Pepa palika aizmugurē līdzās Brakenai, kas nevaldāmi drebēja un izbiedētu skatienu lūkojās Rannohā. Bankfuts ievēroja, ka zeme ap Rannohu ir piebārstīta ar ogām un piepēm, ko viņi bija lasījuši kopā ar Vergu bara briežiem.
- Mums prieks tevi atkal redzēt, Rannoh! Birrmagnurs rāmi teica.
-Jūs riskējat ar dzīvību, tā runādami ar mani! Rannohs salti izmeta.
Tad uz priekšu panācās Kāls, un viņa acis bija tikpat sarkanas kā upes ūdens.
- Nolieciet galvas, kad runājat ar Herni! viņš uzkliedza. -Jūs atrodaties dieva priekšā!
- Rannoh, lūdzu! Bankfuts izmisis iesaucās. Vai t-ttu esi aizmirsis savus draugus?
Rannohs stingi raudzījās viņos un šķita cīnāmies ar sen pagaisušām atmiņām.
- Es atceros jūs no saviem sapņiem, beidzot viņš neskanīgi teica, bet esmu izgājis cauri mirušo valstībai un nonācis vietā, kurā neviens no jums nedrīkst spert kāju. Pravietojums ir piepildījies! Vai neredzat šo zīmi?
- Tā ir parasta balta zīme, parasta zīme uz briedēna pieres! Tā tu pats vienmēr teici! iesaucās Villova. Vai tiešām tu neatceries, Rannoh?
- Pārāk ilgi es centos sevi mānīt, Rannohs atbildēja. -Jūs zināt Pravietojumu. "Herne atkal modīsies no miega." Nu, lūk, Herne ir modies. Savējo vidū.
- Bet, Rannoh! Villova nerimās.
- Diezgan! Tagad jums jādodas prom no šīs vietas. Ejiet uz ziemeļiem! Vai uz dienvidiem. Tikai ejiet prom! Jūs un visi citi, kas nav īsteni hernieši!
Rannohs nosprauslojās, it kā pārvarēdams pretīgumu, bet Birrmagnuram īsu mirkli likās, ka Rannoha acis ir pavisam skaidras. Tomēr, kad viņš atkal ierunājās tikpat salti kā iepriekš, ziemeļbriedis nosprieda, ka ir maldījies.
- Pasteidzieties, jūs man esat apnikuši! Rannohs uzkliedza.
Bet tad uz priekšu panācās Bankfuts.
- Nē! viņš teica. Es tam nevaru t-t-ticēt. P-p-pēc visa, kam mēs kopā esam gājuši cauri! Rannoh, tas neesi tu! Viņi ir kaut ko izdarījuši ar tevi! Tas nebiji tu, Rannoh, ko es redzēju t-t-tur, starp akmeņiem.
To pasacījis, Bankfuts tūlīt saprata, ka pieļāvis smagu kļūdu.
- Ko tas nozīmē? zvērojošām acīm iesaucās Kāls un atmeta ragus. Viņš ir redzējis Rituālu! Tā ir zaimošana!
Rannohs paskatījās uz briežiem un īsu mirkli šķita vilcināmies.
- Ņemiet viņu ciet! viņš pēkšņi iesaucās.
Bankfuts nepaguva ne attapties, kad bija jau ielenkts.
- Nē! Villova iekliedzās.
Tagad viņa bija satracināta līdz neprātam, un, kad viens no sargiem, steigdamies pie Bankfuta, gāja viņai garām, jaunā tele no visa spēka iespēra tam ar pakaļkājām. Spēriens trāpīja briedim pa vēderu, un tas sāpēs neganti iemaurojās. Noliecis ragus lejup, tas grasījās durt Villovai mīkstajā sānā, taču viņa atlēca atpakaļ.
- Bēdz, Bankfut! Villova iesaucās. Bēdz!
Bankfuts metās uz priekšu, bet brieži saskrēja viņam
apkārt. Bankfuta ceļš bija aizšķērsots. Dadzis, Teins un Birrmagnurs nolieca galvas un metās cīņā. Nākamajā brīdī gaisu jau tricināja karotāju ragu klaudzoņa. Kaut gan Teins un Dadzis cīnījās godam, visvairāk spēja izdarīt Birrmagnurs, jo pretinieki nebija pieraduši pie ziemeļbrieža savādajiem, lielajiem ragiem un neprata pretoties to izliektajām smailēm. Drīz Birrmagnurs atradās pašā kaujas mutulī, kur nikni cirta uz visām pusēm un nodarīja uzbrucējiem lielus zaudējumus.
Tomēr stāvoklis drīz kļuva bezcerīgs. Līdzko Villova bija iekliegušies un sākusies kauja, kājās bija pietrūcies viss bars, un tagad aizstāvēt savu dievu metās arī pārējie. Drīz vien skaitliskais spēku samērs kļuva nepārvarams un Bankfutu no pārējiem šķīra vesels briežu mūris. Draugi atkāpās. Teinam pamatīgi asiņoja purns, un Dadzis nikni spārdīja zemi.
-Jūs! Rannohs uzrunāja Villovu un pārējos. Jūs spēlējaties ar savu dzīvību! Bet tāpēc, ka esat piedalījušies Hernes ceļojumā, es ļaušu jums aiziet neskartiem. Ejiet prom tūdaļ pat, jo neviena sveša acs nedrīkst redzēt to, kam tagad lemts notikt!
- Rannoh! Villova iesaucās. Tu to nedrīksti! Tu nedarīsi pāri Bankfutam!
- Pazūdiet! Rannohs nikni uzkliedza. Ātrāk!
Citas iespējas vairs nebija. Svešo briežu dzīti, draugi kāpa lejā pa nogāzi, atstādami Bankfutu viņa liktenim. Brieži dzina viņus projām no ielejas uz Vergu bara mājvietas pusi, un Villova, ko vairāk par visiem plosīja niknums un bēdas, ik pa brīdim sāpīgi atskatījās uz vietu, kur bija palicis viņas draugs.
- Neraizējies, Villova! Birrmagnurs, iedams viņai blakus, pačukstēja. Kad šie mūs vairs neredzēs, nogaidīsim līdz tumsai un tad mēģināsim viņu glābt.
Tomēr ari ziemeļbriedis jutās ļoti noraizējies, un to varēja lasīt viņa acīs.
Rannohs palika stāvam birzs malā blakus briežiem, kas bija ielenkuši Bankfutu.
- Valdniek Herne! Kāls teica Rannoham, noskatīdamies pakaļ Villovai un pārējiem aizejošajiem briežiem. Upurēšanai jānotiek šonakt!
- Jā, Rannohs piekrita, nopietni lūkodamies uz Bankfutu, bet gādājiet, lai pie akmeņiem sanāktu viss bars!
Viņiem jāredz, kā Herne liek neticīgajiem maksāt ar asinīm!
Kad brieži veda Bankfutu kalnā uz akmens apļa pusi, viņa kājas bija tik smagas, ka viņš tikai ar pūlēm spēja tās cilāt. Spokaina, noslēpumaina mēnessgaisma vizēja pār pagānisko upurēšanas vietu. Šoreiz priekšgalā gāja Rannohs, abās pusēs viņam soļoja Hernes sargi, un no muguras sekoja jaunie briedēni un viss pārējais Hernes bars. Kad Rannohs iegāja akmens aplī, bars palika iepakaļ, bet Bankfutu sargi pagrūda uz priekšu. Ieiedams starp akmens stabiem, Bankfuts nodrebēja: agrāk upurētais, mirušais briedēns joprojām gulēja turpat zemē blakus akmens altārim.
Tad aplī iesoļoja Kāls kopā ar savu sardzi. Tie visi pēc kārtas zemu paklanījās pret Rannohu un nolika viņam pie kājām mutē līdzatnestās piepes un ogas.
- Herne! ikviens iesaucās.
- Herne! tagad sauca viss briežu bars, sanākdams lokā ap akmeņiem. Valdniek Herne!
- Vai esi gatavs dzīrēm? Kāls jautāja.
Rannohs pamāja ar galvu.
Bankfutu rupji pagrūda uz priekšu, un viņš attapās stāvam blakus altārim. Viņu bija ielenkuši trīs brieži un Kāls. Hernes brieži sāka šūpot ragus, apli tika ievesti jaunie briedēni, sākās briedēnu deja, sākās gaudu dziesmai līdzīgā maurošana. Bankfuts aizvēra acis un gaidīja triecienu. Nedabiskā, satracinātā deja šķita velkamies veselu mūžību, un Bankfuts juta, ka blakus stāvošais Kāls gatavojas liktenīgajam spērienam.
Rituāls tuvojās kulminācijai, un Bankfuts saspringa, taču brīdī, kad gaudu dziesma šķita sasniegusi visskaļāko pakāpi, no Rannoha mutes izlauzās baiss rēciens.
- Diezgan! viņš pēkšņi iekliedzās. Diezgan! Herne pieprasa klusumu!
Brieži un briedēni apstājās, Rannoha balss sastindzināti.
- Kas noticis, Herne? Kāls noraizējies jautāja. Vai neesi apmierināts ar upurēšanu?
Rannohs piecirta kāju.
-Jā, Kāl, Herne ir neapmierināts! viņš nikni iesaucās. Neapmierināts ar upurēšanu! Ar tevi! Ar tavu baru!
Briežus pārņēma piepešas šausmas.
- Bet kāpēc, valdniek? Kāpēc mēs esam izpelnījušies tavu nelabvēlību?
- Un to jautājat jūs? Rannohs atsaucās. Jūs, kas dzīvojat māņticībā un bailēs! Jūs, kas ticat vienīgi tumsai, nāvei un varmācībai! Jūs, kas nogalināt paši savus bērnus un darāt to manā vārdā! Jūs uzdrīkstaties man jautāt, kāpēc?
Brieži akmens loka iekšpusē un ārpusē izbiedēti kāpās atpakaļ.