Выбрать главу

Jaunais briedis apņēmīgi pamāja ar galvu, pagriezās un devās uz priekšu, vezdams pārējos līdzi.

Debesīs iedunējās pērkons, un pēc brīža sāka līt. Lietus gāza straumēm, lāses bija rupjas kā oļi, un drīz brieži bija pilnīgi izmirkuši, bet ūdens, kas šļakstēdams gāzās lejā pa ielejas sienām, īsā laikā pārvērta zemi dubļos. Pēc kāda brīža brieži neskaidri saskatīja savu baiļu cēloni.

Mājokļi bija izkaisīti netālu cits no cita ielejas malā. Par nelaimi, vietā, kur apmetni norobežoja ielejas siena, klints veidoja izcilni un aiz tā slējās pilnīgi stāvus augšup. Pa labo pusi to apiet nebija iespējams. Villova gaidīja, ka Rannohs vedīs viņus pa otru, tālāko ielejas piekalni. Tomēr Rannohs neko tamlīdzīgu nedarīja. Gandrīz nepalēninādams soli un neskatīdamies atpakaļ, viņš veda pulciņu lejā no piekalnes tieši uz apmetnes pusi.

Kad dzīvniekiem nāsīs iesitās svešādā cilvēku mājokļu smaka, pulkā nebija neviena, kurš nevēlētos apsviesties apkārt un auļot atpakaļ. To izjuta visi. Bailes ieskāva viņus kā bieza migla. Tomēr brieži atcerējās, ko sacījis Rannohs, un centās apspiest šīs izjūtas, un Rannoha neparastais miers, ar kādu viņš soļoja visiem priekšgalā, palīdzēja pārē­jiem atgūt pašpaļāvību.

Apmetne bija diezgan liela, un mitekļu druknās akmens sienas sedza zemi velēnu jumti. Dziestošās ogles atklātajās ugunskuru vietās sprikstēja un sīca, padodamās lietus pār­spēkam, bet dūmu grīstes virs jumtiem gandrīz nekur ne­bija redzamas, un vienīgās skaņas, ko brieži spēja saklausīt, bija debesu raidītā dārdoņa. Centrālajam mājokļu pudurim cauri vijās taka, kas tālāk veda kalnup, un, kaut gan tā bija gandrīz pārvērtusies dubļu upē, Rannohs devās pa to uz priekšu. Zemu nokāruši galvas, brieži brida pa taku aiz viņa, gandrīz neuzdrīkstēdamies elpot. Tā, lietum nerim­tīgi gāžot, Herlu rinda aizgāja līdz pašai apmetnes vidienei.

Brakena, iedama rindas vidū, laiku pa laikam meta atpa­kaļ satrauktus skatienus Villovai, kas soļoja viņai aiz mugu­ras. Kaut gan Villova pati bija pārbijusies, viņa ikreiz mierīgi pamāja briežumātei ar galvu un bez skaņas turpināja ceļu. Kaut kur žēlabaini iezviedzās zirgs, atskanēja tālīns suņa rējiens, bet Rannohs ne reizes nemetās skriešus un nepa­ātrināja gaitu. Beidzot mājas palika aiz muguras un sakrauto laukakmeņu kaudzes vairs nebija redzamas.

Tikai tad Rannohs spēji atmeta ragus un skriešus joņoja augšup pa ielejas piekalni. Pārējie tūlīt darīja to pašu, un drīz viss briežu pulciņš pilnos auļos traucās projām no cilvēku apmetnes.

-     Rannoh, tu izvedi mūs cauri! Villova sajūsmināta iesaucās.

Viņai par pārsteigumu, Rannohs neko neatbildēja. Viņš tikai soļoja taisni uz priekšu pa piemirkušo zāli. Tā viņš gāja ļoti ilgi un, kad beidzot apstājās, joprojām neko nesa­cīja, tikai nelaimīgu izteiksmi skatījās apkārt. Tad viņš uz­skrēja pa kalna malu līdz vietai, kur klints izcilnis veidoja kaut ko līdzīgu atklātai alai. Tur Rannohs beidzot apstājās, un pārējie apmierināti viņam piebiedrojās, priecādamies, ka nu var patverties no slapjuma.

Sākās satrauktas sarunas, un Bankfuts alas dziļumā atrada lapas, ko pagurušie brieži ar labpatiku notiesāja. Viņu atvieglojums bija neizmērojams. Vienīgi Rannohs turē­jās savrup, neko neēda un nerunāja, bet visu laiku stāvēja alas priekšā, skatīdamies atpakaļ pāri gravai. Villova klusi piegāja viņam klāt.

-    Rannoh, viņa maigi teica, Rannoh, kas tev kait? Kas noticis?

Briedis joprojām neatbildēja.

-     Rannoh, lūdzu, saki kaut ko! Villova iesaucās. Tu mani biedē.

Tad Rannohs satrūkās un izrāvās no dziļajām domām.

-    Villova? briedis jautāja, un viņa skatiens kļuva skaid­rāks. Vai tā esi tu?

-Jā. Kas noticis, Rannoh? Vai es kaut kā varu palīdzēt?

-    Laikam gan ne, Rannohs atbildēja. Vienkārši nelāga sajūta. Nevaru tikt no tās vaļā. Man bail, Villova.

-     Mums visiem bija bail, Rannoh, bet tas ir jau garām. Tu mūs izvedi cauri! Zini, Rannoh, tu ļoti pareizi teici, ka jācīnās ar savām sajūtām un visiem spēkiem kaut kas jā­domā. Ari man bija tāds bridis, kad…

-     Nē, Villova, man joprojām ir bail. Sajūta nav zudusi. Tai ir kāds sakars ar šo vietu.

-    Protams, šī ir savāda vieta, bet es laikam tomēr nesa­protu. Man ļoti žēl.

-     Arī es pats īsti nesaprotu. Kad mēs nonācām cilvēku tuvumā, man pirmajā brīdī likās, ka jāšķērso ieleja, lai ap­mestu viņiem līkumu. Bet pēkšņi kaut kas mani atturēja. Es nezinu, kas tas bija par spēku. Man šķiet, mani vilka tuvāk pie viņiem. Man gribējās vairāk uzzināt par viņiem. Saprast, vai viņi… Rannohs apklusa. Lai nu kā, gājiens caur viņu akmeņiem bija pareizs. Bet, ejot tālāk, mani pār­ņēma kaut kas savāds. Kaut kas jauns.

-    Kas īsti, Rannoh?

-    Es uzmanīgi klausījos, vai nedzirdēšu kādu skaņu, kas brīdinātu un liktu bēgt. Un pēkšņi man likās, ka dzirdu visapkārt elpojam cilvēkus. Tad es sapratu, ka viņi aizmi­guši guļ savu akmeņu vidū. Bet, kad es vēl vairāk sasprin­dzināju uzmanību, redzēju, ka apkārt kļuvis gaišs un lietus vairs nelīst. Taka bija sausa, un, kad pacēlu galvu, man pretī uz ieleju vēlās miglas mākonis. Bet saproti, Villova, -

Rannohs pēkšņi sāka nevaldāmi drebēt, un viņa balsī ska­nēja sāpes, tā bija asins migla. Visa ieleja pēkšņi kļuva sarkana, un, mākonim veļoties lejā, es sajutu briesmīgas sāpes. Tās kaut kā neizprotami saistījās ar tuvumā guloša­jiem cilvēkiem. Bet tur bija vēl kas. Kaut kādas jūtas, ko es īsti nespēju saprast. Itin kā dusmas. Tad pēkšņi man ausīs atskanēja kliedzieni un gaisu visapkārt pildīja nāves smaka. Es pacēlu galvu un redzēju, ka esam aizgājuši līdz akmeņu mājokļu malai, un tad metos skriešus. Bet sarkanā migla joprojām neizklīda.

-    Cik briesmīgi, Rannoh! Villova nočukstēja. Varbūt te kādreiz noticis kaut kas ļauns.

Herlas, tāpat kā cilvēki, tic, ka zināmas vietas mēdz vajāt pagātnes rēgi.

Bridi Rannohs domīgi klusēja.

-     Nezinu. Pašlaik es redzu mazliet skaidrāk, bet man kādu laiku ir jāpadomā. Vienam, ja tev nekas nav pretī.

Villova pamāja ar galvu un atstāja Rannohu vienu. Iegā­jusi alas dibenā, viņa apgūlās līdzās pārējiem, kas nepavisam nevēlējās turpināt ceļu lietū un priecājās, ka atraduši ērtu patvērumu. Dadzis klusēdams košļāja zāles vīkšķi, bet Bankfuts un Teins taujāja Villovai, kas noticis ar viņu draugu. Villova tikai papurināja galvu un ieteica neraizēties. Pēc kāda laika viņa aizvēra acis un, klausīdamās, kā lietus straumes ārpusē sitas pret akmeņiem, iegrima snaudā. Kad brieži pamodās, lietus bija mitējies un ausa gaisma. Ran­nohs joprojām stāvēja alas priekšā.

Redzēdama, ka arī pārējie brieži ir sakustējušies, Villova piecēlās un piegāja pie Rannoha. Kādu bridi viņa neko ne­teica, tikai kopā ar Rannohu vēroja austošo ritu. Plašā grava tagad slēpās biezā miglā, kas ietina visu tās gultni un pie­šķīra tai dīvaini mierīgu izskatu.

-    Man nekas nekait, Rannohs klusi nomurmināja.

-    Es domāju, ka laiks doties ceļā, Villova laipni teica.

Rannohs pamāja ar galvu, taču Villova redzēja, ka viņš nav spējīgs pārējos vadīt. Atgriezusies alā, viņa kaut ko iečukstēja ausi Bankfutam. Bankfuts tūlīt saprata.

-     K-k-kustamies, visi! viņš mundri iesaucās. Mums laiks iet t-t-tālāk. Un, ja jums nav iebildumu, šoreiz v-v-vadīšu es.