- Beidz blenzt un strādā! viņa uzsauca.
Taču briedis pat nepakustējās.
- Vai nedzirdēji, ko es teicu?
Briedis joprojām nepievērsa viņai nekādu uzmanību, un govs, pagriezusi muguru un nicinoši noliekusi galvu, iespēra viņam ar pakaļkāju. Villova un Pepa bija pārliecinātas, ka briedis tūlīt atsāks strādāt, jo šādas ainas bija redzējušas neskaitāmas reizes, taču briedis skaļi iebaurojās un, ari nolaidis galvu, spēra uzbrucējai pretī. Spēriens bija veiksmīgs, un govs izbrīnā skaļi nosēcās. Notikušais viņu tā pārsteidza, ka viņa skriešus metās atpakaļ pie pārējām briežu govīm.
- To viņš lieliski izdarīja! Pepa čukstus teica.
Bija pagājušas astoņas saules, kopš Rannohs atgriezies no raktuvēm, un viņš kopā ar pārējiem stāvēja pie sarkanās upes. Viņiem piebiedrojās Villova, kas pastāstīja par notikušo un arī par citām dumpības izpausmēm Vergu barā. Briežu govis bija neganti pārskaitušās.
- Ko brieži domā darīt? viņa jautāja.
- Es nezinu, Rannohs atbildēja. Šī ziņa viņus satricināja. Lielākā daļa ir pārstājusi dzert upes ūdeni.
- Jā, sacīja Villova. Ari es to esmu ievērojusi. Un kalnos arvien biežāk uzliesmo strīdi. Govis stāsta, ka vairāki buļļi atsakoties vākt augus.
- Un kā viņas to uzņem? jautāja Dadzis.
- Izskatās, ka ir apjukušas, Villova atbildēja. Un šobrīd viņas ir vairāk noraizējušās par gaidāmajiem atnācējiem, lai uzsāktu kādu īpašu pretdarbību. Kā tu domā, Rannoh, kas tagad notiks?
- Varbūt nenotiks nekas, Rannohs teica. Neapmierinātība tiešām ir liela, bet pašlaik viņas visas ir pārāk aizrāvušās ar Hernes baru un Hernes Cerību, lai domātu pašas par sevi.
Tad Rannohs pēkšņi apklusa. Skatīdamies pāri upei, viņš vakara dūmakainajā gaismā redzēja, ka uz viņu pusi skrien Pepa un pat nemēģina slēpties.
-Villova, Rannoh, ātrāk! Pepa sauca. Viņi jau atnāca!
Rannohs satrūkās.
-Kad?
- Nupat. Pulcēšanās vietā bija ieradušies kādi divdesmit brieži. Laieta, Hoja un vairākas citas viņus tur jau gaidīja. Viņi savāca mutē ēdamā krājumus un aizveda līdzi briedēnus Fērlu, Kallu un Ragnuru. Un tad nogriezās pa rietumu taku. Ja pasteigsimies, mēs vēl varam sadzīt viņu pēdas. Es atstāju Brakenu gaidām.
- Tad mums jāskrien! Rannohs teica. Man tikai žēl, ka nevarēju neko vairāk izdarīt Harga labā. Steidzamies!
Rannoham skrienot pa priekšu, visi metās turp, kur gaidīja Brakena. Vecā briežumāte bija ļoti samulsusi, ieraudzīdama visus reizē, taču Villova un Pepa ņēma viņu savā gādībā, un drīz brieži kāpa pa ielejas piekalni augšup, rūpīgi sekodami pēdu nospiedumiem, kas bija izdangājuši mīksto
rietumu nogāzes zemi. Taču, tikuši kalnu grēdas virsotnē, visi apstājās.
Ceļu viņiem aizšķērsoja ciešā rindā sastājušās briežu govis. To bija ap trīsdesmit. Vidū stāvēja Laieta, un viņas acis meta dusmu zibeņus.
- Ko jūs darāt? viņa nikni noprasīja.
- Mēs ejam projām! Rannohs atbildēja.
- Tev neviens neprasa! Laieta uzsauca.
- Un tomēr es gribu…
- Klusu! Laieta viņam uzkliedza. Bullis nedrīkst tā runāt ar govi! Villova, atbildi, kurp jūs ejat!
Villova paspēra soli uz priekšu, un viņas acis nikni liesmoja.
- Ej nost no ceļa! viņa dusmīgā čukstā teica, paceldama galvu pretī Laietai.
-Ko?
- Es teicu, ej nost no ceļa!
Laieta sastomījās. Viņa nebija radusi dzirdēt tādus vārdus ne no buļļa, ne no govs. Taču Villovas skatienā zibēja kaut kas tāds, kas lika viņai palikt uz vietas. Ari Rannohs panācās uz priekšu un nostājās blakus Villovai.
- Dari, kā Villova teica! viņš klusi sacīja. Mēs ejam…
- Klusu! Laieta vēlreiz iesaucās. Tas ir kaut kas nedzirdēts! Tieši jūsu un jūsu melu dēļ mani brieži kļuvuši nemierīgi!
- Tie nav meli, Rannohs mierīgi teica. Tavi brieži ir slimi, tāpēc ka dzer no upes, kurā cilvēks ber kaut ko kaitīgu. Ja jūs aizietu no šīs vietas, viņi atkal kļūtu veseli.
- Aizietu no šis vietas? Laieta iesaucās. Vai esi zaudējis prātu? Lai mēs atteiktos pildīt senseno Vergu bara pienākumu?
- Varbūt Hernes bars stāsta jums melus, Rannohs klusi sacīja.
Laietas acis pārsteigumā plati iepletās.
- Kā tu uzdrošinies par viņiem runāt? barvede iesaucās.
- Es nezinu, Laieta, kas viņi ir, Rannohs teica, tagad runādams pavisam miermīlīgā tonī, bet es esmu nolēmis to noskaidrot.
- Ko tu esi nolēmis? Laieta iekliedzās.
- Mēs viņiem sekosim.
- Nē! Laieta izdvesa. Tas ir aizliegts!
- Un tomēr mēs to darīsim.
Laieta sāka ar pakaļkājām spārdīt zemi, un pārējās, to redzēdamas, draudīgi panācās uz priekšu. Tajā pašā brīdī blakus Rannoham un Villovai nostājās Teins, Dadzis un Bankfuts. Draugi stāvēja plecu pie pleca, noliekuši ragus, un Villova nikni zibošām acīm raudzījās uz Laietu. Viņa skatījās ari uz pārējām briežu govīm, kuru vidū vairākas bija runājušas par promiešanu no bara, un, sastapdamas šo skatienu, tās neveikli nolaida acis un mirkli sastomījās. Bet tikai mirkli, jo spēku samērs bija trīsdesmit pret sešiem un saniknotas briežu govis spēj sekmīgi laist darbā zobus un kājas.
Bet tad pēkšņi Pepa iesaucās:
- Redziet, kur Hargs! Hargs skrien šurp!
Tā bija taisnība. Viņam blakus rikšoja divi drosmīgākie briežu tēviņi Skeins un Tannars, un Hargs veda tos pa piekalni augšup tieši uz viņu pusi.
- Ko tu te dari, Harg? Laieta nicinoši noprasīja, kad brieži bija uzskrējuši kalnā. Tūlīt ej atpakaļ vākt augus!
- Nē, Laieta! Hargs atbildēja, pārējo briežu iedrošināts. Mēs gribam aprunāties. Par to, ko stāstīja Rannohs, par upi un to, kas notiek ar mūsu ragiem.
- Tie ir meli! Laieta noskaldīja.
- Nē, nav. Pirms piecām saulēm es to redzēju pats savām acīm. Cilvēki kaut ko ber upē.
-Ja ari ber, kas par to? Vai jūs iedomājaties, ka viņi ļaus mums aizbēgt? Vai esat aizmirsuši mūsu pienākumu? Mums jādzīvo pazemībā līdz Atnākšanas laikam, jo tā ir Hernes Cerība!
Tagad briežu buļļi un govis stāvēja aci pret aci, novērtēdami katrs sava pretinieka spēku.
- Hernes Cerība mūs ir verdzinājusi gadsimtiem ilgi, Hargs teica. Tai ticēja mans tēvs, viņa tēvs un tēvatēvs, bet neviens nepiedzīvoja Atnākšanu. Un, ja arī mēs to piedzīvotu, kas tad būtu? Labi, mēs klejotu starp zvaigznēm, bet vai tu, Laieta, esi kādreiz padomājusi, kā būtu klejot pa viršu laukiem?
Buļļu vidū atskanēja piekrītoša murdoņa, bet vairākas govis sāka nosodoši rūkt.
- Apklusti! viena iesaucās.
- Ārprāts! iebrēcās cita, pagrūzdama tuvāko briedi.
- Nē, lai Hargs runā! atskanēja brieža balss, un pēkšņi visa apkārtne sāka dimdēt no saniknotiem cīņas saucieniem.
Taču'Rannohs, Villova un pārējie to vairs nedzirdēja: cīņai pieņemoties spēkā, tikai viena vai divas briežu govis pamanīja, ka viņi ir klusi aizslīdējuši projām.
17 Briedēnu deja
Pusapjaušama mirušo karaļvalsts, Drūmības aina, ko izgaismo bāli. Tāli zibšņi no ceļojuma. Džefrijs Hills. "Akmens vīrs"