- Tātad sgorrieši jau ir bijuši šeit? Rannohs nočukstēja.
- Ek, jā! Viņi klīst visur. Krustām un šķērsām pa visu Lielo gravu.
- Bet kāpēc stirnām vajadzētu baidīties no sgorriešiem?
- Kāpēc? Tāpēc, ka Sgorrs ir izdevis pavēli. Visiem Herlām jāapliecina viņam gods un padevība.
- Visiem Herlām? Rannohs izdvesa. Pat Klovariem?
- Jā. Staltbriežiem, stirnām un dambriežiem.
- Bet tā taču nevar! Rannohs iesaucās.
- Tieši Sgorra draudu dēļ mēs apmetāmies barā, un tagad mūsu barvedis domā, ka vajadzētu vest mūs tālāk uz ziemeļiem, uz Augsto Zemi. Kaut ari Sgorrs ir aizliedzis spert tur kāju.
- Es zinu, Rannohs sacīja, drūmā nopietnībā pakratīdams galvu.
- Tā nu mēs tagad nesaprotam, ko vajadzētu darīt.
- Iet uz ziemeļiem, Rannohs ierosināja.
- Bet mums ir bail, Tīks sacīja, atkal kļūdams tramīgs, tāpēc kauks atkal apklusa un raudzījās Rannohā lielām, izbaiļu
pilnām acīm.
- Nu, kas tad?
Tīka sīkā balstiņa tik tikko bija sadzirdama.
- Hernes bars, viņš nočukstēja.
Rannohs satrūkās.
- Vai tu kaut ko zini par viņiem? briedis satraukts jautāja. Vai zini, kur viņi dzīvo?
- Aiz Lielā Kalna, Tīks atbildēja.
- Un nevis uz paša kalna?
- Nē… vismaz tā mēs esam dzirdējuši. Lielajam Kalnam viņi neiet pat tuvumā… tikai tad, ja grasās mirt, Tīks teica, skatīdamies augšup uz virpuļojošo baltumu. Viņiem šis kalns ir svēts. Viņi tic, ka tā virsotnē dzīvo Herne, un Hernem viņi var pievienoties tikai pēc nāves. Dažreiz, ja vējš pūš no tās puses, mēs varam dzirdēt, kā tur gaudo viņu dvēseles.
Rannohs nodrebēja un ari paskatījās augšup. Kaut kur dziļumos viņš sajuta neparastas trīsas, tādu kā ilgošanos.
- Kur tad īsti viņi dzīvo? Rannohs jautāja.
- Runā, ka augstā tīrelī aiz Lielā Kalna. Bet tas nav tālu. Daži mūsu Izlūkotāji pat stāsta, ka esot viņus redzējuši. Tie, kuri atgriezušies.
- Kā to saprast tie, kuri atgriezušies?
- Lielākā daļa briežu, kas uzdrīkstējušies doties uz Lielo Kalnu, vairs nav atgriezušies.
Tagad abi brieži klusēja, un gaiss visapkārt šķita baiļu piestrāvots.
- Bet kāpēc tevi tik ļoti interesē Hernes bars? Tīks pēkšņi jautāja.
Rannohs vilcinājās ar atbildi.
- Tīrās ziņkārības pēc. Viņš paraustīja plecus. Arī mēs ejam uz ziemeļiem, uz Augsto Zemi, lai aizbēgtu no Sgorra. Labāk jau zināt laikus, kas tur gaida.
- Jūs ejat uz ziemeļiem? To es pastāstīšu padomei. Viņi būs priecīgi, uzzinot, ka arī daži staltbrieži neieredz Sgorru. Bet tagad gan man jāsteidzas atpakaļ.
Tīks nolieca galvu.
- Lai Herne ir ar tevi! viņš teica.
- Un ar tevi ari!
Rikšodams atpakaļ pie pārējiem, Rannohs ar rūgtumu domāja par Sgorru un par to, ko tas grib nodarīt Herlām, un viņā uzbangoja vainas apziņa, domājot, ka viņš grasās pamest Zemās Zemes. Rannohs skriedams vairākkārt pameta skatienu uz Lielā Kalna vientuļo virsotni.
- Vai tu patiešām esi tur augšā, Herne? viņš nočukstēja.
Līdz brīdim, kad Rannohs atgriezās pie draugiem, viņš jau bija izlēmis, ko darīt. Pārējie brieži bija sagājuši bariņā un apspriedās par ceļojumu un par to, kāds būtu vislabākais ceļš uz Augsto Zemi.
- Mums vajadzēs iet apkārt pa piekalni, sacīja Dadzis. Šādā laikā būtu bīstami kāpt taisni augšā, kaut gan vasarā tas būtu krietni īsāks ceļš.
- Zvaigžņubriedis tur uzkāpa ziemā, atgādināja Teins.
- Zvaigžņubriedis ir pasaka, Dadzis atmeta, bet mēs esam īsti Herlas!
- Rannoh! teica Villova, kad Rannohs bija piebiedrojies pārējiem, Dadzis domā, ka mums vajadzētu iet apkārt pa piekalni un turēties tuvāk pakājei, lai varētu patverties no aukstuma.
Rannohs piekrītoši pamāja ar galvu.
- Jā, viņš teica. Es domāju, ka tāds ceļš jums būtu vislabākais.
- Kā tu to domā jums? Villova nesaprata.
- Es kāpšu taisni augšā, Rannohs klusi teica, skatīdamies uz kalna virsotni.
- B-b-bet to nevar! iesaucās Bankfuts.
- Es mēģināšu.
- Bet kāpēc? Villova jautāja.
- Tāpēc, ka tā ies ātrāk, ja man vispār lemts atrast šo savādo baru, un… tāpēc, ka es gribu zināt, vai tur augšā tiešām dzīvo Viņš. Herne.
Pārējie brieži jutās izbiedēti un satriekti. Rannoha iecere bija ārkārtīgi bīstama. Turklāt viņi visi bija pieraduši domāt, ka Herne ir ideja, leģenda, kaut kas līdzīgs Zvaigžņubriedim, tikai mazliet citāds. Kaut kas tāds, kam viņi, protams, ticēja, bet kas nav gluži reāls kā virši vai Mājvietas ozols. Un tagad Rannohs runāja par Herni kā par kaut ko tādu, ko iespējams redzēt un saost!
- Mēs tiksimies atkal Augstajā Zemē, Rannohs solīja, kad atnāks pavasaris un es būšu uzzinājis visu, ko varēju uzzināt par Hernes baru.
- Nu labi, Bankfuts pēkšņi teica. Ja t-t-tu tā esi izlēmis, es iešu kopā ar tevi!
- Es arī! iesaucās Teins. Kāds tur sanāks lielisks stāsts!
- Nē! Rannohs atbildēja. Tas man jādara vienam.
- Es arī iešu! piepeši paziņoja Villova.
- Nē, Villova.
- Ja domā, ka es pametīšu tevi tagad, kad atkal esmu atradusi, Villova teica, tu ļoti maldies!
- Vai es arī varu iet līdzi? jautāja Pepa, maigi paskatīdamās uz Bankfutu. Jaunais briedis gandrīz nosarka.
Dvīnes stāvēja blakām, un Rannohs piepeši aptvēra, cik ļoti viņš tām abām ir pieķēries.
-Ja tu patiešām tā esi nolēmis, tad iesim visi, Villova ierosināja. Turklāt, ja metīsim līkumu gar pakāji, kas zina, kurā vietā mūs sagaidīs sgorrieši. Viens vismaz ir skaidrs: tur augšā viņu nebūs.
Tomēr Rannohs palika pie sava.
- Dadzi, pasaki viņiem, ka tas ir pavisam aplam! viņš teica, pēkšņi paskatīdamies uz Brakenu. Visiem kopā mums ir daudz mazāk izredžu tur uzkāpt, un mana māte to noteikti nevarēs!
Dadzis piekrītoši pamāja ar galvu.
- Ved viņus apkārt kalnam! Rannohs lūdza.
- Nē! paziņoja Teins. Lai Dadzis ved Brakenu gar pakāji, ja vēlas, bet es esmu izlēmis.
Pārējie nostājās viņa pusē. Rannohs vēl mēģināja iebilst, taču draugi neatlaidās, un pēc neilga laika viņa pretestība sāka pagaist. Bet tad notika kaut kas tāds, kas visu izšķīra viņu vietā.
- Skatieties! Teins pēkšņi iesaucās.
- Re, tur! izdvesa Pepa.
Tālumā no austrumiem un no rietumiem uz viņu pusi divās grupās nāca staltbrieži, vēzēdami ragus saltajā gaisā. Kopā to varēja būt ap trīsdesmit.
- Sgorrieši! Rannohs izmisis iesaucās. Skrienam!
Bēgt bija iespējams tikai pa vienu ceļu, un tas veda tieši augšup kalnā.
15 Vīzija
Es redzēju neparastu parādību. Es sapņoju… bet neviens man nevarēs izskaidrot, kas tas bija par sapni.
Viljams Šekspīrs. "Sapnis vasaras naktī"
Kad brieži joņoja pa Lielā Kalna sānu augšup, padebeši virs viņiem glabāja smagus sniega klēpjus. Sacēlās vējš, kas pūta tieši sejā, un domas par Herni augšā un par sgorriešiem lejā arvien vairāk nomāca bēgļiem dūšu. Tad sāka krist lielas, biezas sniegpārslas, un drīz brieži spēja saskatīt tikai paši savas pēdas. Viņu kājas grima arvien dziļāk aukstajā baltumā, un vējš brāzmoja arvien negantāk. Brieži instinktīvi centās turēties pēc iespējas tuvāk cits citam, taču sniegputenis īsā laikā tā pieņēmās stiprumā, ka viņi tikpat kā vairs nespēja tikt uz priekšu. Tomēr tas vismaz traucēja sgorriešiem saskatīt savus tvarstāmos, un pēc kāda laika, kad putenis pierima, iet atkal kļuva vieglāk. Bet iedami visi domāja par Herni, kas gaida viņus augšā skarbajos sniega laukos.