Выбрать главу

Ar gandarījumu balsī Teins beidza stāstu, un pārējie atzi­nīgi pamāja ar galvu.

-   Tu labi proti stāstīt, Rannohs teica, un stāsts bija skaists.

-     Jā, patiešām skaists, vai ne? Teins domīgi atsaucās. -Ja vien tas būtu patiess.

-     Tātad tu nedomā, ka tur ir kaut kas no patiesības? jautāja Bankfuts.

-     Nē, nedomāju vis, Teins atbildēja, bet es ticu, ka Blaindvīda stāstos par Augsto Zemi tomēr ir kaut kas no patiesības. Ka tur ir lieli meži, daudz ēdamā un briežiem droša dzīve. Varbūt tur tiešām ir mazāk Leru, kas gribētu mūs medīt.

-    Nu labi, Rannohs klusi teica, bet tagad mums vaja­dzētu kaut cik pagulēt. Lai ko mēs sastaptu tur, augšā, šeit kavēties mums nav vēlams. Tas ir bīstami.

Tomēr draugu vidū Rannohs pašlaik jutās drošāks, nekā bija juties ļoti, ļoti sen senāk, nekā vēlējās atcerēties.

14 Baisā grava

Es ielūkojos nākotnē, cik tālu spēj to pasaulīga acs, Un Nākamības Vīzija man pavērās kā apžilbinošs skats.

Alfrēds Tenisons. "Lokslihola"

Priekšpusdienā draugi devās ceļā, un laiks bija krietni aukstāks nekā iepriekšējā vakarā, salnas pārklātā zāle čaukstēja un mirguļoja. Iedami uz ziemeļrietumiem, viņi pagāja garām dziļai gravai, kuras stāvajās malās pret debe­sīm slējās lieli, asi klintsakmeņi un akmens radzes. Kad tā bija aiz muguras, brieži ieraudzīja jūras ezeru un rikšoja turp. Pēc vienas saules viņi nokļuva pie jūras, un visus pārņēma klusums, bijībā vērojot ūdens plašumu un pie­krastes kalnus.

Ezera galā Rannohs sapulcināja visus kopā. No šejienes varēja redzēt gar jūras krastu sabūvētus mājokļus, no kuru zemajiem jumtiem gaisā cēlās dūmu strūklas. Pie ūdens bija ari cilvēki un izdobtie koki, par kuriem tika stāstījis Rurls.

Brieži nemierīgi sagrozījās, juzdami nāsīs ieplūstam vēja nestās svešādās smakas, bet Rannohs viņus nomierināja, teikdams, ka cilvēki ir pietiekami tālu. Tomēr viņš saprata, ka, iedami uz priekšu, viņi nonāktu pārāk tuvu cilvēku apmetnei, tāpēc nolēma iet atpakaļ un pagriezties uz aus­trumiem, šķērsojot ieleju, kurai bija pagājuši garām iepriek­šējā saulē, un pēc tam, cik drīz iespējams, atkal griezties ziemeļu virzienā. Tā viņi darīja, un drīz vien briežu pulciņš kāpa lejup pa gravas stāvajiem sāniem.

Briežiem turpinot ceļu, viņus apņēma savāds klusums. Nekad vēl viņi nebija redzējuši zemi, kas līdzinātos šai vietai. Milzīgās sienas abās pusēs atgādināja aizmigušus milžus, un starp tām pa ielejas gultni blakus upītei vijās taka, mezdama līkumus te pa labi, te pa kreisi. Priekšā rēgojās trīs milzīgas klinšu radzes, un tumšais, sulīgais ielejas zaļums līdz ar akmens zilgano pelēkumu šķita viņus itin kā aprijam. Drīz viņi jutās kā sīki puteklīši, kas slīd pa bezgalīgo akmens plašumu. Augstu virs galvas pret robai­najiem klinšu izciļņiem atbalsojās putnu klaigas, un miglas vāli peldēdami plīsa pret kokiem un akmens izvirzījumiem.

Vēlu pēcpusdienā viņi pārbrida pāri upītei, un beidzot starp mākoņiem izlauzās saule. Briežu noskaņojums maz­liet uzlabojās, jo tās maigajos staros ieleja ieguva nepa­rastu, rēgainu skaistumu. Viņi nonāca pie neliela ezeriņa, tomēr neapstājās pie tā padzerties vai atpūzdamies gremot ziemas saulē, kā būtu darījuši citkārt, jo juta neatvairāmu tieksmi steigties tālāk, it kā skarbajā ielejā pa pēdām dzītos neredzams ienaidnieks. Noslēpumaini drūmā gravas gai­sotne uzdzina briežiem drebuļus, un ikviena skaņa lika satrūkties, tāpēc, kad pienāca vakars, visi jutās pārguruši no sasprindzinājuma.

-    Vai tu to jūti? Villova gandriz bez elpas čukstus jautāja Rannoham, kad briežu pulciņš bija mijkrēsli apstājies.

-    Jā, Rannohs atbildēja. Šai vietai piemīt kaut kas dīvains. Es vēl nezinu, ko tas nozīmē.

-    Hernes bars? jautāja Bankfuts.

-     Nē, diezin vai, bet ari tūlītējas briesmas es nejūtu, Rannohs atbildēja. Bet kaut kas ir ļoti savādi. Tāda kā tāla, tāla jušana.

Bankfuts satraukts paskatījās uz balto zīmi Rannoha pierē.

Brieži turpināja ceļu tikpat klusi kā iepriekš. Tumsai iestājoties, klintsakmeņi ieguva baisi spokainus apveidus un gaisu šķita pārņēmis nepieredzēts sastingums. Atkal sāka līt lietus, un drīz brieži jutās pavisam nelaimīgi. Ap­stājušies viņi kādu laiku grauza zāli un pēc tam bridi uzka­vējās kalna ēnā. Rannohs ierosināja, ka vajadzētu doties tālāk, un tā brieži tumsā atkal virzījās uz priekšu. Palaikam ielejai cauri izskrēja kaucošas vēja brāzmas, un brieži sāka paši justies kā daļa no senajiem nostāstiem, no leģendām, kas klejoja Herlu ciltī.

Pēc kāda laika Rannohs atkal kļuva nemierīgs un ik pa brīdim apstājās, ostīdams gaisu un ieklausīdamies vējā. Tomēr pagāja vēl labs bridis, iekams brieži izdzirdēja skaņu, kas lika visiem apstāties. Dīvaina un sērīga tā pacēlās virs kalniem: žēlabaina stabulēšana, kas atgādināja vēju no rēgu valstības. Jaunie brieži saspiedās cieši kopā, un, kad skaņa piepeši un pilnīgi apklusa, Rannohs pamāja ar galvu.

-    Tā jau man likās, viņš nočukstēja. Tur tālāk kalnos ir cilvēki!

-     Ko darīsim, Rannoh? jautāja Teins. Vai dosimies atpakaļ?

-    To varētu, Rannohs atbildēja, un varētu arī pagaidīt līdz saulei. Bet man šķiet, ka te ir bīstami palikt. Es tomēr ieteiktu iet uz priekšu!

-    Es d-d-domāju tāpat, Bankfuts stomīdamies piekrita.

-    Es negribu iet atpakaļ p-p-pa to ceļu, pa kuru nācām! Rannohs gribēja dzirdēt, ko domā pārējie, un visi nolēma

Rannoha vadībā iet uz priekšu. Bet, kad viņi jau dzīrās doties ceļā, pēkšņi atskanēja Brakenas balss. Tā bija pirmā reize, kad viņa kopš atkalapvienošanās bilda kādu vārdu.

-    Es laikam to nevarēšu, viņa piesmakušā balsī teica.

-    Man vajadzēs palikt tepat.

-    To tu nedrīksti, māt! Rannohs iesaucās.

-    Atstājiet mani un neuztraucieties, viss būs kārtībā. No rīta iešu tālāk. Jūs varat mani tur pagaidīt.

-      Nē, māt, Rannohs apņēmīgi teica. Viņš redzēja, ka Brakena viscaur trīc. Tev nekas nenotiks! Tici man, viss būs labi!

Bet Brakena tikai purināja galvu un izmisusi atkārtoja:

-     Atstājiet mani vienu! Vai tad jūs neredzat, ka es vēl negribu iet?

Rannohs maigi ieskatījās mātei acīs un ļoti saudzīgi teica:

-     Mēs visi baidāmies, māt! Bet vienai palikt šeit tev ir daudz bīstamāk. Nekas ļauns nenotiks, jo tad, kad mēs būsim cilvēku tuvumā, viņi gulēs un mums neko nedarīs.

Brakena vēlreiz papurināja galvu.

-    Es nevaru. Man apkārt viss kļuvis pilnīgi melns.

-     Es zinu. Tu jūties tā, it kā grava būtu ieslēgusi tevi gūstā. Bet tu vari to pārvarēt. Tur slēpjas visa gudrība. Nāc cieši aiz manis un katru reizi, kad tev draud uzmākties šāda sajūta, centies dziļi elpot un domāt. Domāt par kaut ko īpašu. Par jebko. Kaut vai par Augsto Zemi, par Zvaigžņubriedi vai par Herni. Kamēr tu spēsi domāt, tikmēr viss būs kārtībā.

Brakena lūdzoši paskatījās uz Rannohu un beidzot pie­krītoši pamāja ar galvu.

-      Labi! Tagad klausieties! Rannohs teica. Es šo to zinu par cilvēkiem, tāpēc iešu pirmais. Turieties manā tu­vumā un dariet to pašu, ko es. Ejiet lēni, ja es eju lēni, un skrieniet, ja es metos skriet. Ja spēšu, es aizvedīšu jūs ap­kārt viņiem ar līkumu, un līdz ritam mēs jau būsim drošā attālumā un saulainā klajumā plūksim viršus.