- Kas ir, Narl?
- Tas Pravietojums…
- Nu, kas tad ir ar to? Sgorrs aizkaitināts atmeta, tomēr izskatījās tāds kā dīvaini izklaidīgs.
- Vai varētu būt, ka tas sāk piepildīties? Tu dzirdēji, ko teica spiegi. Viņš prot sarunāties ar Lerām un pašlaik ir Augstajā Zemē. Un vai tu atceries rindu "Cilvēks bargā brīdī nosargās"?
- Atzīšos, mani pārsteidz ziņa, ka viņš ir izdzīvojis, Sgorrs salti teica. Bet vairāk nekas. Padomā, Narl, kas tik tajā Pravietojumā nav teikts! Debesis kļūst melnas. Herlām palīdz ienaidnieki. Tas nav iespējams! Un tu pats dzirdēji viņš esot teicis, ka nav Herne. Skaidrs, ka viņš nav Herne, jo tāda Hernes nemaz nav!
- Bet viņš ir pavadījis laiku kopā ar cilvēku.
Sgorrs labu bridi klusēja, jo kaut kas bija sācis šķobīties ari viņa melnajā sirdī. Cilvēks. Rannohs kaut ko zina par cilvēku. Un viņš ir sastapis Hernes baru. Pārspējis viltībā pašus tumšākos Herlas. Sgorrs jutās patiesi pārsteigts, un reizē ar pārsteigumu viņā iezagās kremtošas šaubas. Vai Rannohs jau ir atklājis? Atklājis iemeslu, kāpēc viņš, Sgorrs, liedzis Herlām ceļu uz Augsto Zemi līdz brīdim, kad viņš būs gatavs iznīcināt Hernes baru un atriebties? Vai viņš ir atklājis to, ko briežu bari nekad nedrīkst uzzināt, paša Sgorra tumšo noslēpumu?
- Nē! Sgorrs iesaucās, un viņā atkal uzbangoja cīņas spars. Vienīgais iemesls, kāpēc mums jābīstas no Rannoha, ir Herlu māņticība un muļķība! Tieši tāpēc ir jāapklusina brieži, kuri šovakar to dzirdēja. Es neticu māņiem, Narl, bet zinu, ka ticība var būt milzīgs spēks, vienalga, vai tā balstītos uz patiesību vai iedomu. Bet ir vēl kas, Narl, un tas var mums lieliski palīdzēt. Spiegi teica, ka Rannohs ceļojot kopā ar māti, un tas var nozīmēt tikai vienu: viņš pats nemaz nezina, ka ir Eloinas un Brehina dēls. Tātad mums ir pietiekami daudz laika, lai izdarītu to, kas darāms. Lai šo Rannohu… likvidētu.
Līdzko Sgorra domas sāka joņot ierastajā virzienā, viņš juta atgriežamies spēku un pašapziņu, kas ātri vien gaisināja ziemeļu pusē negaidot uznirušo spokaino parādību.
- Turklāt liec vērā, mīļais draugs Narl, Sgorrs apmierināts teica, ja tas par Hernes baru ir patiesība, tad Rannohs, pašam nezinot, darbojas mūsu labā.
- Kā to saprast, valdniek?
- Viņš ir likvidējis pēdējo īsteno šķērsli manis paša izraudzītajā ceļā, ja neņem vērā muļķi Kolkvaru. Tagad nekas mūs vairs nespēs kavēt, kad vedīsim Lielo Baru uz Augsto Zemi.
- Uz Augsto Zemi? Bet tu taču liedzi tai tuvoties!
- Es liedzu tai tuvoties, līdz būšu izzinājis spēku, kas spēj pakļaut verdzībā visu Herlas cilti, līdz būšu gatavs uzvarēt visus barus Lielajā Zemē.
- Tatad tu kaut ko jau zināji par Hernes baru, valdniek?
- 0, jā! Sgorrs nopietni atbildēja, un viņa acs savilkās šaura.
Sgorrs domās kavējās tajos senajos laikos, kad pats bija gandrīz vēl briedēns un tie bija padzinuši viņu no Augstās Zemes. Par uzdrīkstēšanos… bet tad Sgorrs aprāva savas domas. Pat viņš baidījās atcerēties, ko darījis toreiz, tajā liktenīgajā dienā uz salas.
Nakts tumsa sadrupa kā grūstošs akmens, un ap briežiem atausa jauns ziemas rīts. Tas bija auksts un drūms kā zaudējums, un pat zāle šķita zaudējusi jebkādu krāsu. Sgorrs gulēja, sapņodams murgainus sapņus, un dvaša garoja viņam ap lūpām kā spokains mākonis. Viņš nodrebēja un atvēra aci.
Sapnis bija izgaisis, bet, mēģinādams atsaukt atmiņā tēlus, kas viņu naktī apciemojuši, Sgorrs noskurinājās un paskatījās ārā.
Viņš bija kopā ar savu harēmu, ko vienmēr apsargāja sgorriešu ārējo rindu sargi, gādādami, lai govis neaizbēgtu, un dodami Sgorram brīvību, kādas nebija nevienam citam bara briedim, kurš dzīvo atbilstoši dabiskajām pārošanās ieražām, netraucēti klejot apkārt pa baru jebkurā laikā. Parasti briedis pastāvīgi uzmana savas draudzenes un palaikam iebaurojas, lai atbaidītu sāncenšus, taču Sgorru tik necienīga izturēšanās nevilināja, turklāt viņam bija pārāk daudz cita darāmā.
Kopš spiegi no ziemeļiem pirmoreiz atnesa ziņu par Rannohu, bija aizritējis vēl viens gads, un Sgorrs bija cītīgi izmantojis laiku, kaldams un slīpēdams plānus un ar labpatiku vērodams, kā arvien vairāk Herlu nonāk zem viņa naga. Tālākajā malā, aiz pārējām briežu govīm, tupēja Eloina. Viņa bija novecojusi tāpat kā Sgorrs, taču Sgorra sirds joprojām ietrīsējās, domājot, cik viņa vēl aizvien izskatās skaista. Kopš Dreila nāves Sgorrs visu laiku bija turējis Eloinu savā tuvumā, par spīti visam cerēdams, ka varbūt viņa to kādu dienu iemīlēs. Sgorrs zināja, ka Eloina nekad nebūs ar mieru pāroties, bet, tā kā viņam nebija izdevies radīt pašam savus pēcnācējus, tas viņam vairs īpaši nerūpēja. Eloina bija dārgums, ko viņš nekad nelaidīs projām. Brehina draudzene, pati drosmīgākā un skaistākā no visām bara govīm.
Sgorrs, protams, zināja, ka Eloinu pie viņa tur tikai draudi nodarīt pāri Širai un Kanispai. Pēc satriecošās ziņas, ko viņš pavēstīja todien gravā, Eloinai vairs sevišķi nerūpēja, vai viņa dzīvo vai iet bojā, un vienīgi vēlēšanās pasargāt draudzenes neļāva viņai nodarīt sev pašai kādu liktenīgu pārestību.
"Ja vien tu zinātu, ka Rannohs ir dzīvs," Sgorrs nodomāja, lūkodamies uz Eloinu. "Tas tavās acīs droši vien atkal iedegtu dzīvību. Bet tu to nekad nedrīksti uzzināt, mīļā Eloina!"
Viņš pārlaida skatienu līdzenumam, un rītausmas izgaismotā aina viņa sirdī iesvēla visaptverošu lepnumu. Iespaidīgās sgorriešu rindas, nevainojami taisnas un kārtīgas, stiepās pāri līdzenumam, un briežu uzasinātie ragi mirgoja rīta gaismā. Tagad, kopš brieži pulcējās kopā šajā tikšanās vietā gandrīz piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Mājvietas ielejas, to rindas nemitīgi auga un vairojās. Katra jauna saule nesa jaunu papildinājumu Sgorra varenībai. Tur bija ari briežu govis un sgorlingi, klusi un padevīgi izvietojušies tikpat kārtīgās rindās un gatavi pakļauties viņa gribai. Un tur, austrumu un rietumu pusē, pulcējās svešie Herlas. Dambrieži un stirnas. To pakļaušanu varēja saukt par Sgorra grūtāko un izaicinošāko soli. Bet te nu bija arī viņi tikpat izrīkojami, tikpat paklausīgi un vairoja sākotnējā bara skaitu un varenību.
Tagad tie visi ir viņa bērni! Ar dziļu gandarījuma nopūtu Sgorrs uzslējās kājās. Tūdaļ arī sgorrieši, kas apsargāja briežu govis, piecēlās un goddevīgi nolieca ragus. Eloina zālē sakustējās un naidīgi paskatījās uz Sgorru.
- Labrīt, mana mīļā!
Eloina neveltīja viņam nekādu uzmanību.
- Šis saules laikā mums daudzkas jāpadara, Sgorrs teica, un es domāju, ka šis tas no darāmā varētu tevi interesēt, mīļā. Esmu parūpējies par īpašu pārsteigumu svešo sugu briežiem, lai tie labāk varētu izgaršot manas varas saldumu.
- Mani nevar interesēt nekas, ko dari tu, Sgorr, Eloina salti atbildēja.
- Nu, nu, Eloina, mēģini taču būt drusku laipnāka! Citādi es varu pasaukt sev līdzi Širu vai Kanispu.
Eloina ar gurdu, vienaldzīgu padevību uzslējās kājās. Līdzīgus draudus viņa bija dzirdējusi neskaitāmas reizes un vienkārši jutās pārāk nogurusi, lai mēģinātu pretoties. Nabaga govij vairs nebija atlicis spēka pretestībai.
- Lai notiek, Sgorr, viņa klusi atbildēja. Rādi man savu pārsteigumu!
- Tev tas noteikti patiks, Sgorrs teica.
Pa kalna kori viņš aizveda Eloinu līdz vietai, kur gaidīja Narls. Kad abi pienāca tuvāk, Narls bijīgi nolieca ragus, sveicinādams savu kungu.
- Vai viss ir gatavs? Sgorrs noprasīja.
-Jā, valdniek. Iekšējo rindu sgorrieši ir sagatavojušies. Viņi jau septiņas saules ir asinājuši ragus.