Villova aizveda visus gar kalna sānu līdz alas ieejai. Tā bija šaura, ar lielu akmens pārkāri, taču iekšpusē necerēti plaša. Turklāt tā bija sausa un samērā silta. Krā sajūsmināts lēkāja apkārt, bet Brakena apgūlās ieejas tuvumā un aizvēra acis. Taču, līdzko Rannohs spēra soli caur alas ieeju, viņš apstājās un saslēja ausis.
- Kas ir, Rannoh? jautāja Villova.
- Es nezinu, Rannohs atbildēja.
- Vai cilvēks? Villova nočukstēja.
-Jā. Bet sen, ļoti sen. Šī vieta… ir līdzīga tai, ko uzgājām kalnos. Tikai vecāka. Daudz, daudz vecāka. Un… te ir vēl kas. Kaut kas pazīstams… un tomēr ļoti svešs.
Piepeši atskanēja skaļš Bankfuta sauciens.
- Nāciet p-p-paskatīties! viņš sauca.
Bankfuts bija aizgājis pašā alas dibenā, un pārējie piesteidzās viņam klāt. Ārpusē sniegs uz brīdi bija mitējies un mākoņi kļuvuši retāki. Starp tiem izspraucās spožs mēness staru kūlis, kas apgaismoja alas aizmugures sienu. Kad briežu acis aprada ar pustumsu, viņi saprata, kas Bankfutu iztrūcinājis. Uz velvei līdzīgās sienas bija redzams padzisis, bet pietiekami skaidrs krāsains zīmējums, kas atainoja skrejošu briežu baru. To redzēdami, visi apklusa. Brieži pustumsā lūkojās cits citā plati ieplestām, izbiedētām acīm, taču kaut kas tāds viņiem bija pilnīgi nesaprotams.
- Liksimies tagad kādu laiku pagulēt! Rannohs pēc laba brīža nočukstēja.
- Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi! Krā piebalsoja.
Brieži un putns iekārtojās alā uz naktsguļu. Ala šķita rēgu pilna, un, klausoties vēja gaudās ārpusē un domājot par dievu, kas mājo kalnā, un par dīvainajiem attēliem uz sienas, daži sāka vēlēties, kaut nemaz nebūtu spēruši tajā kāju.
No jumtā pastāvīgi pilošas vietas alas vidū bija satecējusi neliela peļķe, pašlaik pārvilkusies ar ledu, un brīžiem briežus skāra svilinošas caurvēja brāzmas, tomēr te bija krietni siltāk nekā ārpusē.
Villova, kas bija apmetusies blakus Rannoham, nolaida galvu viņam uz sāna un aizvēra acis. Arī Krā jutās pamatīgi noguris un, aizlēcis alas dziļumā, palika tur nekustīgi stāvam, pabāzis galvu dziļi zem melnā, lielā spārna.
Rannohs gulēdams piepeši juta, ka viņu pārņem dusmas un kauns.
Piedod man, Villova! viņš nomurmināja. Es nezinu, ko iesāktu, ja būtu tevi zaudējis. Man nekad nevajadzēja domāt par kāpšanu Lielajā Kalnā, vienalga, vai Herne tur mājo vai ne.
Taču telīte jau bija cieši aizmigusi.
Tagad alā varēja dzirdēt vairs tikai guļošo dzīvnieku elpu un attālās vēja gaudas. Rannoha acis aizklīda pie zīmējumiem uz alas sienas un pēc tam apstājās pie ledainās peļķes. Pašam neizprotamu iemeslu dēļ viņam šķita, ka šis ūdens laukums slēpj kādu vēstījumu. Rannohs aizvēra acis un ļāvās miegam.
Miegā Rannohu pārņēma sajūta, ka viņš arvien vairāk tuvojas kādam lielam noslēpumam. Tam bija sakars ar alu un kalnu, un tas sakņojās reālajā pasaulē ap viņu.
Patiesībā brieži tiešām bija nonākuši ļoti neparastā vietā. Jo šeit pirms daudziem gadu tūkstošiem bija dzīvojuši, medījuši, ēduši un apgleznojuši sienas pirmie skotu apgabalu iedzīvotāji.
Taču šajā kalnu alā bija vēl kas cits, ne vien cilvēka rokas radīti zīmējumi. Rannohs to bija izjutis jau ienākšanas brīdī.
Kaut kas te saistīja viņu un viņa cilti ar šo zemi un gadsimtiem. Šī ūdens laukuma dibenā zem saplaisājušā ledus gulēja kāds laika un vēstures darinājums: fosilija. Gadu tūkstoši bija pārvērtuši to akmenī, tāpat kā sals pārvērš ūdeni cietā ledū.
Zem ūdens gulēja pārakmeņojušās raga atliekas. Tas nebija rags, ko būtu pazinis Rannohs un viņa draugi. To uz savas galvas bija nēsājis dzīvnieks no sensenas pagātnes. Briedis, kura augums reiz augstumā bija sasniedzis sešas pēdas, bet ragi slējušies vēl sešas pēdas virs varenās galvas. Tas bija briedis no milžu cilts, kas sen jau izzudusi no zemes virsas un ko zemienes laika apstākļi pirms desmittūkstoš gadiem uzdzinuši kalnos nomirt.
Rannohs pamodās. Viņš bija jutis pārmaiņu Brakenas elpas vilcienos. Tajos jautās sāpes, un briežumāte itin kā gārdza, cīnīdamās pēc elpas. Tomēr Rannohs nemēģināja viņu modināt. Viņš zināja, ka vislabākās zāles mātei pašlaik ir atpūta.
Vētra joprojām pieņēmās spēkā. Lejā, ielejā, ciematnieki un zemes nomnieki drebēdami lūkojās augšup uz Lielo Kalnu. Viņi zināja, ka tāds laiks nes nāvi jebkuram cilvēkam vai dzīvniekam, kam gadījies aizkavēties kalna nogāzēs. Viņi nekļūdījās: kad putenis mitējās un sniegs atkal gulēja rāmi, zem ledainā līķauta bija palikuši gan dzīvnieku, gan cilvēku sakropļotie ķermeņi. Augstu uz piekalnes sniega vētra bija pārsteigusi jaunu vīrieti, kas tagad gulēja aprakts, un kādreiz siltais augums bija tapis par saltu akmeni. Arī putni un dzīvnieki bija nokļuvuši vētras nesaudzīgajās ķetnās. Savā ziemas kapā ieslodzīti, gulēja auni un aitas; lapsu mātīte, kas bija neapdomīgi aizklīdusi projām no bara, tagad stinga aukstajā baltumā, un pat vairākas govis, kas bija pakāpušās pārāk augstu piekalnē, vairs nekad neatgriezās savos ziemas aplokos. Tās gulēja zem mirgojošā sniega kā mēms vēstījums dzīvībai un nāvei.
Sniega vētra plosījās visu nakti, un briežu miegs alā bija nemierīgs un saraustīts. Nākamajā rītā viņi dzirdēja, ka vējš beidzot mitējas. Teins pirmais uzdrošinājās iziet no alas. Sniegs bija pilnīgi nosprostojis alas ieeju, un viņam vajadzēja ar ragiem rakties cauri sniega sienai un ar galvu atbrīvot ceļu. Bet, kad tas beidzot bija izdevies, alā ieplūda spoža saules gaisma. Pārējie brieži devās Teinam palīgā, un drīz visi stāvēja uz stingri sablīvēta sniega, priecādamies par ziemas sauli un svaigo gaisu un pateikdamies Hernem, ka palikuši dzīvi.
Krā pacēlās spārnos un laidās pa priekšu, un brieži pa taku sāka lēni iet atpakaļ uz vietu, kur iepriekšējā vakarā bija devušies lejup. Netālu no turienes ceļš kļuva platāks, un viņi juta, ka iet kļuvis vieglāk.
Tā bija savāda aina. Augstu pa Lielā Kalna nogāzi cauri ziemas baltumam, rindā cits aiz cita augšup virzījās septiņi staltbrieži. Kā tālās nākotnes alpīnisti, kas kāpj kalnos rindā, sasējušies savā starpā ar virvi, brieži rūpīgi spēra soļus cits cita pēdās, palaikam palēkdamies, lai atsvabinātu tievās kājas no dziļā, irdenā sniega.
Teins tik tikko spēja apvaldīt pacilātību.
- Padomājiet tikai! viņš iedams atkārtoja. Lielais Kalns! Ziemas laikā tajā uzkāpa vienīgi Zvaigžņubriedis, un tagad tur kāpju es! Ai, kāds te sanāks vienreizējs stāsts! Interesanti, ko mēs ieraudzīsim tur augšā!
Pārējie, to dzirdēdami, satraukti saskatījās. Rīts un spožā saule bija daudzmaz kliedējuši nakts baigumu, taču tagad doma par Herni pēkšņi piešķīra kalnam drūmu un biedinošu noskaņu.
Villova bažīgi palūkojās uz Rannohu.
- Kā tu domā, vai Herne ir tur augšā? viņa čukstus jautāja.
Rannohs izslēja ragus. Debesis bija zilas kā krokusi. Sniegs saulē dzirkstīja un zaigoja, un tīkami gurkstēja zem kājām. Laiku pa laikam vieglas vēja pūsmas uzvandīja augšup tā virskārtu, un saltajā gaisā pacēlās baltas vērpetes.
- Es nezinu, viņš klusi atbildēja.
Agrā pēcpusdienā brieži tuvojās kalna virsotnei un redzēja, ka atlicis šķērsot vairs tikai vienu stāvu grēdu. Bet, kad virsotne beidzot bija sasniegta, viņu priekšā pavērās lēzens plašums. Pūta dienvidu vējš, un brieži pacilātībā un atvieglojumā metās auļot pa sniegu. Rannohs paskatījās augšup uz Krā, kas riņķoja viņiem virs galvas.