- Tātad viņi nedrīkst aizbēgt, vienalga, kas notiktu! teica pirmais. Vai nu atgriežamies kopā ar viņiem, vai neatgriežamies nemaz.
- Tad nu gan viņi dabūs!
- Drīzāk var notikt, ka dabūjam mēs, nevis viņi, brīdināja briedis, kurš pirms brīža bija paudis bažas.
- Kāpēc tā?
- Atceries tās divas govis, kas atnāca no ziemeļiem! Tās esot Eloinas aizsardzībā, un, kamēr Sgorrs grib Eloinu, viņš tām neko sliktu nedarīs.
Rannohs sakustējās. Eloinas vārds lika uzzibsnīt kaut kādām atmiņām.
- Kāpēc tad viņam tik briesmīgi vajag dabūt atpakaļ sitos? Mēs meklējam jau krietni ilgāk par gadu!
- Tu zini, kāds ir Sgorrs. Viņš necieš sakāves. Turklāt aizbēgušie visi vēl ir pavisam jauni. Nevis tādi kā tās abas. Tās bija gandrīz vecenes. Un pāraudzināšanai viņas droši vien ir jau par vecu. Šie ir pavisam kas cits! "Dodiet man jaunos pirms viņu ceturtajiem ragiem, un viņi būs mani uz visiem laikiem," Sgorrs vienmēr saka.
- Bet visi viņi nav jauni! pēkšņi sacīja cits briedis. Kopā ar viņiem taču ir tā vecā govs. Ja viņa nevilktos tik lēni, jaunie jau sen būtu gabalā. Viņa noteikti ir ievainota. Kā viņu sauca?
- Brakena.
Rannohs jutās kā spēju belzienu saņēmis. Viņa māte, dzīva un, kā nojaušams, kaut kur tuvumā! Un kas ir tie jaunie, par kuriem brieži runā? Vai tiešām tie varētu būt Villova, Bankfuts un pārējie? Rannohs juta krūtīs uzbangojam cerību vilni.
- Mēs nekad viņus nenoķersim, ja stāvēsim cauru dienu pļāpādami kā briedenes! teica tas, kurš bija runājis visvairāk. Kustamies, laiks iet tālāk!
Tad sgorrieši devās projām. Rannohs palika stāvam netālu no strauta un lāgā nespēja ticēt dzirdētajam.
- Man viņi jāatrod! Rannohs sev teica, ar izmisīgu apņēmību pagriezdamies pret kalnu. Jāatrod pēc iespējas drīzāk!
Tomēr līdz nākamajai saulei Rannohs neatrada nekādas pazīmes, kas liecinātu par draugu tuvumu. Kad iestājās bāla, mākoņaina diena, viņš apgūlās kalna nogāzē atpūsties, paslēpies irbuleņu krūmā. Todien viņš redzēja tādu sapni, kādu atcerējās sapņojis, kad bija vēl mazs briedēns. Viņš sapņoja par Herni.
Lielais briedis stāvēja klajumā viens, un saules gaisma bija nokrāsojusi viņa rudo kažoku zeltainu. Rannohs sapnī neredzēja viņa seju, un acu priekšā viņam ainojās tikai dieva varenie ragi ar divpadsmit asām smailēm, kas sazarojās kā žuburots koks. Sapni dievs sāka spārdīt zemi un sacēlās stiprs vējš. Pār apkārtni nolaidās tumsa, un brāzmas gaudodamas cirtās pret zemi, līdz koku zari sāka krakšķēt un lūzt.
Pēkšņi atskanēja apdullinošs troksnis, gluži kā pērkons, koki sāka gāzties, izrauti no zemes, un to saknes slējās gaisā kā cilvēku pirksti, kuros sakampti zirnekļi, vaboles un neskaitāmas līdzīgas būtnes. Pēc tam dievs stāvēja viens kaila tīreļa vidū. Gaiss bija salts un spirgts, un klajums pletās tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt. Mētādams galvu, briežu dievs metās skriet, brīvs un straujš, un kāda balss teica: Mežs. Mežs vienmēr ir ar tevi.
Rannohs iztrūcies pamodās un paskatījās apkārt. Kaut gan debesis bija apmākušās, viņš juta, ka Larna stunda nav tālu, piecēlās kājās un nopurinājās. Vakars bija auksts, un ap kalniem, klusi svelpdams, riņķoja drēgns vējš.
Rannohs jau gribēja doties ceļā, kad pēkšņi juta, ka viņam trīc kājas. Pirmajā brīdī viņš domāja, ka tas ir sapņa iespaids, bet tad sajuta tirpas visā ķermenī. Nāsīs ieplūda spēcīga smaka, un briedi sagrāba tādas bailes, ka uzmācās nelabums.
Viņš sarāvies lūkojās apkārt. Un tad viņš to izdzirdēja. Skaņa itin kā izurbās viņam cauri un aiznesa viņu uz tālu un senu vietu. Skaņa, ko briedis pazīst pat sapņos. Zemas, vientulīgas vilku gaudas.
Rannohs tos ieraudzīja stāvam pretējā kalna piekājē stiprus, ar gludi spīdīgiem kažokiem. Sudrabainā spalva skaidri iezīmējās uz brūnās zemes fona. Tie ošņāja pēdas, un viens, pēkšņi pacēlis galvu, ieraudzīja Rannohu. Viņš iegaudojās, un pārējie, kā atbildēdami viņa saucienam, pacēla purnus augšup. Ari viņi ieraudzīja briedi, un kaucieni, kuros skanēja izsalkums, skaļumā pārspēja vēja gaudas. Tad pēkšņi bars sakustējās, joņoja lejā pa nogāzi un cauri ielejai skrēja uz Rannoha pusi. Briedis apsviedās apkārt un metās bēgt.
Kaut gan vilki bija tālu un Rannohs skrēja ātri, bailes bija aizžņaugušas elpu, un viņš akli joņoja pa piekalnēm, gandrīz neredzēdams, kurp skrien. Viņš spēja domāt vienīgi par bēgšanu. Nāsis pildīja vilku smaka, un šausmas ieskāva viņu kā melns mākonis. Viņš bija pilnīgi savu aklo instinktu varā. Skriedams Rannohs mēģināja domāt, plānot, taču juta vienīgi savus dunošos sirdspukstus. Viņš bija tieši tāds kā bēgošie brieži toreiz, ieplakā, kad tie mēģināja uzkāpt pa akmens sienu un suņi tiem kampa kājās.
"Es domāju!" viņš sev nemitīgi atkārtoja, kamēr vilki aiz muguras kauca un vējš nesa virsū to smaku, tomēr nabaga briedis nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par bēgšanu.
Beidzot Rannohs sāka pagurt un, palēninādams gaitu, pēkšņi izdzirdēja virs galvas neparastu skaņu, kas pievērsa viņa uzmanību un lauza burvestlgo sastingumu. Viņš bija uzkāpis diezgan augstu un nokļuvis pie ūdenskrituma, kas šļācās lejup pa klinti. Rannohs pēkšņi nomierinājās un paskatījās augšup. Ūdens straume krita no klintsaugšas lejup gar kalna sienu krietna koka garumā, veidojot apakšā, akmeņu iedobumā, tādu kā nelielu dīķīti. Ūdens tajā mutuļoja, putoja un raidīja augšup dzirkstis un sīku lāsīšu mākoņus.
No šī iedobuma ūdens plūda lejup pa kalnu uz citu, lielāku bedri, pēc tam atkal pārvērtās straumē un pazuda klinšu starpās. Rannohs stāvēja augstākās ūdenskrātuves malā un piepeši aptvēra, ka tālākais ceļš viņam ir aizšķērsots. Tomēr bailes, kas pirms brīža šķita viņu paralizējam, bija atkāpušās, un viņš atkal spēja domāt.
Briedis neganti drebēja, un galvā atkal kāpa panikas vilnis, taču viņš apspieda šis jūtas. Domas darbojās skaidri. Tagad mesties atpakaļ un skriet lejā uz lielo ūdens bedri būtu pārāk bīstami, jo vilku kaucieni bija labi dzirdami un augšupceļš bija pārāk stāvs, apkārt ūdenskritumam neveda neviena kalnu taka. Taču virs ūdens iedobes tālākās malas Rannohs ieraudzīja izvirzītu klints dzegu. Izskatījās, ka uz tās būtu iespējams nostāties. No turienes līdz pretējai malai būtu tikai viens lēciens. Attālums līdz dzegai bija lielāks, tomēr briedim pilnīgi pārvarams, ja vien uz gļotainajiem akmeņiem nepaslīdēs kājas.
Rannohs spēra soli uz priekšu un mēģināja domās aplēst lēciena garumu. Ūdenskrituma velkmes spēks bija tik stiprs, ka viņu sagrāba drebuļi. Rannohs jau grasījās pārdomāt, bet tad bīstami tuvu aizmugurē atskanēja dobjš kauciens un izvēles vairs nebija. Viņš atkāpās pāris soļus, ieskrējās un lēca.
Rannohs juta ap sevi un zem sevis vēju un ūdeni. Gaiss nošvīkstēja, un viņš atspērās ar kājām pret izcilni. Taču akmens izrādījās slapjāks, nekā viņš bija gaidījis, kājas paslīdēja, un viņš krita uz ūdenskrituma pusi. Izmisīgi kārpīdamies, Rannohs juta, ka viņu no visām pusēm apņem ūdens un tumsa.
Tad straume piepeši pazuda un viņš atkal stāvēja uz kājām. Rannohs samirkšķināja acis un, izbrīnā palūkojies apkārt, redzēja, ka krītošā ūdens josla tagad ir viņam priekšā. Briedis stāvēja ūdenskrituma aizmugurē. Kritiens pēc slīdēšanas bija izmetis viņu tam cauri.
Tagad Rannohs redzēja, ka dzega, uz kuras viņš bija mēģinājis uzlēkt, ir daļa no platāka klints izciļņa, kas ved nelielā alā. Viņš nopurinājās, un acis pamazām pierada pie tumsas. Gaiss alā bija auksts, un troksnis, kas dārdēja visapkārt, ļāva noprast, ka viņš nokļuvis plūstošā ūdens viducī. Tomēr drīz vien briedis pārliecinājās, ka gluži labi var redzēt cauri ūdens sienai, kaut ari ārā jau krēsloja vakars. Viņš redzēja kalnu līnijas un attālos kokus. Tad viņš atkal sāka drebēt, jo ieraudzīja vilka apveidus. Zvērs stāvēja tajā pašā vietā, no kuras Rannohs bija lēcis uz klints dzegu, ošņāja zemi un siekalodamies pūlējās atrast pazaudētās pēdas.