Выбрать главу

-    Ko lai mēs darām tālāk? jautāja Teins.

-    Es vēl nezinu, Rannohs atbildēja. Varbūt man vis­pirms vajadzētu aiziet un parādīties viņiem vienam. Ja izrādīsies, ka viņi ir naidīgi noskaņoti, jūs varēsiet aizbēgt.

-    Ja gribi iet pie viņiem, Villova teica, tad iesim visi kopā!

Tajā brīdī notika kaut kas ļoti neparasts. Viens no brie­žiem dobji un skaļi iemaurojās. Tādus saucienus Rannohs un pārējie bija raduši dzirdēt tikai Anlaha laikā, un viņi pārsteigti lūkojās, kas notiks tālāk. Saucienam atbildēja cits briedis, tad nākamais, un tie skanēja vēl un vēlreiz. Brieži sāka ritmiski cilāt ragus augšup un lejup, un saucieni pārtapa tādā kā stieptā, modulētā dziesmā. Briežu grupas sagāja kopā, izveidojot dzīvus apļus, un sāka soļot, šūpo­dami galvas cits pret citu un kārpīdami zemi.

-    Tās ir tās pašas pēdas, ko mēs redzējām! nočukstēja Teins.

-    Iesim projām! Rannohs aicināja. Man vajag pado­māt.

Taču, vēl lāgā nepaspējuši apgriezties, viņi pārbīlī sa­stinga.

Piecpadsmit brieži bija nemanot nokļuvuši viņiem aiz­mugurē un tagad strauji tuvojās, palaikam sliedamies pakaļkājās un neganti baurodami. Draugi instinktīvi pa­griezās, lai pa kalna kori mestos bēgt, taču tagad viņi sveša­jam baram bija labi saskatāmi. Gaisu spēji satricināja nikni rēcieni, un brieži joņoja viņiem pretī no visām pusēm. Ja iepriekš viņi vēl bija neziņā, vai sastaptais bars būs naidīgi noskaņots, tad tagad par to vairs nebija nekādu šaubu.

-     Ātrāk! Rannohs iesaucās, izmisīgi domādams, ko iesākt. Stājamies aplī!

Draugi sagāja ciešā aplī un palika krēslā stāvam, gaidī­dami savu likteni.

Brieži tuvojās zibenīgā ātrumā, un acīs tiem zibēja ne­gants niknums. Pieskrējuši no dažādām pusēm, tie saplūda vienā barā un sāka riņķot apkārt mazajam pulciņam, nikni spārdīdami zemi un sliedamies pakaļkājās. Negantie māvieni bija ļoti līdzīgi nupat kalnā dzirdētajiem saucieniem.

Tad tie pavisam negaidot apstājās un pats lielākais brie­dis stāvēja pretī Rannoham.

-     Sagatavojieties! Rannohs pačukstēja draugiem, kas kā sasaluši skatījās uz milzīgajiem ragiem.

Briežu vadonis brīdi dusmīgu skatienu urbās Rannohā, tad iemaurojās tik neganti, ka nodrebēja visa apkārtne.

Taču viņš nemetās uzbrukumā, bet, vēlreiz piecirtis kāju, paspēra soli uz priekšu. Tad pēkšņi viņš nolaida ragus lejup un raidīja skaļu saucienu. To pārtvēra pārējie brieži, un arī tie nolieca galvas.

-    Esi sveicināts! briežu vadonis iesaucās. Esi sveici­nāts un svētīts, Herne! Hernes Cerība ir piepildījusies! Le­ģenda tapusi par īstenību!

-    Es nevaru t-t-tikt viņam ne tuvumā!

Nabaga Bankfuts šķita zaudējis pēdējo cerību. Kopš die­nas, kad viņi sastapa Hernes baru, bija aizritējušas divas saules, un Bankfuts satraukti apspriedās ar pārējiem.

Tajā dīvainajā vakarā, kas joprojām mulsināja viņu domas, svešie brieži tūlīt bija nošķīruši viņus no Rannoha.

Tūdaļ pēc tam, kad tie beidza klanīties Rannoham, briežu barvedis, ko sauca Kāls, bija aizvedis viņu projām uz netālo bērzu birztalu kalnu nogāzes augstākajā daļā, kur draugi varēja viņu labi redzēt, taču tikai pastāvīgā sardzes ielen­kumā.

Tikmēr Bankfutu un pārējos aizveda ielejas dziļumā pie neliela strauta un paskaidroja, ka viņi drīkstot brīvi staigāt apkārt, kamēr vien nemēģināšot tuvoties Rannoham vai bēgt projām. Svešie brieži izturējās itin piedienīgi, tomēr to acīs un ragu kustībās nebija grūti izlasīt slēptus draudus.

-     V-v-viņu visu laiku apsargā, cauru dienu un nakti! Bankfuts turpināja. Šie sauc to par godasardzi, bet es gan tā nedomāju. Kad Rannohs aizgāja šiem līdzi, viņš paguva man pačukstēt, ka centīšoties dot kādu ziņu, bet es vairs neko neesmu dzirdējis.

-    Vismaz izskatās, ka viņam nekas nekait, sacīja Teins.

-     Bet vai tie idioti tiešām tic, ka viņš ir Herne? grozī­dams galvu, teica Dadzis.

-    Varbūt ir ari.

Dzirdēdami šos Teina vārdus, draugi pārmija skatienus, kuros izbrīns mijās ar bailēm.

-    Tā sacīts Pravietojumā, Teins nočukstēja.

-    Nē, tam es nespēju ticēt, Bankfuts samulsis nomurmi­nāja. T-t-tas taču ir Rannohs, kas bērnībā spēlējās ar mums kopā un ar lielu patiku lēca pāri kritušiem stumbriem! Es vienmēr esmu zinājis, ka viņš ir īpašs briedis, bet… Herne?

-     Turklāt viņš pats mums ir teicis, ka nav samainīts bērns, atgādināja Villova.

Visi paskatījās uz Brakenu. Briežumāte neko neteica, taču zem aizmigloto acu plīvura piepeši uzzibēja baiļu dzirksts. Tomēr izskatījās, ka pārējos viņas klātbūtne no­mierina. Rannoha māte bija dzīvs apliecinājums tam, ka Pravietojums nevar būt patiesība.

-   T-t-tur ir vēl kaut kas, Bankfuts pēkšņi teica. Toreiz, pirmajā vakarā, viņi aizveda Rannohu kaut kur kalnos.

Brieži izbiedēti saskatījās.

-    Viņi man iedveš bailes, sūrojās Pepa. Viņiem ir tik dīvainas paražas! Kaut vai tie apļi…

-   Jā, Pepa, Teins piekrita. Man šķiet, ka tā viņiem ir sava veida lūgšana.

-    Tas nav dabiski! Pepa teica. Vai atceraties tos bries­mīgos akmeņus? Kur vēl ir dzirdēts, ka brieži vāktu ragus?

-     Es varu t-t-tikai teikt, ka viņi caur un cauri ir neda­biski, sacīja Bankfuts. Viņi mani b-b-biedē daudz vairāk nekā tie brieži, ko redzējām parkā, kaut gan acu skatiens ir līdzīgs. Vai esat ievērojuši, kādas viņiem asinīm pieplūdušas acis? T-t-tur ir kaut kas spokains… un mežonīgs.

Bet Villova sastingusi raudzījās augšup un acīmredzami vairs neklausījās draugu vārdos.

-    Nevar būt! viņa izdvesa. Ko viņš te dara?

Pāri zāles klajumam noteiktā gaitā viņiem tuvojās briedis ar lielu, pinkainu kažoku un augstiem, izliektiem ragiem. Pienācis klāt pārsteigtajiem draugiem, ziemeļbriedis rādīja ļoti nopietnu vaigu.

-    Es priecājos, ka jūs atradu, Birrmagnurs apstādamies teica. Viņi aizturēja mani ielejas ziemeļu galā. Kad uzzi­nāju, kas noticis, tūlīt sapratu, ka tie esat jūs, tomēr man vajadzēja laist darbā visu pārliecināšanas spēku, lai pieda­būtu viņus atvest mani šurp.

-    Bet ko tu te dari, Birrmagnur? Villova iesaucās, kaut gan ziemeļbrieža iespaidīgā klātbūtne viņu nomierināja. Mēs necerējām tevi vēl kādreiz sastapt.

-     Arī es to necerēju. Taču divas saules pēc tikšanās ar jums mani sagūstīja Vergu bars. Viņi atveda mani taisnā ceļā uz šejieni.

-    Bet kāpēc?

-     Viņi gribēja izvilkt no manis visu, ko zinu par Rannohu. Viņi redzēja, kā mēs nokāpjam no Lielā Kalna.

-    Viņi mūs redzēja?

Jā, un sekoja mums veselas saules ilgumā, bet tad sniegos mūs pazaudēja. Pēc tam viņiem izdevās mani atceļā noķert. Protams, ja tas nebūtu gadījies manā bezragu laikā, tas viņiem tik viegli neizdotos, Birrmagnurs lepni piebilda.

-    Vai viņi tev nenodarīja pāri?

-       Nē. Tiesa, mums laimējās, ka viņi mūs nemēģināja nogalināt, līdzko pirmoreiz ieraudzīja. Kāpt Lielajā Kalnā ir svētuma zaimošana. Bet drīz viņi pamanīja zīmi uz Rannoha pieres. Un tad iedomājās, ka pats Hoerns ir nokāpis no kalna virsotnes. Iezīmētais, tā viņi to sauc. Gadsimtiem ilgi viņi ir skaitījuši lūgsnas tā atnākšanai Hoerna sastapšanas vietā.

-    Hernes sastapšanas vietā, Teins atkārtoja.

-    Jā, kad viņi saiet apļos un skaita savas lūgsnas.

-   Tātad viņi patiešām skaita lūgsnas? Teins pārjautāja.

-     Cik saprotu, visa viņu dzīve ir veltīta tikai Hoernam.

-      Un kam jānotiek tagad, kad Viņš ir ieradies? jautāja Villova. Tas ir, kad tie iedomājas, ka Viņš ieradies?