- Tas ir garš stāsts, ziemeļbriedis diezgan skumīgi atbildēja. Es atceļoju kopā ar cilvēkiem viņu izdobtajos kokos un tagad cenšos tikt atpakaļ mājās.
- Tu esi bijis kopā ar cilvēkiem? Rannohs izbrīnījies noprasīja.
-Jā, ziemeļbriedis nevērīgi atmeta.
- Vai tu esi viens?
- Tagad jā. Mani jau sen nošķīra no citiem. Mēs bijām septiņi brieži un divdesmit govis. Visvairāk man pietrūkst gotiņu, bet es šaubos, vai jebkad vairs redzēšu viņu ragus.
Rannohs paspēra soli uz priekšu un piešķieba galvu.
- Viņu ragus?
Ziemeļbriedis sērīgi pamāja ar galvu.
- Tas ir… vai tu gribi teikt, ka jūsu govīm ir ragi?
-Jā, protams, ziemeļbriedis atbildēja.
- Šķiet, ka man vēl daudzkas jāmācās, Rannohs, grozīdams galvu, noteica pie sevis.
Tad Birrmagnurs pagrieza vareno galvu uz rietumu pusi un ierūcās. Pāri sniega klajumam uz viņu pusi nāca Villova, Teins un pārējie. Brieži tuvojās piesardzīgi, plati ieplestām acīm, visu laiku ošņādami gaisu.
- Esiet mierīgi! Rannohs iesaucās. No viņa nav jābaidās! Viņu sauc Birrmagnurs. Viņš ir ziemeļbriedis.
Teins paskatījās uz Rannohu tā, it kā viņš nupat būtu nozadzis burvju ragus. Cits pēc cita draugi pienāca klāt un nopētīja ziemeļbriedi no galvas līdz kājām. Viņi lēni apgāja tam apkārt, apostīja, un pēc tam jaunie brieži, kā tiem parasts, pieklaudzināja tam pie ragiem. Birrmagnurs visu to pieļāva ar iecietīgi tēvišķu piekāpību un, kad tas bija galā, kādu laiku atkal tvēra un košļāja gaisu, kamēr atnācēji skatījās, īsti nesaprazdami, ko teikt.
- Kurp jūs ejat? Birrmagnurs beidzot jautāja.
- Uz ziemeļiem, uz Augsto Zemi, Rannohs teica. Es meklēju briežu baru, kas dzīvo te kaut kur tuvumā. Hernes baru.
- Mēs viņus meklējam, Villova izlaboja.
Birrmagnurs pārstāja čāpstināt žokļus un ar interesi nopētīja Rannohu.
- Kāpēc jūs gribat viņus atrast? ziemeļbriedis piesardzīgi jautāja.
- Arī tas ir garš stāsts, Rannohs atbildēja. Vai tu kaut ko zini par viņiem?
- 0, jā! Ziemeļbriedis nopietni pamāja ar galvu. Par viņiem zina visi Herlas, kas ienākuši Augstajā Zemē, jo viņi šeit valda pār Herlām. Tā vienmēr ir bijis.
- Vai tu esi viņus redzējis? Rannohs jautāja.
- Dažus esmu. Bet viņu baru ne. Un, patiesību sakot, nemaz negribu redzēt.
- Kāpēc ne?
- No viņiem ir jāsargas, Birrmagnurs nopietni atbildēja, jo viņiem ir tumši paradumi.
- Pastāsti!
- Es zinu tikai to, ko man stāstījuši citi, Birrmagnurs izvairīgi teica, kad vispār uzdrīkstējušies par to runāt.
- Citi?
- Jā, kāds bars tepat netālu ielejā, uz austrumiem no sarkanās upes. Kad tikko ierados Augstajā Zemē, es kādu laiku dzīvoju kopā ar viņiem. Viņi sauc sevi par Vergu baru.
Brieži pārsteigti paskatījās uz Birrmagnuru.
- Viņi kalpo Hernes baram, Birrmagnurs turpināja. Vāc viņiem ogas un īpašas piepes, un Hernes bars par to ļauj viņiem dzīvot pie sarkanās upes. Laiku pa laikam brieži no Hernes bara atnāk un savāc viņu mazuļus. Tos viņi nekad vairs nedabū redzēt.
Draugu pārsteigums pamazām pārtapa šausmās.
- Kāpēc viņiem vajadzīgi citu mazuļi? Villova klusi jautāja.
- Neviens nezina, bet par to klīst visādas baumas.
- Bet kā tad Vergu bars var turpināties, ja viņu mazuļus ņem projām? Rannohs nesaprata.
- Daudzus viņi neņem. Varbūt divus vai trīs gadā. Jo Augstajā Zemē dzīvo vēl citi Vergu bari.
- Bet kāpēc tie necīnās pretī? pēkšņi jautāja Dadzis.
- Man šķiet, viņi ir aizmirsuši, ko nozīmē cīnīties, Birrmagnurs atbildēja. Hernes bars ir valdījis kopš senseniem laikiem un vēl pirms tam, tāpēc citādu dzīvi viņi nemaz nepazīst.
Rannohs palūkojās pāri Lielajam Kalnam. Viņa sirds pēkšņi bija kļuvusi ļoti smaga. Sirds dziļumos viņš bija cerējis, ka Augstajā Zemē Herlas varbūt ir brīvi no tāda ļaunuma, ko pa malu malām sēj Sgorrs. Taču tagad likās, ka apkārt melnē vēl biezāka tumsa.
- Vai vari man pateikt, kā lai atrodu šo baru? viņš jautāja.
- Nē, mans draugs, ziemeļbriedis atbildēja. Es zinu, ka viņi nav tālu. Kaut kur aiz augstā tīreļa. Bet aizvest turp es jūs nevaru.
Rannohs izskatījās vīlies.
- Bet es varētu jūs aizvest līdz Vergu baram, Birrmagnurs piedāvājās. Un, kad viņi ieradīsies paņemt briedēnus, jūs varat viņiem sekot. Ja patiešām esat apņēmušies viņus atrast.
- Vai tu būtu ar mieru to darīt? Rannohs jautāja.
Birrmagnurs bridi kavējās domās, tad lēni pamāja ar
galvu.
-Jā. Tas neprasīs daudz laika, un man ir patīkami atkal būt kopā ar citiem. Bet es aizvedīšu jūs tikai līdz ielejas malai, un pēc tam man būs jāiet pašam savās gaitās. Man jātiek līdz jūras krastam, un jūsu zemes Herlas mani ir nogurdinājuši. Viņi visi šķiet zaudējuši saprašanu.
Tā nu brieži vienojās, un Rannohs kopā ar pārējiem sava jaunā drauga ziemeļbrieža vadībā sāka kāpt lejup no Lielā Kalna. Ejot pa sniegoto nogāzi un redzot, ka aiz muguras virs kalna virsotnes atkal melnē smagi, drūmi padebeši, Rannohs sāka iztaujāt ziemeļbriedi.
Viņš uzzināja, ka Birrmagnurs atceļojis uz Lielo Zemi pirms divām vasarām vienā no izdobtajiem kokiem, par kuriem viņam bija stāstījis Rurls. Ceļojums bijis grūts, un vairāki Birrmagnura biedri ceļā nomiruši. Bet, kad tie sasnieguši cietzemi kā Rannohs saprata, kaut kur rietumu pusē -, dzīvi bijuši vēl divdesmit septiņi ziemeļbrieži. Tie izvesti krastā un sadzīti plašā aplokā, kur cilvēki nākuši viņus apbrīnot un jūsmot par viņu neparastajiem ragiem un biezajiem, pinkainajiem kažokiem. Pēc tam ziemeļu vīri, kas bija sagūstījuši Birrmagnuru viņa ziemeļu mājvietas ledainajos plašumos, piepildījuši savus grebtos kokus ar cilvēku ēdienu un izdobtiem celmiem, kuros saliets sarkans ūdens, un aizbraukuši atpakaļ.
Rannohs klusēdams klausījās Birrmagnura stāstā un domāja par laiku, ko pats bija pavadījis kopā ar zēnu. Taču viņš domāja arī par to, ko Rurls teicis par ziemeļzemju vīriem un viņu valdnieku, un par asinsizliešanu, kas sagaidāma Lielajā Zemē.
Birrmagnurs nodzīvojis slēgtajā aplokā vienu vasaru un vienu ziemu, un, kad Rannohs taujāja, kā viņš juties un ko domā par cilvēkiem, ziemeļbriedis paraustīja plecus un atbildēja, ka viņa zemē cilvēki un ziemeļbrieži nereti dzīvojot kopā. Kaut gan Birrmagnurs lepni pavēstīja, ka esot dzimis brīvs klejotājs, daudzi no viņa cilts dzīvojot lielos baros, ko pieskatot par lapiem dēvēti cilvēki. Ziemeļbrieži vadājot tos pāri sniegiem, un no viņiem esot pilnīgi atkarīga cilvēku dzīve un dzīvība. Cilvēki lietojot viņu pienu, valkājot viņu kažokus un gatavojot no ragiem dažādus rīkus. Briežiem esot pat jāvelk koka gabali, kuros cilvēki sēžot iekšā un braucot. Šādas Birrmagnura aprakstītas attiecības ar cilvēkiem Rannoham likās dabiskākas, tomēr viņš atcerējās briežu parku un noskurinājās.
Birrmagnurs pastāstīja, kā vienu dienu uznākusi vētra un sagāzusi daļu no koka sētas, kas iejozusi viņu aploku, un ziemeļbrieži aizbēguši. Visi ne, jo daži jau bijuši pārāk pieradināti. Tomēr pārējos Birrmagnurs pierunājis bēgt kopā ar viņu, un tie devušies uz ziemeļiem. Drīz pēc tam viņiem uzbrukuši vilki. Divi brieži nogalināti, un Birrmagnurs nošķirts no savējiem. Vairākas saules viņš klejojis, tos meklēdams, taču atrast nav izdevies, un beidzot viņš devies uz austrumiem, cik vien iespējams vairīdamies no jebkādām cilvēku atstātām pēdām un visu laiku domādams, kā nokļūt atpakaļ mājās. Divus mēnešus viņš klīdis viens, tad sastapis Vergu baru un piebiedrojies tam.