- Un nekad vairs nevākt ogas un piepes?
- Nekad.
- Kā tie Izlūkotāji, par kuriem tu man stāstīji?
-Jā, kā Izlūkotāji, Harg. Tikai Izlūkotājiem brīvība ir cieši saistīta vēl ar ko citu: ar pienākumu aizsargāt savu baru.
- Tad jau viņi ir tādi paši vergi kā mēs, Hargs teica.
- Nē, Harg, jo viņi paši izvēlējās kļūt par Izlūkotājiem. Un viņi klejo, kur vēlas, bet reizē ari sargā savējos. Viņi ir atbildīgi tikai savu kapteiņu priekšā, un viņu kalpošana baram dara viņus vēl brīvākus. Vismaz tā saka mana māte.
- Kā tas ir būt Izlūkotājam?
Pēc šī jautājuma Rannohs mazliet samulsa. Viņš aptvēra, ka atkārtojis Hargam tikai to, ko viņam stāstījusi Brakena.
- Es īsti nezinu, viņš atbildēja. Mans tēvs bija Izlūkotājs. Viņu sauca Brehins. Bet vairāk neko es par viņu nezinu. Brakenai nepatīk runāt par viņu. Cik man zināms, viņš jau sen ir miris.
Pēkšņi aiz muguras atskanēja nikns rūciens. Abi brieži pagriezās un ieraudzīja, ka viņiem tuvojas četras briežu govis.
- Harg! viena nikni uzsauca. Kāpēc tu nestrādā?
Hargs nokāra galvu un, neatbildējis ne vārda, sāka atkal
kārpīt sniegu. Govis piesoļoja tuvāk un jau grasījās Hargam spert, tomēr, ieraudzījušas Rannoha ragus, pārdomāja.
- Skaties, ka vairs negulšņātu! uzraudze uzsauca, kopā ar pārējām pagriezdamās uz promiešanu. Pats zini, ka pavasaris nav tālu un drīz vien viņi var ierasties pēc savas tiesas!
Kad govis bija aizgājušas, Rannohs sakustējās. Ierašanās "pēc savas tiesas" dos iespēju atrast baru, kas valda Augstajā Zemē, un varbūt ari gūt atbildes uz dažiem jautājumiem. Tomēr pat tad, ja šiem svešiniekiem būtu kādas slepenas zināšanas par Herni, sirds dziļumos Rannohs jau bija sācis ienīst viņus un viņu varu. Skatīdamies, kā Hargs gurdi kārpa sniegu, viņš pēkšņi apņēmās palīdzēt šim briedim. Vajadzēja tikai izdomāt, kā to izdarīt.
Tuvojās pavasaris, un briežu govis kļuva agresīvākas cita pret citu. Tās izmēģināja spēkus, mezdamas izaicinājumu iepriekšējā gadā noteiktajai pakļautībai un pārbaudīdamas priekškāju spēku. Tas bija briedeņu Anlahs. Tomēr uzvarēja atkal Laieta, un pārējās nomierinājās un vēlreiz pieņēma katra savu vietu. Villova un Pepa turējās savrup no šīm sacensībām, taču arī viņas nespēja noturēties un pāris reižu izmēģināja spēkus savā starpā. Visu šo laiku viņas turpināja iztaujāt briežu govis un centās ar tām sadraudzēties.
Augstajā Zemē plauka pavasaris. Kuplas un leknas sazaļoja papardes, tīreļos arvien augstāk saulei pretī slējās virši un asās zāles stiebri. Uzziedēja dadži, pa klinšu ieskautajām ielejām lidinājās rubeņi un fazāni, un no dūmakā tītajām virsotnēm nolūkojās ērgļi.
Rannohs un draugi nometa ragus, un, pavasarim pārtopot vasarā, šejienieši izbrīnā noskatījās, kā tie izaug no jauna. Tagad briežiem bija jau ceturtie ragi, un to smailes izskatījās ļoti iespaidīgas. No pamatzariem uz sāniem stiepās ledus žuburi, un augstās, sazarotās galu smailes bija asas un izliektas. Bankfuta ragi bija vismazākie, toties Rannoham tie izskatījās tik vareni, ka no attāluma viņu varēja noturēt par pieaugušu briedi. Tāpat kā Dadzim, arī viņam augums bija tapis spēcīgāks un druknāks, pakaļkājas kļuvušas varenākas un gaita izvērtusies braša un lepna.
Bija augusta vidus, un visi, gaidīdami Hernes bara briežus ierodamies pēc savas tiesas, kļuva arvien nepacietīgāki. Briežu govis bija gatavojušās, ka tas notiks krietni agrāk,
bet viņas joprojām gaidīja, un krājumu vākšana turpinājās. Neilgi pēc tam, kad Rannohs bija nometis ragu samtaino apvalku, Villova kādu dienu atrada viņu stāvam sarkanās upes krastā un domīgi raugāmies ūdenī.
- Rannoh! viņa iesaucās. Rannoh! Es šodien runāju ar Hoju, un viņa teica, ka atnācēji būšot klāt kuru katru sauli.
- Jā, Rannohs atbildēja, un, kad tie atnāks, mums jābūt gataviem sekot. Villova, jūs ar Pepu un Brakenu turieties pēc iespējas kopā! Mēs darīsim tāpat. Tad īstajā brīdī vienmēr būsim gatavi iet atnācējiem pakaļ.
Villova pamāja ar galvu.
- Bet es gribētu, Villova, lai tu dažas nākamās saules esi īpaši vērīga.
- Kāpēc? Villova jautāja.
- Es uz neilgu laiku došos projām. Tu paliksi manā vietā.
- Tu dosies projām?
- Tas nebūs ilgi. Man jāizdara kaut kas, lai palīdzētu Hargam.
- Bet kā? Villova nesaprata.
- Viņu ragi, Rannohs sacīja, un viņu bara iekšējā kārtība… Tas nav dabiski, kā viņi iedomājušies. Man šķiet, tā ir sava veida slimība. Viņiem liekas, ka tā jābūt, jo viņi neko citu nav redzējuši. Un tas vairo Hernes bara varu pār viņiem. Bet man liekas, ka būtu citādi, ja viņi dotos projām no šīs ielejas un šīs upes.
- Es nesaprotu, Villova teica.
- Viņu ragi, Rannohs sacīja, es domāju, ka tie ir panīkuši šīs sarkanās upes dēļ. Došos pa upi uz augšu un papētīšu, kāds tam iemesls.
- Un ko varu darīt es? Villova jautāja.
- Rūpēties par pārējiem un pavērot, kā atnācēji savāc briedēnus.
- Labi, Villova piekrita. Ja radīsies grūtības, es domāju, ka vismaz dažas briežumātes būs manā pusē. Ne visas ir apmierinātas ar to, kā tiek vadīta bara dzīve.
- Tātad norunāts!
Rannohs devās ceļā tajā pašā ritā un gāja gar upes krastu augšup pa straumi uz ziemeļaustrumiem. Ceļš veda cauri kalnainam savvaļas apvidum, un nākamās dienas priekšpusdienā Rannohs kļuva nemierīgs. Stāvēdams upes austrumu krastā, viņš caur papardēm juta zināmu smaku. Tomēr pazīstamo tieksmi bēgt projām apslāpēja iegūtās zināšanas par to, ko viņš drīz ieraudzīja acu priekšā.
Apmetne nebija liela, taču daudz neparastāka par tām, ko Rannohs bija redzējis zēna dzīves vietā un baisajā ielejā. Ap upi sabūvētās mājas, tāpat kā citur, bija no kūdras un akmeņiem, bet ap tām rēgojās bedres un zemes kaudzes no izrakņātiem kalniem. Pašā vidū melnēja ieeja alā, un tās tuvumā darbojās cilvēki, kas stūma uz upes malu ar krāsainiem akmeņiem augstu piekrautus ratus. Citi sijāja atvestās kravas un, kad bija beiguši, atlikumu iegāza ūdenī, un vietā, kur upe tecēja cauri apmetnei, straume kļuva violeti sarkana.
Rannohs pārsteigts raudzījās notiekošajā, cenzdamies redzēto saprast, taču, iemeslu īsti pat nezinādams, aptvēra, ka tieši te slēpjas Vergu bara briežu neveselības cēlonis. Rannohs bija nonācis pie raktuvēm, kurās cilvēki ieguva varu un citus izrakteņus. Tie cilvēkiem deva labāku materiālu ēku būvēm, taču to atkritumi piesārņoja upi un sagandēja tīro, dzīvinošo ūdeni.
Kādu laiku Rannohs nopietni skatījās, tad novērsās. Atkal atgriezies Vergu barā, viņš devās taisnā ceļā pie Harga. Tovakar viņi ilgi stāvēja kalnā un sarunājās, līdz satumsušajās debesīs sāka mirgot zvaigznes. Hargs purināja galvu, Rannohs nikni kārpīja zemi, un abi nopietni skatījās lejup uz upi.
Kad Rannohs pastāstīja Villovai un pārējiem, ko atklājis par sarkano upi, viņi tūdaļ pārstāja dzert tās ūdeni, kaut arī īsti nesaprata Rannoha teikto. Arī lielākā daļa briežu no Vergu bara pārstāja dzert no šīs upes, un ielejā valdīja ļoti saspringta gaisotne. Daļēji tas bija tāpēc, ka visi zināja: drīz gaidāmi atnācēji no Hernes bara, un briežu govis jau bija izvēlējušās savējo vidū trīs jaunus briedēnus. Taču cits iemesls bija tas, ka briežu tēviņi sāka dīvaini uzvesties.
Kādu dienu, piekalnē gremodamas, abas dvīnes par to pārliecinājās pašas. Netālu no viņām brieži vāca augu krājumus, un viens no tiem, pārtraucis darbu, sērīgi lūkojās tālumā. Garām gāja trīs briežu govis, un viena no tām tūlīt pieskrēja dīkā stāvētājam klāt.