Es esmu v-v-viscaur slapjš! Bankfuts nelaimīgs sacīja, stāvēdams lietū. Mazajam pulciņam apkārt vijās drēgnas miglas vērpetes. Bankfutam virs galvas bija seši žuburi, un viņa ragi kļuva arvien stiprāki.
- Es zinu, Bankfut, tas ir nejauki! teica draudzīga balss viņam blakus. Villova bija izaugusi par ļoti glītu teli. Viņas gludais kažoks bija ugunspaparžu krāsā, un dzidrās, melnās acis mirdzēja kā ahāts.
- D-d-dadzis bez mitas pukojas! Bankfuts sacīja, pametis skatienu uz jauno briedi, kurš gabaliņu nostāk sarunājās ar Teinu un Pepu. Kopš bēgšanas bija pagājis vairāk nekā gads, un visi draugi bija krietni paaugušies. Pepa izskatījās vēl līdzīgāka māsai, un gan Teinam, gan Dadzim bija trešie ragi, kaut gan Dadža ragi izskatījās stiprāki par Teina ragiem.
-Jā, Villova piekrita, un man ir bažas par viņu. Kaut gan viņš ienīst sgorriešus, izskatās, ka bēgt no tiem viņam ir vēl nepatīkamāk.
- Jā, Bankfuts novilka, bet tūlīt piebilda: Kad Dadzis nolēma bēgt no sgorriešiem, viņš to darīja ar visu sirdi. Bez viņa mēs tik tālu nebūtu tikuši. Atceries cīņu pie strauta?
- Es zinu, Villova teica. Viņš no dabas ir barvedis.
- D-d-drīzāk nekā Izlūkotājs, Bankfuts piekrita.
- Tā gluži nav, Villova iebilda. Viņš vienkārši ir citāds. Bet visvairāk es raizējos par Brakenu. Viņas kājai nemaz nekļūst labāk. Tas mūs ļoti kavē.
Abi paskatījās uz briežumāti. Brakena stāvēja savrup no pārējiem un izklaidīgi plūca zāles stiebrus no miklās zemes. Pirms kāda laika viņa bija savainojusi kāju, un tā joprojām nedzija.
- T-t-tā nav vienīgā nelaime, Bankfuts sacīja. Reizēm viņa, šķiet, vispār nesaprot, kas notiek. Nekad nav tikusi pāri tai nelaimei ar Rannohu.
Abiem joprojām bija grūti domāt par seno, briesmīgo dienu. Par dienu, kad kalnos bija parādījušies jātnieki.
Villova raudzījās miglā.
- Man joprojām viņa briesmīgi pietrūkst, viņa klusi teica.
- M-m-man ari, Bankfuts pamāja ar galvu.
- Nu, bet kādi mēs izskatāmies! Villova pēkšņi iesaucās, cenzdamās atgūt možumu. Drūmi kā Hernes mežs! Labāk ejam, laiks doties tālāk!
Bankfuts spēra soli uz pārējo pusi. Tad piepeši viņš apstājās kā piekalts. Tāpat kā visiem jauniem briežiem, viņa oža bija kļuvusi arvien asāka, un viņš bija gaisā sajutis kaut ko negaidītu.
- Kas ir, Bankfut? Villova jautāja, redzēdama, cik viņam saspringusi seja. Vai briesmas?
- Es n-n-nezinu. Man liekas, ka t-t-tuvumā ir vēl kāds briedis.
- Sgorrieši? Villova čukstus jautāja, saspringti raudzīdamās miglā.
Pēkšņa vēja brāzma aizpūta miglas vālu, un abi ieraudzīja jaunu briedi, kas skrēja uz viņu pusi. Nākamajā brīdī Villova, kurai bija sevišķi asa redze, sāka nevaldāmi drebēt un trīcēt.
- V-v-villova, Bankfuts nočukstēja, kas tev notika?
- Tas nevar būt!
- K-k-kas?
- Bankfut, Villova čukstus teica, gandrīz neuzdrīkstēdamās elpot, paskaties uz viņa pieri!
Bankfuts sasprindzināja redzi, un nākamajā brīdī sāka drebēt ari viņš.
- T-t-tas nav iespējams! viņš stomījās.
Bet, kad briedis jau bija tuvāk, Villova skaidri saskatīja balto ozollapas zīmi uz viņa pieres. Viņa metās nācējam pretī, skriedama tik ātri, cik kājas spēja nest.
- Rannoh! viņa iesaucās. Rannoh, tu esi dzīvs!
No visām tikšanās reizēm, kādas pieredzētas savvaļas Herlu vidū, šī laikam bija visneparastākā. Rannohs atgriezies no mirušajiem, Rannohs atkal starp draugiem, kuri paši pēc ieilgušās bēgšanas saspringuši līdz galējībai! Bailes un slapstīšanās daudzu mēnešu garumā, neziņa par Rannoha likteni, viņa dīvainais stāsts par bedri augstu virs ezera un paša Rannoha pāri plūstošais prieks tas viss sajaucās kopā mutuļojošā sajūsmas un pārsteiguma jūklī.
Sarunas plūda nerimtīgas un neapturamas, draugi nemitējās iztaujāt Rannohu par to, kas ar viņu noticis, un brīnīties par nedzirdētajiem stāstiem, par Rurlu un par vilku. Rannohs savukārt izjautāja viņus par Ezera ieleju, Tārnu, Kolkvaru un vēlāko ceļojumu, un jautājumu bija tik daudz, ka gandrīz neiznāca laika runāt par to, kurp jādodas tālāk. Kad tuvojās Larna stunda, Rannohs atgādināja draugiem, ka sgorrieši nav tālu un labāk turpināt sarunas, rikšojot uz priekšu.
Tā nu draugi atkal devās ceļā. Ejot Bankfuts lepni izstāstīja, kā viņi aizbēguši no sgorriešiem un mēnešiem ilgi, vajātāju dzīti, klīduši dienvidu virzienā, arvien tālāk no Augstās Zemes. Ceļojums bijis ļoti lēns, jo sgorrieši meklējuši viņus pa visām malām, un Brakenai bijis grūti tikt uz priekšu. Slēpdamies mežu audzēs un alās dažkārt pat mēnešiem ilgi, viņi beidzot atkal bija pagriezušies uz ziemeļiem.
Pati aizkustinošākā tomēr bija Rannoha un Brakenas tikšanās. Kad Rannohs piegāja pie viņas, briežumāte jautājoši ieskatījās viņa sejā, un, redzot balto ozollapas zīmi uz brieža pieres, viņas skumjajās acīs iemirdzējās tikko jaušama atmiņu dzirksts, kam klāt jaucās baiļu atblāzma.
Māt, tas esmu es, Rannohs maigi sacīja un, nolaizījis viņas purnu, mēģināja izstāstīt, kas ar viņu noticis.
Brakena klausījās, neteikdama ne vārda, un Rannohs redzēja, ka viņa gandrīz nesaprot stāstīto. Bet tad viņš apskatīja mātes ievainoto kāju, sameklēja dziedinošās lapas, ar kurām bija ārstējis vilku, un ļoti saudzīgi ierīvēja maisījumu viņas brūcē. Pēc tam briežumāte kāri tvēra ikvienu Rannoha vārdu un turējās viņam blakus, cik tuvu vien iespējams.
Teins, Bankfuts, Villova un Pepa nespēja apvaldīt sajūsmu par Rannoha atgriešanos, kaut gan visi palaikam meta skatienus uz balto zīmi brieža pierē un prātoja, ko īsti tā nozīmē. Vienīgi Dadzis vija vēsāks nekā pārējie, kaut arī centās to neizrādīt. Viņš uzmanīgi ieklausījās Rannoha stāstā, un, skatoties uz drauga pieri un sešiem smailajiem žuburiem, viņa acīs jautās dīvaina piesardzība. Tomēr, kad visi, kopīgi ceļodami, bija pavadījuši apmēram desmit saules, likās, ka viņi nekad nav bijuši šķirti.
Kopš Larna stundas bija pagājis labs bridis, un visi apmetās atpūsties slapjajā zālē.
- Tātad tu ari biji ceļā uz Augsto Zemi, Rannoh? Villova jautāja.
- Jā. Es meklēju kādu baru, Villova. Viņi sevi sauc par Hernes baru. Viņi dzīvo Lielā Kalna ziemeļu ēnās. Rurls man teica, ka viņi varētu zināt dažas atbildes. Es gribēju iet jums palīgā, bet… bet vispirms man vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk.
- Par Pravietojumu? Villova klusi jautāja.
Draugi satraukti saskatījās. Viņi jutās pārsteigti, ka Villova to pajautājusi tik atklāti, tomēr klusībā katrs bija vēlējies uzdot Rannoham šādu jautājumu. Visi bija gaidījuši izdevību, kad varēs parunāt ar Rannohu zem četrām acīm. Taču Villova, labāk par pārējiem zinādama, kas slēpjas Rannoha sirdī, vēlējās izrunāt to atklāti un cik drīz vien iespējams. Rannohs tūlīt saprata, par ko domā viņa draugi.
- Pravietojums taču nevar būt patiess, vai ne, māt? viņš klusi jautāja, paskatīdamies uz Brakenu. Briežumāte pēkšņi pameta atpakaļ baiļpilnu skatienu, taču neko neatbildēja, un Rannohs turpināja. Tomēr dažas tā daļas varbūt ir patiesas, un ronis man teica, ka Hernes bars par to kaut ko varētu zināt.
- Es par viņiem esmu dzirdējis, Teins teica. Viens no Ezera ielejas Izlūkotājiem daudz runāja par šo baru, bet no tā, ko es dzirdēju, man neradās vēlēšanās ar viņiem tikties.