Pēc kāda laika viņi nonāca pie liela klints izciļņa, uz kura auga nīkulīgs koks, un bija spiesti griezties pa kreisi. Puteņa dēļ brieži neredzēja, ka iet pa šauru kalna kori ar bīstamu kritumu abās pusēs. Ceļš bija diezgan stāvs, un brieži slīdēja un klupa, un to priekškājas tik dziļi grima sniegā, ka pārvietoties vajadzēja sperot un lecot. Gaiss bija svilinoši salts, un, briežiem soli pa solim mokoši virzoties kalnup, vējš un sniegs arvien pieņēmās. Viņi nezināja, cik bīstams ir šis ceļa posms, un palaikam kāds piegāja pie pašas kraujas malas un tikai laimīgas nejaušības dēļ izvairījās no kritiena bezdibenī un no nāves uz šķautņainiem akmeņiem.
Tomēr pēc kāda laika kāpiens kļuva lēzenāks. Šajā posmā Rannohs atrada visiem īslaicīga patvēruma vietu. Tā nebija ala, bet drīzāk klints pārkare, zem kuras vējš bija izdobis jauno sniegu un izveidojis zem izvirzītā akmens tādu kā ieplaku sniegā. Vietas tur pietika visiem, un trīcošie dzīvnieki uz brītiņu saspiedās cieši kopā, lai saglabātu siltumu. Baltums izraibināja biezos ziemas kažokus un jaunos ragus, un satrauktā dvaša gaisā ledaini garoja.
Vēl sliktāk par Hernes ziemu, sacīja Teins, kad viņi paskatījās ārā no kalna patvēruma. Sniegs bija mitējies tikpat pēkšņi, kā sācies, un tagad brieži drebēja pie visām miesām, skaidri saskatīdami bīstamo taku, pa kuru nupat nākuši. Ar šausmām viņi redzēja, ka vienā vietā ir pārgājuši sasaluša sniega pārkarei, kas ne uz kā nebalstījās un stiepās tieši virs bezdibeņa.
Iedami tālāk, brieži redzēja, ka atrodas aizas malā un priekšā plešas klajš sacietējuša sniega laukums ar samērā lēzenu augšupeju. Tas deva kājām itin stingru pamatu, un viņi sāka iet pa to augšup. Pēc kāda laika no mākoņiem pat izspraucās bāli saules stari un briežus apņēma pieticīgs, ziemīgs siltums.
Saule nespīdēja ilgi. Kad viņi sasniedza aizas augšmalu, kāpums turpinājās un kļuva arvien stāvāks. Sāka atkal snigt, un reizē ar sniegu atgriezās vējš, kura elpa kalna virsotnē bija kļuvusi vēl skaudrāka. Tomēr stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka brieži bija sasnieguši ledus joslu un lielajā augstumā sniegs bija sacietējis un pārvērties ledainā sērsnā. Dzīvnieku kājas uz cietā pamata sāka slīdēt. Zemāk kāpiens bija licies grūts dziļā sniega dēļ, kurā kājas grima līdz augšstilbiem, taču tagad viņi juta, ka nevar atrast zemē pat atbalsta punktu. Vairākas reizes viņi bīstami slīdēja, un Pepa, kas bija uzkāpusi augstāk par pārējiem, vienā brīdī zaudēja pamatu zem kājām un būtu nopietni cietusi, ja lejupkritienu nebūtu apturējusi sāpīga sadursme ar Teinu.
Tad Villovai ienāca prātā, ka ledaino klajumu varētu šķērsot, pārvietojoties zigzagiem un ar katru nākamo pagriezienu pakāpjoties mazliet augstāk. Šis paņēmiens palīdzēja tikt uz priekšu, taču līdz ar to draudēja jaunas briesmas. Tā ejot, viņi nereti nokļuva uz nelielu plaisu un ieplaku malām, kuru aprises sniegā nebija skaidri saskatāmas. Tās brieži pamanīja tikai tad, kad uz tām jau bija uzkāpuši. Rannohs vairākas reizes bija par mata tiesu no nelaimes, tomēr arvien laikā pamanīja briesmas.
Jo augstāk viņi kāpa, jo aukstums pieņēmās un vējš, dienai virzoties pret vakaru, kļuva arvien negantāks. Kad brieži pagriezās uz austrumiem pretī vējam, viņi jutās kā smalki zariņi, ko brāzma jebkurā brīdī var pārlauzt uz pusēm. Turpretī, pagriezušies atpakaļ, viņi juta, ka vējš pārāk strauji dzen uz priekšu un uz slidenā pamata ir grūti noturēties kājās. Piedevām arvien straujāk sabiezēja krēsla. Tumsa ap viņiem nolaidās spēji, un, klausoties vēja žēlabainajās gaudās un drudžaini domājot par Herni un par to, kas sagaidāms tur, augšā, neviens nespēja valdīt drebuļus. Nedrebēja varbūt vienīgi nabaga Brakena, kuras ievainojums kājā bija pasliktinājies un kura bija tā pārguruši, ka nespēja domāt vairs gandrīz neko.
Pepa, kas gāja viņai vistuvāk, piepeši iesaucās:
- Brakena, Brakena, tu klīsti nost no ceļa!
Briežumāte bija sākusi streipuļot pa slīpumu lejup.
- Ko? viņa miegaini nomurmināja. Piedošanu, man tik ļoti gribas gulēt, ka es vairs nespēju turēties nomodā.
- Tev jāpaliek nomodā, Brakena! Pepa iesaucās.
- Es zinu. Bet tas ir briesmīgi grūti. Es visu laiku redzu, ka esmu pie ezera un apkārt ir vasara.
Sniegota brāzma svelpdama sagriezās Pepai ap galvu, un viņa nodrebinājās.
Pēc Brakenas vārdiem piepeši visus iztrūcināja izbiedēta brieža sauciens gājiena priekšgalā. Tas bija Rannohs. Kad pārējie viņu panāca, briedis ar kāju neganti spārdīja ledu.
- Kas noticis? Pepa iesaucās.
Bankfuts skatījās uz draugu un satraukts kratīja galvu.
- Dadzi, kas noticis? Pepa iesaucās vēlreiz, taču tagad viņa jau sāka saskatīt Rannoha izmisuma iemeslu: viņš bija apstājies stāvas kraujas malā.
- Villova! Rannohs izdvesa.
Pepa paskatījās apkārt un ar šausmām ieraudzīja, ka māsa ir pazudusi. Vietā, kur zeme piepeši pārtapa bezdibenī, sniegs bija iegrimis un tajā iezīmējās vaga. Aukstuma apdullināta, Villova bija slīdējusi un pārkritusi pāri malai.
- Nē! Pepa izmisusi iesaucās.
Visi pastiepās uz priekšu un kā apstulbuši raudzījās pāri kraujas malai. Acu priekšā zibēja un virpuļoja sniegpārslas, un gandrīz nekas nebija saskatāms.
- Villova! Rannohs elsoja. Villova, ko es esmu izdarījis?
Viņi mēģināja kliegt un saukt, taču neko lejā nedzirdēja un neredzēja. Beidzot visi apklusa un palika stāvam, sastinguši aukstumā un zaudējuma sāpēs. Vējš virs galvas kauca, it kā pat debesis jaustu, kādas bēdas un niknums plosās viņu sirdīs. Villovas vairs nebija. Tomēr viņi stāvēja nekustēdamies, līdz Brakenai sāpēs sāka aizmigloties skatiens. Pirmais atguvās Teins, un tas notika īstajā bridi.
- Rannoh! viņš iesaucās. Rannoh, mums jāiet tālāk! Ja paliksim šeit, mēs visi iesim bojā. Paskaties uz Brakenu viņa tik tikko turas kājās!
Rannohs neko neatbildēja. Viņš joprojām bezcerīgā sastingumā raudzījās lejup pāri kraujas malai.
- Rannoh! Rannoh, šis nav bridis, kad drīkst padoties! Ko par to būtu teikusi Villova?
Rannohs pacēla galvu un skumji palūkojās draugam acīs. Tad viņš nopietni pamāja ar galvu.
- Jā, viņš nočukstēja, jā, tev taisnība, Tein. Mums jāiet tālāk. Klausieties, visi! Mums jākustas, citādi nosalsim. Sērot par Villovu varēsim vēlāk.
Dadzis pirmais sakustējās uz iešanu, bet, kad Rannohs dzīrās piebiedroties pārējiem, Teins viņu apturēja.
- Brakena, viņš čukstus teica.
Brakena joprojām stāvēja un skatījās pāri bezdibeņa malai. Viss viņas augums drebēja kā drudzī.
- Māt! Rannohs iesaucās, pūlēdamies pārkliegt vēju.
- Māt, tev jānāk! Brakena neatbildēja.
- Māt, lūdzu! Mēs neko citu nevaram darīt.
- Kas noticis? iesaucās Teins.
- Viņa nekustas, Rannohs izmisis atbildēja.
- Brakena! Brakena, vai tu mani dzirdi? jautāja Teins.
- Tas esmu es, Teins!
Rannohs saudzīgi pabikstīja ar purnu Brakenai sānus. Kustība mazliet pavirzīja govi sāņus, taču viņa šķita neko neredzam un nedzirdam. Rannohs piebikstīja vēl un vēlreiz, arvien stiprāk, bet tas neatstāja uz Brakenu nekādu iespaidu.