Viņš pierikšoja pie kāda brieža, kas stāvēja savrup no pārējiem.
- Es meklēju briedi vārdā Hargs! viņš teica.
Briedis pablisināja acis, bet neko neatbildēja, tikai izklaidīgi pameta ar galvu. Hargs stāvēja augstāk, grauzdams zem sniega atrastas vecas papardes. Viņam varēja būt seši vai septiņi gadi, taču acis izskatījās skumjas un nogurušas.
- Vai tu esi Hargs? Rannohs jautāja.
Briedis pamāja ar galvu un turpināja košļāt papardi.
- Laieta teica, lai mēs tevi sameklējot. Vai tu esi barvedis?
Hargs gurdi pasmaidīja.
- Vergu barā barvedes ir govis, viņš vienkārši teica.
- Tā izskatās gan, sacīja Rannohs.
- Bet kāpēc? iejaucās Dadzis.
- Vai tad jūs neesat no Vergu bara? Hargs apmulsis jautāja.
-Nē.
- Tā šeit vienmēr ir bijis, Hargs atbildēja. Mēs darām, ko mums liek, un viņas mūs pieskata.
- Jūs pieskata? Dadzis nicinoši iesprauslojās.
- Jā, bet parasti mēs turamies atsevišķi. Kamēr mūs ievajagas, lai pārotos. Tad viņas atnāk un izvēlas dažus no mums. Tā mēs radām pēcnācējus un bars turpinās.
- Govis izvēlas jūs? Dadzis izdvesa. Visi jutās ļoti pārsteigti.
-Jā, Hargs atbildēja, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
- Un jums nav Korpusa? Rannohs jautāja. Nav padomes?
- Govis reizēm sasauc padomi, ja nolemjams kaut kas mazsvarīgs. Kur nākamreiz meklēt ķērpjus vai piepes. Bet parasti pavēles nāk no viņiem.
- No Hernes bara? vaicāja Rannohs.
-Jā, Hargs atbildēja, un pēkšņi viņa aizmiglotajās acīs iezibējās bailes.
- Pastāsti man par Hernes baru!
- Vai tad tu nezini? Hargs pārsteigts jautāja. Vai tad Augstajā Zemē par viņiem iespējams nezināt?
- Mēs neesam no Augstās Zemes, Rannohs klusi teica.
Hargs pacēla galvu un paskatījās uz Rannohu. Sakošļājis
ļenganu papardes stiebru, viņš paraustīja plecus.
- Viņu bars atrodas uz austrumiem, aiz Stāvošajiem Akmeņiem. Tas ir viss, ko es zinu.
Rannohs sāka kārpīt zemi.
- Vai tu zini, kā tur nokļūt?
- Protams, ne. Tas ir aizliegts. Tā būtu zaimošana.
Kaut gan Rannoham bezgala gribējās uzdot vēl daudz
jautājumu, viņš nolēma nepārsteigties. Draugi sāka atkārpīt sniegu, lai sameklētu kaut ko ēdamu, bet Vergu bars izturējās tā, it kā atnācēju klātbūtne neko nenozīmētu.
Kad Rannohs un pārējie bija aizgājuši, Pepa un Villova sameklēja Brakenai ērtu vietu, kur atlaisties un gremot, un pēc tam mēģināja pēc iespējas vairāk uzzināt par neparastajām briežu govīm. Tās visas izskatījās veselīgas, bet izturējās ar dīvainu, augstprātīgu saltumu. Dažām bija mazuļi, un tām, šķiet, barā bija ierādīta īpaši cienījama vieta,
jo brieži nesa tām ēdamo, it sevišķi mātēm, kas zīdīja bullēnus. Kad dvīnes ieraudzīja briežu bezragu galvas, abas jutās tikpat pārsteigtas kā viņu draugi.
Šķita, ka hierarhija pati par sevi mātīšu vidū tomēr nebija nekas nedabisks, jo Laieta bija iekarojusi barvedes stāvokli, gada sākumā cīnīdamās ar citām, un tā ir parasta parādība visu staltbriežu baros. Viņa bija stipra un vesela un, būdama sešus gadus veca, jau bija izaudzinājusi trīs briedēnus. Taču dvīnes drīz saprata, ka tā ir vienīgā līdzība ar viņu Mājvietas baru pirms Sgorra laikiem un ar Ezera ielejas baru.
Viņas stāvēja pakalnā un nupat bija iepazinušās ar briežumāti vārdā Sepa. Kad dvīnes sastapa Sepu, tā gremodama gulēja nostāk no pārējām un šķita mazāk atturīga nekā citas sastaptās briežu govis. Viņas kādu laiku sarunājās, un Pepa apvaicājās par briežu govīm, kas sargā ieleju.
- Izlūkotājas, Sepa teica.
Pepa izteiksmīgi saskatījās ar Villovu.
-Jā, Izlūkotājas, Pepa atsaucās. Kā jūs viņas izvēlaties?
- Par Izlūkotājām kļūst tikai pašas labākās briežu govis, Sepa atbildēja, jo viņām jāprot cīnīties un ātri skriet.
- Un vai… starp briežiem Izlūkotāju nav?
Sepa izskatījās pārsteigta.
- Protams, ne, mīļā! Kur tas dzirdēts, ka tēviņi būtu Izlūkotāji?
Pepa atkal paskatījās uz Villovu, un māsa pakratīja galvu.
-Jūs laikam šeit neesat necik augstās domās par briežu tēviņiem? Pepa jautāja.
Sepa domīgi košļāja gremokli. Pirms kāda brīža viņa bija apgrauzusi kadiķu krūmu un tagad vēlreiz baudīja tā tīkamo garšu.
- Kādas tur vispār var būt domas? Nūjā, Tīgs man patika gluži labi, kad es izvēlējos viņu, lai pārotos, un mums piedzima mazulis.
Tagad Pepas vērīgi zibošās acis iepletās pavisam platas. Arī Villova saspringti klausījās.
- Tu viņu izvēlējies?
-Jā. Viņš bija kārtīgs strādnieks un neko daudz nerunāja. Laikam tieši tāpēc es viņu izvēlējos. Un, kaut gan viņa ragi bija tādi kā aplauzīti, kaut kas no tiem bija pat atlicis. Man viņa gandrīz vai pietrūkst, kaut gan to nepiedien atzīt.
- Paklau, Villova teica, kad tas notika… nu, kad tu pārojies?
Sepa atkal kādu laiku domāja.
- Hm, nu jau būs kādi seši gadi.
- Seši gadi? Un kopš tā laika tu vairs neesi pārojusies?
- Nē, Sepa gandrīz skumīgi atbildēja.
- Bet kāpēc? Pepa nesaprata.
- Mūsu barā ir daudz govju, kas pārojas vairāk nekā vienu reizi, un pēc tam viņām dzimst skaistas meitas vai stipri, strādīgi dēli, taču vienmēr pastāv risks… nu, jūs jau zināt…
- Nē, mēs nezinām, Pepa teica.
- Man nebūtu nekas pretī laist pasaulē dēlu, bet… -Bet?
- Bet, ja piedzimst dēls, tu vienmēr esi pakļauta riskam. Var gadīties, ka viņu izvēlas, un maziņi viņi ir tik mīļi… Pēc tam viņu ļoti pietrūkst.
Villova nopietni paskatījās uz māsu.
- Vienmēr var notikt tā, ka tu kļūsti nelaimīga. Ir jau labi, ja pārējais bars palīdz ar ēdamo, Sepa turpināja. Kamēr tu zīdi mazo, viņi sanes tik daudz, ka var pārbaroties. Bet beigu beigās visa tā neziņa un gaidīšana kļūst ļoti grūta.
- Tātad viņi ņem projām tikai bullēnus? Villova jautāja.
- Protams.
- Vai viņi izvēlējās ari tavu mazuli? Pepa klusi vaicāja. Sepa pamāja ar galvu un, kaut gan viņas seja atkal bija
kļuvusi ļoti skumja, acis pauda dīvainu samulsumu.
- Un kas ar viņiem notiek pēc tam? Villova klusi jautāja.
- To neviens īsti nezina, Sepa atbildēja, un tad viņas sejā atgriezās možums. Bet Laieta saka: viņi tiekot lielā godā.
Iedamas lejup no kalna uz Brakenas pusi, dvīnes domīgi klusēja.
Larna stunda jau labu bridi bija garām, un debesīs mirdzēja jauns mēness. Rannohs kopā ar pārējiem grauza atrastos stiebrus, un piepeši Bankfuts pacēla galvu. No vēja puses viņiem tuvojās kāds briedis, un drīz draugi redzēja, ka tā ir Villova. Viņa izskatījās ļoti nopietna un acīmredzami centās palikt nemanāma.
- Es jūs tomēr atradu! pienākusi tuvāk, viņa čukstus teica. Man vajadzēja mest līkumu pa visu ieleju, lai mani neredzētu.
- Kas noticis, Villova? Rannohs jautāja.
- Nekas. Bet viņām nepatīk, ja govis sarunājas ar buļļiem. Tas neesot dabiski, viņas saka.
Rannohs pamāja ar galvu un pievērsa savādu skatienu sarkanajai upei.
- Ko jūs uzzinājāt? viņš jautāja.
- Daudzko. Šajā ielejā ir apmēram deviņdesmit briežu. Mājvietas ozola viņiem nav, bet briežu govis reizēm pulcējas tur, tā dēvētajā sapulču laukumā. Tā ir vieta, kurp buļļi nes ogas un sēnes, ko salasījuši barības krājumiem. Un tur ierodas ari tie, kam pienācis laiks paņemt savu daļu.