Rannohs vēroja vilku cauri stiklainajam aizkaram un tik tikko uzdrīkstējās elpot. Viņš redzēja dzīvnieka vērīgās, dzelteni zaļās acis un baltos zobus. Ausis tam bija saslietas uz priekšu, un iegarenais purns snaikstījās virs ūdens malas. Vilks pacēla galvu tik augstu, ka Rannohs redzēja tam uz kakla saslējušos spalvu, un izdvesa kaucienu, kas sadrebināja klints alu.
Stāvēdams tikai dažu ragu attālumā no sava baisākā ienaidnieka, Rannohs atcerējās stāstus, ko bija dzirdējis bērnu dienās, un klusumu, kāds vienmēr pārņēma Herlas, kad tika izrunāts vilka vārds. Viņu atkal sagrāba šausmas. Tomēr kaut kur dziļi viņā pašā kāda balss teica, ka šai briesmīgajai izjūtai jāturas pretī. Ka tā viņam tagad ir tāds pats ienaidnieks kā ārpusē stāvošais vilks.
Briedis svārstījās starp šīm neskaidrajām, pusapzinātajām domām un tieksmi bēgt projām, mesties cauri ūdens aizsegam ārā. Tomēr viņš nekustējās. Tagad pie ūdens bedres bija pienākuši ari citi vilki, visi ošņāja gaisu un zemi un dusmīgi rūca. Rannohs centās ieklausīties cauri ūdens troksnim, taču dzirdēja tikai izsalkuma kaucienus.
Tā viņš nostāvēja ilgu laiku, kamēr vilki skraidīja turp un atpakaļ, cenzdamies atrast zudušo laupījumu. Tomēr no brieža vairs nebija ne miņas, un beidzot tie pagriezās atpakaļ un devās turp, no kurienes bija nākuši. Vilki bija izsalkuši un saniknoti un cerēja uz citu laupījumu, kas piepildītu tukšos vēderus.
Beidzot Rannohs paspēra soli uz ūdens pusi un mēģināja izbāzt ragus cauri aizkaram. Tad pēkšņi viņš atkal sastinga uz vietas. Viens no vilkiem bija atrāvies no bara un atgriezies pie ūdenskrituma. Šoreiz tas nemēģināja saost pēdas, bet ar skatienu mērija attālumu līdz klints dzegai. Pēc tam tas strauji lēca uz priekšu un nostājās uz klintsakmens pa kreisi no Rannoha, taču arī vilka kājas uz glumās, zaļganās virsmas slīdēja, un dzīvnieks krita. Nevis uz ūdenskrituma un alas pusi, bet pa labi, uz vietu, no kuras lejup gāzās nākamā straume. Ar izmisīgu kaucienu vilks pazuda aiz akmeņainās malas.
Rannohs jutās pārāk izbiedēts, lai kaut ko darītu tālāk. Viņš atkāpās atpakaļ alā un ilgi stāvēja drebēdams, ūdens dārdoņas apdullināts. Satumsa vakars, un uzlēca mēness. Tā bāli zilganā gaisma apspīdēja ūdens aizkaru un meta atspulgus uz alas sienām, bet briedis joprojām stāvēja un klausījās ārpasaulē. Jutīgās nāsis neuztvēra nekādas smakas, un neviena skaņa neatplūda līdz modrajām ausīm. Izbiedēto acu priekšā zibēja mirgojošas ēnas, un beidzot Rannohs apgūlās zemē un aizmiga, mokošās bēgšanas nogurdināts.
Kad Rannohs atkal atvēra acis, viņš labu brīdi nespēja aptvert, kur atrodas. Pirmajā mirklī viņam likās, ka blakus skan jūras šalkas. Ārā jau bija gaišs, un Rannohs izgāja cauri ūdens aizkaram, atkal nokļūdams uz dzegas. Atsperdamies viņš paslīdēja tikai nedaudz, un nākamajā brīdī nolēca uz zālainās nogāzes.
Briedis nopurinājās un paskatījās apkārt. Diena bija mākoņaina, un debesis izskatījās plankumainas. Gaiss bija daudz aukstāks nekā vakar, un viņš drebinādamies devās pa nogāzi lejup. Bet, kad Rannohs sasniedza pauguru virs zemākās ūdens bedres, viņš atkal apstājās, nezinādams, ko darīt. Zemāk garšļaukus uz plakana akmens nekustīgi gulēja vilks.
Dzīvnieka acis bija aizvērtas, un akmens tam blakus bija notriepts ar asinīm. Taču no seklajiem elpas vilcieniem Rannohs saprata, ka vilks vēl ir dzīvs. Rannohs dusmīgi iesprauslojās un nolaida ragus. Vilka smaka biedēja un uzdzina nelabumu, un viņš aizgriezās. Bet tajā pašā brīdī viņu atkal pārņēma jau iepriekš pārdzīvota izjūta. Šķita, ka balss viņā saka: "Ieklausies, Rannoh, ieklausies!"
Viņš pagriezās atpakaļ un brīdi vēroja ievainoto dzīvnieku. Todien Rannohs piecas reizes mēģināja aiziet projām no vilka. Taču katru reizi kaut kas sauca briedi atpakaļ. Viņš mēģināja plūkt zāli, stāstīja sev, ka nevajag tik muļķīgi uzvesties, ka šis Lera ir gribējis viņu nonāvēt, ka tas ir viņa ļaunākais ienaidnieks, taču pienāca Larna stunda, un briedis joprojām stāvēja uzkalnā virs ūdens bedres.
Vilks visu dienu nebija atvēris acis, un mēle tam karājās ārā no mutes. Pat no paugura augšas Rannohs redzēja, ka vilkam ir savainots vēders, un, kaut gan zvērs laiku pa laikam sakustējās, briedis juta, ka tas ir tuvu nāvei. Sacēlās vējš, un sākās stiprs lietus. Vilks joprojām gulēja turpat. Sāka krēslot, un kļuva arvien aukstāks, bet Rannohs stāvēja uzkalnā, neziņas un baiļu pārņemts. Tomēr beidzot briedis nogāja lejā līdz ūdens malai un uzkāpa uz lēzenā akmens. Viņš tuvojās vilkam ārkārtīgi lēni, ošņādams zemi un gatavs jebkurā brīdī bēgt.
Beidzot Rannohs stāvēja tam blakām. Vilks viscaur trīcēja, un tā kažoks bija izmircis. Lietus bija aizskalojis asins traipus no akmens, Rannohs tagad labi redzēja brūci vilka sānā un piepeši atcerējās zēnu. Vilka tuvums uzdzina drebuļus, un katrs muskulis saspringti pretojās Rannoha gribai. Šķita, ka viņu stindzina neredzams spēks. Tomēr beidzot briedis nolaidās zemē un apgūlās vilkam blakus, lai to sasildītu.
Pagāja vēl viena saule, iekams vilks atvēra acis. Uz akmens viņš gulēja viens. Zvērs mēģināja pacelt galvu, bet, kad tas izdevās, ieraudzīja virs sevis ūdenskritumu un akmens dzegu un atcerējās mokošo notikumu. Žēli smilkstēdams, vilks mēģināja uzslieties kājās.
- Guli mierīgi! teica kāda balss no augšas. Tev jātaupa spēki.
Kad vilks ieraudzīja jaunā brieža ragus, galvu ar balto zīmi pieres vidū un acis, kas lūkojās lejup viņam pretī, viņš nodomāja, ka sapņo vai varbūt kritiens ir laupījis viņam saprašanu. Blisinādams acis, viņš vēlreiz mēģināja celties.
- Es teicu, guli mierīgi! Rannohs klusi atkārtoja.
Tagad vilks vairs nešaubījās. Ar viņu runā briedis! Lai
cik vārgs viņš jutās, šis skats iesvēla viņā negantu niknumu. Viņš iešņācās, atvilcis augšlūpu un atsegdams baltus, asus acu zobus. Rannohs piesardzīgi vēroja viņu, taču pat tad, ja vilks būtu pietiekami stiprs, lai pieceltos kājās un lēktu, Rannohu paugura virsotnē tas nevarētu aizsniegt.
- Nomierinies! Rannohs uzsauca vēlreiz. Tas neko nelīdzēs. Tu neesi tik vesels, lai dzītos pakaļ briedim!
Vilks vēlreiz nikni atpleta žokļus un tad, satriekts par to, ka gandrīz nespēj pakustēties, iesmilkstējās un sāka laizīt ķepas. Viņu mocīja nejaukas sāpes. Beidzot viņš paskatījās lejup un nopētīja vaļējo brūci, kas dedzināja vēderu.
- Kas tad tas? viņš dusmīgi iesaucās. Kas ar mani ir noticis?
Sev uz vēdera, kur ievainojums bija visdziļākais, viņš redzēja pa kažoku iztrieptu savādu, zaļu maisījumu. Tas bija gatavots no slapjām lapām. Vilks izbailēs sāka kārpīties un atkal nikni ierūcās.
- Tās ir tikai lapas, Rannohs no augšas mierīgi paskaidroja, noskatīdamies uz dziedinošajiem augiem, ko bija atradis nelielā koku audzē aiz ūdenskrituma. Tās nāks tev par labu.
- Vai tu to izdarīji? vilks pārsteigts jautāja.
-Jā.
- Inde! vilks pēkšņi iešņācās, atcerēdamies senos mātes stāstus par meža augiem, kas var vilku nogalināt. Tu gribi mani noindēt!
- Ja es gribētu, lai tu mirsti, Rannohs vēsi atbildēja, man būtu pieticis atstāt tevi bez samaņas lietū.