Vilks neticīgi nopētīja Rannohu, tomēr dzirdētais viņu mazliet nomierināja, kaut arī viņš patiesībā jutās pārāk apstulbis, lai ticētu tam, kas ar viņu notiek.
- Ja tu esi izsalcis, Rannohs teica, uzēd to, ko es varēju tev sameklēt. Tur, labajā pusē. Mēģini kaut ko ieēst!
Vilks pagrieza galvu un ieraudzīja uz akmens guļam nelielu ogu un riekstu kaudzīti. Viņš tās apostīja un ar riebumu novērsās.
- Vāveru barība! viņš norūcās. Par ko tu mani uzskati?
- Piedod, Rannohs sacīja, juzdamies mazliet uzjautrināts, tas bija viss, ko man izdevās atrast. Tomēr pamēģini to pašu!
- Nāc lejā, un man būs ko ēst! vilks atcirta. Tad es kļūšu vesels.
- Vai tā pieklājas runāt ar Leru, kas cenšas tev palīdzēt?
- Vai tā Lerām pieklājas uzvesties? vilks atrūca. Kaitināt mani ar riekstiem un ogām! Un briedis lai palīdzētu vajātājam? Tas… tas nav dabiski! Tas ir pret likumu!
Rannohs skatījās no augšas un neko neatbildēja.
- Kāpēc tu to dari? vilks pikti norūca. Liec mani mierā! Es labāk mirstu, nekā ciešu kaut ko tādu!
- Kas tur ļauns, ja viens Lera palīdz otram? Rannohs rāmi jautāja.
- Kas tur ļauns? Kas ļauns? Tas ir vislielākais ļaunums, kāds var būt!
Vilks atkal atņirdza zobus un tad pēkšņi nolaida galvu uz akmens.
- Ogas tev palīdzēs atspirgt, Rannohs teica. Tev kaut kas jāēd, citādi tu nomirsi.
Vilks atkal izdvesa rūcienu.
- Kā vēlies! Rannohs teica. Ja tev negribas ēst, man tomēr gribas, un es iešu uzēst zāli. Ap Larna laiku atnākšu tevi apraudzīt. Varbūt līdz tam būsi pārdomājis.
Vilks neko neatbildēja, un Rannohs pagriezies aizskrēja projām. Kādu laiku vilks nekustīgi gulēja, domādams par savu dīvaino likteni. Bet, stundām ritot, izsalkums lika sevi manīt arvien vairāk. Beidzot viņš paskatījās apkārt un, droši pārliecinājies, ka Rannoha nav tuvumā, piebāza degunu pie ogām un tās apostīja, nepatikā raukdams degunu.
Ļoti negribīgi viņš paņēma uz garās mēles pāris ogu un tās norija. Garša bija rūgtena, taču pārāk nepatīkama nelikās, turklāt ogas deva valgumu. Patiesībā bargajās ziemās, kad neizdevās atrast nekādu medījumu un bars maldījās pa mežiem bez ēdamā, vilks bija meklējis glābiņu pat šādā barībā, lai nemirtu badā. Tagad neparastā garša uz mēles atgādināja, cik viņš īstenībā ir izsalcis, un vilks negaidot sāka rit nopelto ēdienu lieliem kampieniem. Visu apēdis, viņš mazliet vainīgu skatienu paraudzījās apkārt un nolaida galvu zemē.
- Tas nāks man par labu, viņš nomurmināja. Tas man atdos spēkus, un tad… tad jau redzēsim!
Rannohs atgriezās jau pirms Larna stundas. Atkal smidzināja lietus, un brieža noskaņojums bija diezgan drūms. Taču tagad, paskatīdamies lejup uz vilku, viņš iepriecināts pasmaidīja. Vilks gulēja aizmidzis, un ogu kaudzīte tam blakus bija pazudusi. Rannohs stingri satvēra lūpās jaunas ogas, ko bija salasījis, un lēni sāka kāpt lejup pa nogāzi.
Tikpat piesardzīgi kā iepriekš viņš piegāja pie lielā akmens, vērodams, kā vilka gludais kažoks vienmērīgi cilājas augšup un lejup, un pārliecinādamies, ka tā patiešām ir aizmiguša dzīvnieka elpa. Kad briedis par to jutās drošs, viņš piegāja vilkam klāt un nometa ogas zemē. Nākamajā acumirklī vilka acis atvērās un ar rūcienu, kas sadrebināja visu ķermeni, tas spēji pavērsa purnu pa labi un nikni kampa pēc Rannoha kājas. Rannohs atlēca sāņus, vēzēdams ragus, un vilka žokļi sakampa aukstu gaisu. Ķēriens bija neveiksmīgs.
Tagad vilks visiem spēkiem cīnījās, lai pieceltos kājās, un šņākdams un rūkdams, siekalām līstot no sarkanajām smaganām, mēģināja vēlreiz tvert briedi. Rannohs stāvēja trīcēdams un raudzījās uz netālu gulošo zvēru. Tad, neteicis ne vārda, viņš pagriezās un uzskrēja atpakaļ pakalnā. Tur viņš atkal apstājās un paskatījās lejup uz gulošo dzīvnieku, tad aizrikšoja tālāk biezējošajā krēslā.
Taču nekur tālu Rannohs neaizskrēja. Kādu laiku viņš klejoja pa irbuleņu un paparžu audzēm, ļaudams aukstajam vējam skrāpēt seju un lietum tecēt pār purnu. Virs galvas riņķoja ērglis, un Rannohs to vēroja, līdz augstais, tik tikko saskatāmais plankums pazuda tumsas aizsegā. Sniegotie kalni tālumā izskatījās drūmi un miglā tīti, un, klausīdamies vēja nestajās, gaudulīgajās atbalsīs, viņš jutās nikns un vientuļš.
Divas saules Rannohs ēda zāli uz kalna nogāzēm, dziļi iegrimis domās, laiku pa laikam pagriezdams ragus pret ziemeļiem, bet neaiziedams nekur tālu no ūdenskrituma. Beidzot, kad domas vairs neraisījās, viņš atgriezās pie ūdenskrituma un paskatījās lejup.
Vilka acis bija vaļā, un, briedi ieraudzījis, viņš gandrīz nepakustējās. Zvērs bija pārāk vārgs. Visas ogas bija apēstas. Kādu laiku neviens no abiem neko nesacīja, tikai piesardzīgi vēroja viens otru, līdz beidzot vilks klusu un nevarīgi izgrūda:
Man gribas ēst. Ja nedabūšu ēst, es nomiršu.
- Bet kāpēc lai tu dzīvotu, ja gribi mani nogalināt? Rannohs mierīgi, bez dusmām jautāja.
- Tāda ir mana daba, vilks drūmi atbildēja. Es to nevaru mainīt, tāpat kā kalni nevar mainīt debesis. Es neizvēlējos tevi medīt, tāpat kā ērglis neizvēlas ķert peli un lapsa neizvēlas nokost trusi. Un kāpēc gan lai būtu citādi, jo man taču ir jādzīvo?
Rannohs nenovērsdamies lūkojās lejup uz vilku un pēc krietna brīža pamāja ar ragiem.
-Jā, tev ir jādzīvo, viņš nočukstēja un aizgriezās.
īsu bridi Rannohs bija projām, tad atgriezās un nolika vilkam blakus uz akmens citas ogas, bet vilks nepakustējās, līdz briedis bija atkāpies drošā attālumā. Pēc tam zvērs gurdi pastiepa purnu sānis un pateicīgi aprija trūcīgo barību.
Nākamajās saulēs Rannohs pienesa vilkam atkal jaunas ogas un pa gabalu vēroja, kā zvērs sāk atgūt spēkus. Beidzot vilks spēja aizvilkties līdz ūdens bedrei, kur ilgi un kāri dzēra ledaino ūdeni. Tas remdēja mokošās slāpes, ko vilks bija spējis paciest tikai tāpēc, ka palaikam laka lietusūdeni no apkārt pietecējušām akmens iedobēm.
Nākamajā saulē vilks mēģināja piecelties kājās. īsu brīdi tas izdevās, bet tad kājas saļodzījās un viņš atkal sabruka zemē. Tovakar Rannohs uzkalnā ēda zāli un augstu virs galvas redzēja cīkstāmies divus vanagus, un pēc brīža kaut kas nokrita zemē. Rannohs pieskrēja paskatīties un ieraudzīja zemē guļam beigtu peli. Saņēmis atradumu aiz astes, viņš aiznesa to līdz plakanajam akmenim un nosvieda lejā vilkam. Kad vilks sakampa beigto Leru mutē un koda, plēsdams miesu un grauzdams sīkos kaulus, Rannohs riebumā novērsās. Taču maltīte vilku spēcināja, un todien viņš Larna stundā spēja ilgāk nostāvēt kājās.
Kad pienāca nakts un skrejošo mākoņu starpās iemirdzējās zvaigznes, Rannohs atkal atnāca apraudzīt vilku.
- Kā jūties? viņš klusi jautāja no paugura virsotnes.
Vilks aplaizīja ķepas un pamāja ar galvu.
- Tu man izglābi dzīvību, viņš teica. Drīz es būšu vesels.
- Tad man laiks doties pašam savā ceļā, sacīja Rannohs.
-Jā, tā būs vislabāk, vilks savādā balsī atsaucās. Bet
pasaki man kaut ko! Es nesaprotu. Kāpēc tu to darīji?
- Tāpēc, ka tev vajadzēja manu palīdzību, Rannohs klusi atbildēja. Tāpēc, ka es varu… un tāpēc… tāpēc, ka es gribu zināt.
- Ko tu gribi zināt? vilks jautāja.
- Daudzko. To, kas es esmu. To, kas esi tu. To, kāpēc tu mani medī.
- Kāpēc es tevi medīju? vilks smīnēdams atjautāja. Tāpēc, ka man patīk skriet līdzi vējam, un tāpēc, ka man patīk pilns vēders. Tāpēc, ka es gribu iegūt sev draudzeni ar spīdīgu, sudrabainu kažoku un klausīties, kā mani brāļi gaudo dziesmu pret debesīm. Tāpēc, ka arī es gribu zināt..