- Tu vadīsi? Dadzis nicīgi nosprauslojās. Viņš bija gatavs sākt strīdu, taču Villovas skatiens un neuzkrītošs mājiens uz Rannoha pusi viņu apklusināja.
Tā nu Bankfuts izveda pulciņu no alas, un visi devās tālāk rīta miglā. Kļuva arvien gaišāks, un apkārt atkal iezīmējās stāvo, aso akmeņu apveidi. Drīz Bankfuts, Teins, Dadzis un Pepa skrēja pa priekšu, bet Rannohs un Villova kopā ar Brakenu turējās aizmugurē. Rannohs iedams visu laiku meta skatienus atpakaļ miglā.
Tā viņi nosoļoja visu rīta cēlienu. Migla izklīda, un grava atklājās visā savā skarbajā varenībā. Agri pēcpusdienā brieži redzēja, ka gandrīz sasnieguši tās galu, tāpēc pārgāja pāri uz ziemeļu nogāzi un sāka kāpt augšup. Šī ielejas mala nebija tik stāva kā pārējās, tomēr ari te kāpiens bija grūts, un pēc ilgākiem pūliņiem brieži apstājās augstu virs lielās gravas.
Tur Rannohs ilgi stāvēja, lūkodamies lejup uz milzīgo akmens un zāles iedobumu. Villova un Brakena stāvēja viņam blakus, taču Villova nepārtrauca viņa domas, līdz briedis ierunājās pirmais.
- Villova, viņš klusi sacīja, tagad laikam es saprotu. Zinu, kāpēc nevarēju saprast, kas tās par briesmām. Tāpēc, ka tām nebija nekāda sakara ar mums. Nekā kopīga ar Herlām. Tikai ar viņiem. Tas ir, ar cilvēkiem.
- Ko tu redzēji? Villova jautāja.
- Nāvi, Rannohs klusi atbildēja. Nāvi, sāpes un nodevību.
Viņš paskatījās uz Villovu.
- Bet viss ir labi. Tas ir ļoti, ļoti tālu.
- Tātad sarkanā migla un tava vīzija… Villova nočukstēja. Vai tas nozīmē, ka šeit pirms daudziem gadiem ir kaut kas noticis?
Rannohs ilgi klusēja un lūkojās lejup uz cilvēku apmetni.
- Nē, Villova, beidzot viņš klusi atbildēja. Tas, ko es redzēju…
Viņš nenovērsa no ielejas ciešo, saspringto skatienu, un viņa acis itin kā aizplīvurojās.
- Tam, ko es redzēju, tam vēl ir jānotiek.
Ielejā, kuru cilvēki sauc par Raudu ieleju un kurā reiz melna nodevības vēsts un baisa slepkavošana liks noasiņot skotu zemes sirdij, vieglajā vējiņā, šķiet, nepakustējās neviens zāles stiebrs.
Tad Rannohs atmeta ragus un pagriezās, lai dotos tālāk. Villova un Brakena viņam sekoja, un visi izgāja no baisās ielejas.
Pagriezušies atkal uz ziemeļiem, brieži aptvēra, ka ziema kļūst arvien skarbāka un viņiem tā būs jāsastop vaigu vaigā, jo ar katru nākamo sauli laiks kļuva arvien aukstāks. Bija pagājušas apmēram septiņas saules pēc aiziešanas no baisās gravas, kad viņi, no rīta pamodušies, redzēja, ka pelēkos kažokus pārklājusi balta, pulverim līdzīga sniega kārtiņa.
Brieži bija nonākuši līdz augstam kalnam un sāka kāpt augšup. Viņi uzkāpa tikai līdz meža malai un apmetās zem kokiem, lai patvertos no vēja, kas sparīgām brāzmām sita pa kalna sānu. Vēl bēgļi atradās zemāk par sniega joslu, jo šī kalna muguru tikai pirms divām nedēļām bija pārklājusi pirmā biezā sniega sega. Nejaušs vērotājs varētu noturēt viņus par dzīvniekiem, kas pūlas pārvarēt skotu apgabalu bargāko gadalaiku. Tomēr vērīgāks skatītājs varbūt pamanītu, ka viens no briežiem, kura kažoks mazliet sarkanīgāks nekā pārējiem, laiku pa laikam atpaliek un apstājas kā iegrimis domās, tad sapurina ragus un atkal dodas tālāk. Taču vienīgi ērgļa vai vanaga acs spētu uz brieža pieres saskatīt baltu ozollapas zīmi.
Ja šis vērotājs mainītu izskatu un kādu laiku ceļotu kopā ar šo pulku, viņam kļūtu skaidrākas to izjūtas un vēlmes un viņš redzētu daļu no tā, ko redzēja ceļotāji, raugoties apkārtējā pasaulē. Viņš izjustu, ko nozīmē, kad vējš piepeši maina virzienu un vērš elpu pret kalna austrumu sānu un kad jauns saltuma vilnis gaisā liek skaudri drebināties pat zem siltajiem briežu kažokiem. Viņš uzzinātu, ka debesis var reizēm būt tāda smaguma pilnas, ka teju teju, šķiet, saspiedīs kalnu virsotnes plakanas ar sevī sabriedušā ledus svaru.
Tāpat kā brieži, viņš uzzinātu, ka visapkārt draud briesmas. Jo tad, kad debesis beidzot noskaidrojās, nebeidzamo mērcētāju lietu, kas rudenī un ziemā pārvērš Augsto Zemi purvā, saltajā gaisā nomainīja sniegpārslas, ātri pārklādamas zemei biezu kārtu, un brieži drīz kļuva par tumšiem plankumiem lielā, baltā apkārtnē. Varbūt tad viņš vēlētos, kaut ceļojums būtu galā un varētu gulēt siltā gultā, klausoties, kā stāstnieks, uguns atblāzmā izskatīdamies liels un draudīgs, stāsta viņam par pasauli.
Tā viņi gāja un gāja, līdz mitējās snigt un kāds rīts viņus sastapa kāpjam lejup no kalna ielejā, kuras aprises bija pazudušas zem visaptverošā baltuma. Tā stiepās viņu priekšā gara un vienmuļa kā nopūta, līdz saplūda ar jaunu kalnu, kas pacēlās augstāk par visu augsto apkārtni. Tā virsotne un sāni slēpās zem smagas sniega kārtas, un augstu virs tā plosījās vējš.
Lūkodamies augšup, brieži nodrebēja.
- Lielais Kalns! bijīgi nočukstēja Teins.
Viņi pavadīja dienu kalna pakājē, prātodami, ko darīt tālāk, un pūlēdamies atkārpīt cieto kārtu virs zemes, lai sameklētu zem tās kādu trūcīgu ēdamo. Ikviena sirds te, Lielā Kalna ēnā, bija savādas bijības un drūmu priekšnojautu pilna, jo viņi bija nonākuši pie pašas Hernes mītu valstības sliekšņa.
Rannohs bija pagājies savrup un mēģināja skrubināt sausu vilkābeles zaru, kad piepeši izdzirdēja kādu troksni. Uzmanīgi nopētījis krūmus, briedis pamanīja, ka viņu cieši vēro kāda seja lielas, tramīgas acis uz brūna plankuma fona. Nākamajā mirklī seja pazuda.
- Kas tur ir? Rannohs iesaucās.
Nočabēja zari, un klajumā iznāca briedis. Tik mazu briedi Rannohs nekad nebija redzējis, kaut ari dzīvniekam bija krāšņs un kupls ziemas kažoks un rupjie, pelēkie sari slējās uz visām pusēm. Tas bija jauns bullis, taču uz galvas tam bija tikai viens mazs rags ar taisnu, asu smaili. Rannohs saprata, ka briedim ir ragu mešanas laiks.
- Sveiks! Rannohs teica, jo nejuta ne mazāko baiļu, redzot šo Klovaru.
Briedis satrūcies paskatījās uz viņu un sāka trīcēt.
- Nebaidies! Rannohs teica. Es tev neko ļaunu nedarīšu. Mani sauc Rannohs. Es esmu staltbriedis. Un kas esi tu?
Briedis joprojām izskatījās pārbiedēts un neko neatbildēja.
- Nu, nomierinies! Viss taču ir kārtībā! Kā tevi sauc?
- Tiks, briedis beidzot atbildēja sīkā, augstā balstiņā.
- Prieks iepazīties, Tīk, Rannohs teica. Kādas sugas briedis tu esi?
- Es esmu stirnu buks, Tiks atčiepstēja. Dzīvoju blakus ielejā.
- Cik jūsējo tur ir? Rannohs jautāja.
Par stirnu paradumiem viņš šo to bija uzzinājis no Brakenas, būdams vēl mazulis, taču nekad nebija ar šiem dzīvniekiem ticies.
- Apmēram simts, Tīks atbildēja.
- Simts? Rannohs pārsteigts iesaucās. Stirnas ir dzīvnieki, kas mīl savrupību un reti dzīvo lielākos baros.
-Jā, kopā ar mātītēm un Izlūkotājiem.
- Ar Izlūkotājiem?
Tagad Rannoha pārsteigums bija vēl lielāks.
-Jā, Tīks atbildēja. Ari es esmu Izlūkotājs. Ceru kādreiz kļūt par kapteini.
Tagad Rannoha izbrīns bija sevišķi liels. Savādi likās saistīt šo mazo un acīmredzami biklo radījumu ar priekšstatu par Izlūkotāju un aptvert, ka viņu bars dzīvo Lielā Kalna pakājē.
- Nebiju domājis, ka stirnas ir bara dzīvnieki, viņš teica.
- Nē, parasti nav, Tīks diezgan bēdīgi atbildēja. Bet tagad mēs esam sākuši dzīvot baros, lai varētu cits citu aizsargāt. Kopš parādījās viņš.
- Viņš?
- Sgorrs. Es tevi noturēju par vienu no sgorriešiem. Tāpēc biju tik piesardzīgs.