Rannohs drīz saprata, ka no šī savādā brieža var gūt vērtīgas mācības, jo Birrmagnurs zināja daudz. Viņš zināja par jūru, kalniem, upēm un ūdenskritumiem. Viņš zināja par ziemas un vasaras ganībām un par vētras garu. Bet visvairāk viņš zināja par sniegu. Rannohs uzzināja, ka ziemeļbriežu zemē sniegam esot piecpadsmit dažādi nosaukumi. Birrmagnurs viņam pastāstīja, kā pazīt sniega tuvošanos un kā paredzēt, cik ilgi snigs. Kā izvairīties no dziļām kupenām un kā vislabāk atrast barību. Kā baisajās sniega vētrās, kas brāžas pāri ziemeļu zemēm, ziemeļbrieži izdzīvo, izrokot sniegā seklas ieplakas un guļot tur, cieši saspiedušies kopā, līdz vētra esot galā.
Ziemeļbrieža stāsti atstāja dziļu iespaidu uz Rannohu, un viņa sajūsma pārvērtās apbrīnā, kad vienu sauli pēc nokāpšanas no Lielā Kalna nokrita viens no Birrmagnura lielajiem ragiem. Pēc nākamās saules nokrita ari otrs rags, un dzīvnieks izskatījās vēl neparastāks nekā iepriekš. Kad Rannohs izteica izbrīnu par to, ka viņš met ragus ziemā, Birrmagnurs tikai rāmi paraustīja plecus un paskaidroja, ka ziemeļbrieži vienmēr metot ragus ziemā un patiesībā viņš brīnoties, kāpēc ragi nokrituši tik vēlu. Acīmredzot parasti ragu mešana notika tūlīt pēc pārošanās laika, pašā ziemas sākumā, bet dzīvē bez govju klātbūtnes šī norise bija aizkavējusies.
Rannohs savukārt sāka stāstīt Birrmagnuram visu, kas noticis ar viņiem neskaitāmo sauļu laikā kopš aizbēgšanas no Mājvietas bara. Kad viņš izstāstīja par ozollapas zīmi un Pravietojumu, Birrmagnurs nesmējās, kā Rannohs bija bažījies, tikai nopietni pakratīja galvu un cieši aplūkoja zīmi uz brieža pieres.
Tad tāpēc tu gribi iepazīties ar šo baru? viņš čukstus jautāja.
Rannohs pamāja ar galvu.
- Rannoh, Birrmagnurs pēkšņi teica, stāsta, ka Hernes bara briežiem ari esot savs pravietojums. Sīkāk par to es nezinu stāstīt, bet viņi kaut ko gaida, un tas ir saistīts ar briedēniem.
Tovakar notika kaut kas savāds, kas Rannohu manāmi satrauca. Brieži kalna aizvējā bija patvērušies no sniega, un Rannohs mēģināja atrast kaut ko ēdamu. Pēkšņi viņam likās, ka tumsā virs viņa atskan kāds troksnis. Viņš paskrējās uz augšu, uz skaņas pusi, un, kaut gan neviena tur nebija, sniegā ieraudzīja brieža pēdas. Pa šo pašu ceļu šurp bija nācis ari viņu pulciņš, tāpēc Rannohs nejutās pārliecināts, ka tās nav viņu pašu pēdas, tomēr šie nospiedumi izskatījās lielāki, turklāt sniegs šur tur bija atkārpīts, it kā briedis palaikam būtu stāvējis uz vietas.
Divas saules vēlāk atkal sāka snigt. Tikmēr Birrmagnurs bija atvedis briežus līdz šaurai ielejai, pa kuras gultni tecēja upe. Tagad draugi saprata, kāpēc Birrmagnurs to nosaucis par sarkano upi: ūdens bija rūsas krāsā, un tam bija neparasta, sāļa garša.
- Šeit es jūs atstāšu, Birrmagnurs teica. Vergu baru jūs atradīsiet, ejot augšup pa upi. Visumā viņi ir nekaitīgi, kaut ari lieli dīvaiņi. Viņu vadone ir briežu govs vārdā Laieta.
- Govs? Dadzis izbrīnījies pārjautāja.
- Tad jau redzēsiet, Birrmagnurs sacīja. Bet nu man atkal jādodas pašam savās gaitās.
Rannohs jutās noskumis un vīlies, taču iebilst nevarēja. Birrmagnurs jau tāpat bija darījis viņu labā vairāk, nekā no viņa būtu tiesības prasīt. Tāpēc brieži atvadījās.
- Paliec sveiks, Rannoh! ziemeļbriedis pagriezdamies teica. Es ceru, ka tu atradīsi, ko meklē.
Iedami augšup pa upi, brieži drīz sajuta svešā bara iezīmētās robežas un pamanīja sniegā to izkārnījumus. Gandrīz tūlīt pēc tam viņi ieraudzīja nākam sev pretī četras briežu
govis. Pienākušas tuvāk, tās nepievērsa briežiem nekādu uzmanību, un tā, kura izskatījās pēc vadones, devās tieši pie Villovas.
- Lai Hernes Cerība ir ar tevi! viņa strupi teica.
Villova nesaprata, kā atbildēt uz šo neparasto sveicienu.
- Hernes Cerība! govs pikti atkārtoja, nesagaidījusi Villovas atbildi.
- Un ar tevi tāpat! Villova vēsi atbildēja.
- Dzīvo sveika līdz Atnākšanai! sacīja govs. No kurienes jūs esat?
Jau no pirmā brīža Villovai radās nepatika pret svešo briežu govi. Viņa juta vēlēšanos pagriezties un iespert tai ar pakaļkāju. Dadzis paspēra soli uz priekšu, bet Rannohs aizstājās viņam ceļā un pamāja Villovai.
- No dienvidiem, Villova atbildēja.
- Hm! Tas ir labi, briežu govs teica. Mēs vienu bridi nodomājām, ka jūsu brieži ir…
Viņa apklusa.
- Bet pēc nākamajiem ierasties vēl būtu par agru, barvede turpināja. Un kur ir jūsu pārējās govis?
- Vairāk nav, Villova atbildēja, tikai es, Pepa un Brakena.
- Tātad tu vadi šo baru?
Villova paskatījās uz Rannohu, un tas vēlreiz tik tikko jaušami pamāja ar galvu. -Jā-
- Labi, govs teica. Mani sauc Laieta.
Villovai nemaz negribējās atbildēt, tomēr viņa nolēma izturēties piedienīgi.
- Mani sauc Villova. Tas ir Rannohs. Viņš…
- Un šīs ir Hoja, Skapa un Eita, Laieta pārtrauca Villovu un joprojām nelikās ne zinis par briežu tēviņiem. Ja nāksi mums līdzi, mēs parādīsim tev savu baru. Šķiet, ka varam
uzņemt tevi pa draugam. Un mūsu buļļiem nekaitētu palīdzība.
- Tas, protams, ir ļoti laipni no tevis, Villova atcirta, cenzdamās apvaldīt dusmas, bet man jāapspriežas ar saviem draugiem. Rannohs ir ļoti…
- Vai tu esi vadone vai neesi? Laieta pikti iesaucās. Varbūt pārāk ilgi esi bijusi viena. Ved buļļus līdzi, un mēs viņiem ierādīsim vietu kopā ar pārējiem!
Laieta un pārējās nicīgi aizgriezās un devās projām, atstādamas atnācēju pulciņu stāvam.
- Kāda nekauņa! Villova teica. Man gribētos sabadīt viņai purnu.
- Man šķiet, ka tagad esmu redzējis visu, sacīja Teins.
- Tas ir ļoti savādi, Rannohs piekrita.
Villova, Pepa un Brakena devās pa priekšu, un pārējie viņām sekoja. Vergu bars ganījās ielejas augstākajā galā pie sarkanās upes krastiem. Vieta izskatījās diezgan droša, un no tās varēja ērti pamanīt iespējamos uzbrucējus. Bet, ieraudzījis pakalnos Izlūkotājus, Rannohs saprata, ka tās visas ir briežu govis.
Lielākā bara daļa, ari govis, pulcējās pie upes. Dažas ēda, citas dzēra vai gremodamas gulēja zemē. Kad briežu pulks pienāca tuvāk, vairums uzmeta tēviņiem saltus skatienus vai pagrieza muguru, bet dažas ar interesi nopētīja to ragus. Laieta gaidīja pie kādas ieplakas un pirmoreiz uzrunāja Rannohu.
- Ei, tu! viņa teica. Buļļus tu atradīsi tur augšā! Prasi pēc Harga! Viņš pateiks, kas jādara.
Rannoha savaldība sāka šķobīties, tomēr viņš nolēma nogaidīt. Pamirkšķinājis Villovai ar aci, viņš veda briežus kalnā.
Briežu tēviņi mājoja krietnu gabalu tālāk. To bija ap četrdesmit, un, kad draugi piegāja tuvāk, Bankfuts skaļi ievilka elpu.
- Rannoh, p-p-paskaties uz viņu galvām!
- Viņiem nav ragu! sacīja Teins.
Tā bija taisnība. Vismaz lielā mērā taisnība, jo, kaut gan ragu mešanas laiks vēl bija tālu, vairumam tiešām ragu nebija nemaz, bet dažiem citiem uz galvas rēgojās tādi kā ragu aizmetņi, kas sākuši augt greizi un ķeburaini.
- K-k-kas viņiem kait? Bankfuts nesaprata.
- Es nezinu, Rannohs atbildēja, bet šeit notiek kaut kas mīklains. Ejam tālāk!