- Tas ir, jaunos briedēnus?
Villova drūmi pamāja ar galvu.
- Un mēs uzzinājām vēl kaut ko, viņa teica. Viņi ņem līdzi tikai vīriešu kārtas briedēnus.
- Un ko jūs uzzinājāt par Hernes baru? jautāja Rannohs.
- Tikai kādu mazumiņu. Es negribēju būt pārāk neatlaidīga, lai Laietai un pārējām nerastos aizdomas. Man nez
kāpēc negribas, lai viņas uzzinātu, ka mēs gribam uzmeklēt Hernes baru.
- Manuprāt, tikpat nav jēgas viņām to jautāt, sacīja Rannohs. Hargs teica, ka to esot aizliegts zināt. Vienīgais, ko varam darīt, ir nogaidīt, līdz viņi atkal atnāk pēc briedēniem, un tad sekot, kā ieteica Birrmagnurs. Tikmēr izmantosim visas iespējas kaut ko vairāk uzzināt par Augsto Zemi. Varbūt mums pat izdodas ar kādu sadraudzēties. Draugi mums būs ļoti vajadzīgi, ja nākotnē gribēsim izveidot paši savu baru.
Villova pamāja ar galvu.
- Tagad es iešu atpakaļ pie Pepas un Brakenas, viņa teica. Pepai te nepavisam nepatīk. Centīšos atskriet pie jums, cik bieži iespējams.
- Labi, sacīja Rannohs.
- Un vēl, Rannoh, Villova, pagriezdamās uz promiešanu, smaidot uzsauca, centies nepārstrādāties!
Tā nu viņi palika pavadīt ziemu kopā ar Vergu baru pie sarkanās upes, un, kaut gan no Brakenas nekādu palīdzību nevarēja gaidīt, Villova un Pepa darīja visu, lai dabūtu savā pusē dažas no govīm, bet pārējie centās sadraudzēties ar buļļiem.
Drīz viņi pārliecinājās, ka šī bara paražas patiešām ir ļoti dīvainas. Ja Hernes bars uzskatīja viņus par vergiem, tad briežu govis pret saviem buļļiem izturējās vēl sliktāk nekā pret vergiem. Briežu tēviņiem vajadzēja paveikt visus darbus un nemitīgi vākt ēdamo, un, ja kāds uzdrošinājās žēloties, govis to bargi sodīja spārdīja kājām un badīja savām bezragu galvām. Taču brieži parasti neizrādīja nekādu pretestību un izturējās padevīgi kā jēri.
Tas satrieca draugus, it sevišķi Dadzi, bet, kad vien viņi mēģināja izvaicāt briežus un uzzināt, kāpēc tie necīnās pretī, tie atkratījās, teikdami, ka tā vienmēr ir bijis un tāda ir dabiskā dzīves kārtība, gluži tāpat kā Hernes Dzīvesziņa.
Rannohs mēģināja noskaidrot, kam domātas ogas un piepes, ko viņi visu laiku vāca, taču neviens no vergiem to īsti nezināja. Viņi varēja pateikt vienīgi to, ka Hernes bars izmanto tās kādai noslēpumainai vajadzībai un ka līdz laikam, kad tie ierodas pēc briedēniem, jābūt savāktiem pēc iespējas lielākiem krājumiem.
Vākt vajadzēja tikai noteiktu sugu augus. Tās bija triju veidu sēnes un piepes: savādas platcepuru sēnes, ko cilvēki mēdz saukt par lapiņu sēnēm, ar koši oranžām, balti punktotām virspusēm; dīvainas dzeltenbālas piepes, kas izskatījās kā gumijoti koraļļi, un trešās, kas bija visvērtīgākās un visgrūtāk atrodamas, baltas, vālēm līdzīgas sēnes, kas atgādināja burbuļainas putas un virspusē bija klātas tādiem kā asinssarkaniem diegiem. Vēl viņiem vajadzēja meklēt bāli violetos lavandas augus ar sīkām odziņām un tumši zaļus, pinkainus ķērpjus, kuru sprogotie zariņi atgādināja tritonu kājas.
Katru dienu, pat visbargākajos laika apstākļos, briežiem vajadzēja kāpt kalnā un cītīgi kārpīt sniegu, un pēc katras nogurdinošās dienas ap Larna stundu viņi barā kāpa lejup un devās uz pulcēšanās vietu, lai tur noliktu savu pieticīgo nesumu. Strādādami augu dienu bez apstājas, viņi jutās tik paguruši, ka brīžiem pat likās saprotami, kāpēc viņi nepretojas briedeņu kundzībai.
Tikmēr Rannohs centās noskaidrot pēc iespējas vairāk par Augsto Zemi. Harga zināšanas bija trūcīgas, jo viņš nekad nebija dzīvojis citur kā tikai pie sarkanās upes, tomēr radās iespaids, ka ziemeļu apgabalos šādu Vergu baru ir daudz un tie mājo uz ziemeļaustrumiem līdz pat ziemeļu jūrai. Bet Rannohs saprata vēl ko: paklausību briežos uzturēja ne tikai bailes no Hernes bara, bet ari ticība. Tas izskaidroja Laietas savādo sveicienu tikšanās brīdī.
Viņi to sauca par Hernes Cerību un, kaut gan ienīda Hernes baru un baidījās no tā, tomēr ticēja, ka šim baram ir kāds sens līgums ar Herni, kas kādu dienu piepildīsies. Viņi to sauca par Atnākšanas laiku un ticēja, ka tad visa Lielā Zeme apvienosies, visi Vergu bari piebiedrosies Hernes baram un tie Herlas, kas glabā ticību, pacelsies zvaigznēs.
Šādas sarunas viesa Rannohā savādas bažas, un, saulēm ritot citai aiz citas, viņš sāka atkal redzēt nelāgus sapņus, kādi bija rādījušies mazuļa gados. Viņš atcerējās ari to, ko par Pravietojuma nozīmi pie jūras bija teicis Rurls, un, domādams par Hernes baru un par to, ko var atklāt pats par sevi, ikreiz nodrebēja.
Kādu nakti ziemas beigās Rannohs redzēja sevišķi skaidru sapni. Viņš mēnesnīcā stāvēja ūdens klajuma malā, un ap galvu viņam čukstēdams riņķoja vējš.
- Rannoh, vai gribi zināt, kas esi? vējš jautāja. Vai gribi sastapt Herni?
-Jā, Rannohs sapņaini atbildēja.
- Tad ieskaties ūdenī, Rannoh!
Briedis sapnī paspēra soli uz priekšu un paraudzījās lejup.
Mēnessgaismā viņš ieraudzīja pretī lūkojamies pats savu seju.
Rannohs satrūcies pamodās un sāka nevaldāmi drebēt.
- Nē, Rannohs nočukstēja, tā nevar būt patiesība! Nevar!
Draugiem Rannohs par saviem sapņiem neko nestāstīja, taču rada mierinājumu, sarunājoties ar Hargu par viņa savādo ticību. Kādu dienu Hargs ar Rannohu kalnā atkal risināja šādas sarunas. Laiks bija kļuvis siltāks, un sniegs palēnām sāka kust. Pēdējā laikā Rannohs arvien retāk redzēja Villovu un Pepu un tagad itin bieži palīdzēja Hargam darbā. Pēkšņi Hargs tramīgi paskatījās apkārt un sāka iztaujāt Rannohu par Herni.
- Bet tu taču tici Hernem, Rannoh, vai ne? viņš čukstus jautāja.
Rannohs pārstāja kārpīt sniegu.
-Jā, laikam gan, viņš atbildēja, kaut arī Lielajā Kalnā es viņu nesastapu.
Hargs paskatījās uz viņu tā, it kā nupat būtu ieraudzījis spoku.
- Tu esi bijis Lielajā Kalnā? viņš izdvesa.
Rannohs pamāja ar galvu.
- Bet, ja to uzzinātu viņi, tā tev būtu droša nāve! Hargs teica.
- Tātad viņi to nedrīkst uzzināt, Rannohs vienkārši atbildēja.
Hargs kādu laiku klusēja. Viņš izskatījās bēdīgs.
- Man gribētos kādreiz uzkāpt Lielajā Kalnā, pēc brīža viņš klusi sacīja, kaut vai pirms nāves.
- Kāpēc tad tu to nedari?
-Tas ir aizliegts. Es nekad nedrīkstu iet projām no sarkanās upes. Tāda ir viņu pavēle.
Rannohu pārņēma spējas dusmas. Viņš piecirta kāju pie zemes un atmeta ragus.
- Harg! viņš iesaucās. Vai tu nekad neesi domājis par bēgšanu?
Hargs pievērsa skumīgu skatienu sniegotajam tīrelim.
- Kā lai es to varētu? viņš nomurmināja. Man nav ragu, un ārpusē Herlām visur draud briesmas. Un Hernes bars tikpat mani dabūtu rokā.
- Bet vai tev nekad nav gribējies būt brīvam?
- Brīvi mēs kļūsim Atnākšanas laikā, Hargs nešaubīdamies atbildēja. Tad, kad pacelsimies augšup, lai klejotu starp zvaigznēm.
- Nē, Rannohs atbildēja. Es domāju: būt brīvam briedim Lielajā Zemē. Brīvi skraidīt pa kalniem un dzert pie ezera vai strauta. Brīvi vārtīties vēsā zemē, grauzt viršus un irbulenes un brīvi skriet pakaļ vējam, ja tev tā sagribas.
Harga acis pārsteigumā bija iepletušās platas jo platas.