- Palieciet, kur esat! Rannohs iesaucās. Palieciet uz vietas, līdz būšu iemācījis Herlām pamatīgāku maģiju nekā nāve! Līdz būšu parādījis jums, kā darbojas Herne Dziednieks! Jūs, kas Briežu valdnieka vārdā esat gatavi upurēt šo jauno briedi, skatieties manī un bīstieties no manis!
Rannohs paspēra soli uz priekšu un, pagājis garām Bankfutam, apstājās tur, kur joprojām gulēja nonāvētais briedēns. Viņš nolieca galvu un ļoti maigi ar ragu paberzēja tam sānu.
- Es, kam dots spēks atdarīt dabas gaitu, Rannohs iesaucās, es tev pavēlu celties!
Apkārt bija iestājies stindzinošs klusums, un Bankfuts, pārsteigumā apdullis, redzēja, ka briedēns noraustās. Tā sāni nodrebēja, galva sakustējās, un nākamajā brīdī briedēns piecēlās kājās un nopurinājās. Briežu bars ieelsojās, un daži izbailēs noslīga pie zemes.
- Un tagad klausieties! Rannohs iesaucās pērkondimdošā balsī. Tā kā jūs esat iemantojuši manu nelabvēlību, es jums visiem pavēlu pazust no šis vietas un nekad vairs te neatgriezties! Hernes bars ir likvidēts! Visi Vergu bari kļūs brīvi! Brieži Augstajā Zemē netraucēti klejos, kur paši vēlēsies. Ejiet kopā un dzīvojiet kā citi Herlas vai ari ejiet katrs savu ceļu! Bet nekad vairs neuzdrīkstieties nekrietni izmantot Hernes vārdu! Pazūdiet visi no manām acīm!
Otrreiz tas nebija jāatkārto. Brieži iemaurojās un, cits citu spārdīdami un grūstīdami, lauzās ārā no akmens apļa. Sākās paniska bēgšana. Ārpusē palikušie bēgdami izklīda pa tīreli uz visām pusēm. Cilvēka izveidotajā akmens stabu lokā palika tikai Rannohs, Bankfuts un jaunais briedēns. Bankfuts gandrīz vai neuzdrīkstējās pakustēties. Viņš raudzījās uz Rannohu un juta, ka pašam kājas izbīlī gluži vai iemietas zemē.
- H-h-herne! Bankfuts izdvesa, atkal aizvēris acis. Herne! Nedari man pāri! T-t-tagad es zinu, ka Pravietojums ir patiess! Piedod, ka es par to šaubījos, bet…
Bet pēkšņi viņš izdzirdēja sprauslošanu. Tā pakāpeniski pārtapa skaļos, sulīgos smieklos.
- Ai, Bankfut, vecais nejēga Bankfut, vai tiešām tu vairs nepazīsti savu veco draugu?
Bankfuts atvēra acis un jutās vēl vairāk pārsteigts nekā tad, kad bija ieraudzījis Herni.
- Nomierinies, Bankfut, tas esmu es, Rannohs!
Tieši turpat, kur pirms brīža Bankfuts godbijīgā izbīlī bija raudzījies uz dieva iemiesojumu, viņš atkal redzēja savu veco draugu.
- Bet tas b-b-briedēns… Bankfuts stomījās. Es pats redzēju, kā viņš nokrita b-b-beigts!
- Viņš nebija beigts, Rannohs atbildēja, kaut arī Kāļa spēriens viņu pamatīgi apdullināja. Tāpēc es tovakar visiem pavēlēju iet projām. Lai varētu palīdzēt šim mazajam. Nāc, Ragnur, sasveicinies ar Bankfutu!
Briedēns priecīgs pierikšoja tuvāk.
- Kad redzēju, ka Ragnurs nav pagalam, es sapratu, ka izdevīgais brīdis ir pienācis. Tad arī nolēmu nospēlēt šo izrādi. Man tikai žēl, ka neapturēju visu to nejēdzību jau agrāk, bet tās ogas un murgainās dejas uz brīdi apdullināja arī mani. Ja Ragnurs nebūtu bijis tik attapīgs un izpalīdzīgs, nemaz nezinu, ko es būtu iesācis. Kad viņi bija projām, mēs kopīgi visu izplānojām, vai taisnība, Ragnur?
Ragnurs priecīgs paskatījās uz Rannohu.
- Es iekārtoju Ragnuru, cik ērti varēju, un pieteicu, lai viņš neiet projām no akmeņiem, ja kāds tuvojas vai gaidāma nākamā upurēšana, lai izliekas beigts.
Bankfuts pamāja ar galvu, lai gan joprojām nespēja atjēgties.
- Tomēr vispirms es gribēju dabūt jūs projām, jo nebiju drošs, vai viss izdosies, kā gribēts. Ziņu padot es nekādi nevarēju, tāpēc vajadzēja izlikties, ka es jūs padzenu no ielejas. Man ļoti žēl, ka es tā pārbaidīju Villovu. Bet tad tu pēkšņi gandrīz visu sabojāji, Rannohs pasmējās, izpļāpādamies, ka esi redzējis rituālu! Tomēr beigu beigās tas laikam pat palīdzēja radīt krāšņāku iespaidu.
- Tātad… tātad viss bija izlikšanās!
- Nē, Bankfut, viss ne, Rannohs klusi atbildēja.
- Kā tā?
- Saproti, Rannohs teica, un viņa balss kļuva ļoti nopietna, gandrīz drūma, bija brīdis, kad es viņiem gandrīz noticēju. Kad man gribējās viņiem ticēt.
- Kādas tev tur, kalnā, bija acis! Tās mani pārbiedēja.
- Jā. Bet tur vainīgas galvenokart ogas un piepes, ko viņiem vāc Vergu bari. Tām piemīt spēks izraisīt nomoda sapņus, Bankfut. Viņi visi dzīvoja to iespaidā. Tikai pēc pirmās upurēšanas, kad tev likās, ka viņi ir nogalinājuši Ragnuru, man izdevās nokratīt šīs izjūtas, un pēc tam vajadzēja krietni papūlēties, lai Kāļa un pārējo briežu klātbūtnē izliktos, ka es tās ēdu. Bet bija vēl arī kas cits, Bankfut, kaut kas svarīgāks par piepēm. Tajā aplī, kad briedēni mēnessgaismā dejoja… īsu mirkli es gandrīz vai domāju, ka tiešām esmu Herne. Tam visam piemita kaut kas no Hernes līdz brīdim, kad…
Rannohs apklusa.
- Līdz brīdim, kad…?
- Līdz brīdim, kad viņi gandrīz nogalināja Ragnuru. Tad manī kaut kas pamodās un es nokratīju tās vīzijas.
- Kā tas saprotams?
- Brīdī, kad izjutu vardarbīgo gaisotni, kas valda tajā vietā un strāvo no akmens stabiem un šiem Herlām, es atcerējos izjūtu, kas man nākusi līdzi visu mūžu. To, ko jutu, būdams kopā ar vilku. Vēlēšanos dziedēt.
- Bet Herne?
Rannohs pasmaidīja.
- Hernes bara ticība šeit, Augstajā Zemē, ir kopta daudzus gadu simtus, un Rurls man sacīja patiesību viņi patiešām daudz zina par cilvēku. Tas ir šī akmens apļa dēļ. Upurēšanas rituālu viņi iemācījās, vērodami cilvēkus te, starp akmeņiem. Bet es droši zinu: ja vien Herlas cilts vēlas būt brīva Augstajā Zemē vai jebkur citur Lielajā Zemē, tad tā nekad nedrīkst pielūgt Herni tā, kā to darīja viņi.
- Tātad tu…
Rannohs uzmanīgi paskatījās uz Bankfutu.
- Nē, Bankfut, viņš klusi teica, es neesmu Herne. Es esmu Herla.
- Un Pravietojums?
Rannohs domīgi lūkojās tumsā. Pāri Augstajai Zemei pūta stiprs vējš, skarbi skardams jauno briežu sejas. Rannohs pēkšņi jutās daudz vecāks. Viņš neatbildēja, bet pagriezdamies pēkšņi juta, ka tumsā aiz akmens stabiem kaut kas kustas.
- Nu tad laikam jāmēģina atrast p-p-pārējos, Bankfuts pēc brīža sacīja. Varu derēt, ka viņi tam visam nekad nenoticēs.
- Bankfut, Rannohs klusi teica, es uzzināju vēl kaut ko.
- K-k-ko tad?
- Par Sgorru. Es zinu, no kurienes viņš atnāca pie mums, Rannohs nočukstēja. Šis kādreiz bija viņa bars.
Bankfuts pārsteigts lūkojās Rannohā.
- Sgorra b-b-bars?
- Jā, Bankfut, bet tas vēl nav viss, Rannohs atbildēja. Kāls teica: tas esot saistīts ar kādu salu un ar to, ko Sgorrs tur jau sen paslēpis. Viņš teica, ka Sgorrs vairāk par visu pasaulē baidoties no tā, ka to kāds varētu atklāt.
- Bet ko īsti?
- Es nezinu, Rannohs sacīja. Tas ir vēl tumšāks noslēpums.
Trešā dala
>
18 Apzīmogošana
Un Tas Kungs uzlika Kainam zīmi.
Pirmā Mozus grāmata 4, 15
- Dzīvs? Ko tu tur runā, kā viņš var būt dzīvs?
Narls tramīgi atkāpās koku ēnā. Viņš nekad vēl nebija redzējis Sgorru tā pārskaišamies. Viņa kungs bija kļuvis vecāks, un spalva ap purnu tam vietām sirmoja, neizprotami piešķirdama rētainajai sejai vēl draudīgāku izteiksmi.