- Ļoti labi, Sgorrs sacīja, sākam!
Narls pamāja ar galvu un pagriezies aizveda viņus līdz kalna malai, kur neliels zemes paugurs deva teicamu iespēju pārlūkot visu līdzenumu un no ērtākās vietas uzrunāt briežu barus.
Narls paspēra soli uz priekšu. Brieži, kas pulcējās zemāk, tūlīt apklusa, jo bija brīdināti, ka gaidāma runa, un viņu vidū vienmērīgos attālumos bija izvietoti tēviņi, kuriem vajadzēja gādāt, lai Sgorra vārdi aizskanētu līdz pašām attālākajām briežu rindām.
- Herlas! Narls iesaucās, un viņa balss aizdimdēja pāri visam līdzenumam. Jūs esat te sapulcināti, lai uzklausītu valdnieku! Tāpēc klausieties uzmanīgi!
Tad priekšā izgāja Sgorrs. Tajā pašā brīdī lejā atskanēja skaļa murdoņa. Tā sākās pašā aizmugurē un vēlās uz priekšu pretī Sgorram kā milzīgs vilnis, kas tiecas uz krastu: brieži ar kājām dimdināja zemi un klanīja galvas.
- SGORR! atskanēja pērkondimdošs sauciens. SGORR!
Tas sasniedza Sgorru, un viņš juta, ka ar katru brīdi kļūst
staltāks un varenāks, jo balsu spars plūda caur viņu kā asinis, kas pārvērstas tīrā enerģijā. Viņš bridi klusēja, gozēdamies pats savā spožumā, līdz balsu jūra pierima, pārtapdama bijīgu čukstu viļņos.
- Klusu! Sgorrs iesaucās, un acumirklī iestājās pilnīgs klusums.
- Es sveicu jūs, Herlas! viņš iesāka. Sveicu jūs visus! Mūsu misija Zemajās Zemēs ir gandrīz galā. Kopā pulcējas Lielais Bars! Kopš sākās Sgorra gads, kad nodevēji tik cietsirdīgi nonāvēja nabaga Dreilu, lijis daudz asiņu un sviedru. Bet tagad tas beidzot ir galā un briežu bari pulcējas kopā mūžīga triumfa gaismā! Vēl Zemajās Zemēs palicis tikai viens aizskārums, un drīz arī tas lūzīs zem mūsu kājām kā sakaltis zars. Kad tas būs padarīts, mēs dosimies atbrīvot barus visā Lielajā Zemē. Sāksies Lielais Pārgājiens.
Atkal atskanēja daudzbalsīgs sauciens.
- SGORR! brieži dārdināja. SGORR!
Līdzenumā un apkārtējos kalnos Leras iztrūcināti pacēla galvas un nodrebēja.
- Herlas! Sgorrs iesaucās vēlreiz, un ledainajā gaisā atkal iestājās mēms klusums. Iegaumējiet, ka tagad jūs esat brīvi un Lielajā Zemē nekad vairs nedrīkst atskanēt Hernes vārds! Briežiem jāprot uzveikt ienaidnieku ar veselo saprātu!
Atskanēja jauns daudzbalsīgs sauciens, kas satricināja visu apkārtni.
- HERNE IR MIRIS! LAI DZĪVO SGORRS! HERNE IR MIRIS! LAI DZĪVO SGORRS!
Sgorra purnu rotāja drūms, salts smaids.
- Herlas! viņš iesaucās. Staltbrieži, dambrieži un stirnas, jūs visi turpmāk staigāsiet brīvi un gandarīti, manas gribas vadīti! Bet, pirms mēs dodamies uz ziemeļiem, lai attīrītu zemi no sārņiem, jūs, Klovari, ieklausieties manī!
Tagad viņa balsī bija ieskanējušies jauni toņi.
- Kaut gan ari jūs esat Herlas un mēs jūs godājam, atcerieties, ka jūsu īstenais gods ir zināt savu vietu varenajā briežu hierarhijā! Jo pirmie starp Herlām ir staltbrieži un pirmie starp staltbriežiem ir sgorrieši!
Dambrieži un stirnas saltajā zālē sakustējās. Stirnas, pēc dabas brīvības mīļotājas, vissāpīgāk izjuta notiekošo. Bet pulciņš dambriežu netālu no viņiem satraukti pievirzījās cits citam tuvāk. Viņu vidū bija viens staltbriedis, kas bija atnācis šurp no mājvietas viņu parkā. Brieža vārds bija Kveihs.
-Tātad šodien esmu jūs sasaucis kopā, lai piešķirtu jums zīmi! Sgorrs nodārdināja. Kopš šīs dienas sgorrieši Herlu vidū ieņems visaugstāko vietu un tam par apliecinājumu nēsās īpašu zīmi! Zīmi no asinīm.
Sgorra balsī skanēja drudžaina, galēji sakāpināta pacilātība.
- Sgorrieši! viņš triumfēdams iesaucās. Lai sākas Apzīmogošana!
Kā Sgorrs bija iepriekš pavēlējis, staltbrieži no iekšējiem sgorriešiem piecirta kāju pie zemes un iznāca no saviem posteņiem briežu un sgorriešu rindās, kuras krustām un šķērsām stiepās pa līdzenumu. Viņi pagriezās pret biedriem.
Dambrieži un stirnas sastinguši noskatījās, kā sgorrieši noliec galvas.
- Sgorrieši! iesaucās iekšējie sgorrieši. Vai jūs atzīstat nāves kultu?
- Atzīstam! atskanēja ietrenēts atbildes sauciens. Jo to ir noteicis Sgorrs!
Iekšējie sgorrieši vienotā solī devās uz priekšu. Pēkšņi ap divsimt ragu ar asajām pieres smailēm ieurbās sgorriešu pierēs, pāršķeldami ādu un miesu, plēsdami, durdami, ārdīdami, līdz biedru galvas kļuva saplosītas un asiņainas, līdzenumu drīz izraibināja asins traipi; daži sgorrieši sāpēs iekliedzās, taču citi biedri tos apklusināja. Lielākā daļa pacieta notiekošo klusēdami, lepni par to, ka spēj būt vienaldzīgi pret sāpēm kā īsteni sgorrieši.
Pēc tam asiņainie sgorrieši apmainījās vietām ar iekšējiem sgorriešiem un norise sākās no gala: iezīmētie ar ragiem iezīmēja pārējos biedrus, līdz ikviena sgorrieša pierē rēgojās dziļa brūce, kas dzīst ilgi un lēni, uz visiem laikiem atstājot uzkrītošu rētu, lai tā liecinātu par sgorriešu īpašo stāvokli šajā valstībā.
Kad viss bija galā, dambrieži un stirnas stāvēja kā pārakmeņojušies, un pēc brīža to vidū sākās izbiedēta murdoņa. Ja kāds bija devies šurp ar domu stāties pretī Sgorram un briežu vidū daži vēl uzdrīkstējās lolot tādu cerību tad šīs domas tagad pagaisa kā nebijušas, un tieši to Sgorrs bija vēlējies.
- Tā, Rannoh, Sgorrs klusi nomurmināja, tu man draudi ar ozollapas zīmi! Nu, ja tev izdosies palikt dzīvam, tad es likšu pretī tavai nīkulīgajai zīmei tūkstoš mirgojošu rētu zīmes!
Taču bija vēl cits iemesls, kāpēc sarīkota šī neparastā iezīmēšana. Slepens iemesls, ko zināja tikai Sgorrs un Narls.
Spiegi, kas pirms vairāk nekā gada bija atnesuši ziņas par Rannohu, jau sen bija apklusināti, tāpat kā sargi, kuri bija sarunas liecinieki. Dzīvs bija palicis vienīgi Narla brālis Raks. Narls bija centies pasargāt brāli, kamēr vien tas nelikās bīstams, taču pēdējā laikā Raks bija ļāvis mēlei pārāk brīvu vaļu. Tagad ari Raks gulēja līdzenumā miris, sava apzīmogotāja apklusināts. Atbilstoši Narla rīkojumam sgorrietis bija ļāvis raga smailei paslīdēt uz Raka labās acs pusi, caururbjot aiz tās dzīvās smadzenes.
- Nu, mīļā, Sgorrs apmierināts uzrunāja Eloinu, kā tev patika mans pārsteigums?
- Tu esi zaudējis prātu, Sgorr! Eloina nočukstēja.
- Nē, mīļā, mans prāts ir pilnīgi vesels. Tikai skaidrs prāts un veselīga domāšana ļāva man piedzīvot šo grandiozo dienu.
- Es tevi ienīstu, Sgorr! Un nīdīšu, līdz zvaigznes debesīs kļūs aukstas!
Sgorrs juta, ka vēderā savelkas netīkams kamols. Tajā brīdī viņam gribējās nodarīt Eloinai pāri. Tomēr viņš apslāpēja šo tieksmi, jo doma, ka Eloinas dārgais Rannohs ir dzīvs, bet viņa to nezina, ļāva viņam apzināties dīvainu varu pār briežumāti.
- Nu, ko lai dara, mīļā, Sgorrs gandrīz vienaldzīgi noteica, tātad vajadzēs atrast kaut ko vēl jaukāku, kas spētu tevi iepriecināt.
Mežotajā piekalnē virs ezera stāvēja briedis un klusēdams raudzījās lejup mirdzošajos pavasara ūdeņos. Bara valdnieks bija dziļi iegrimis domās, un brieži ap viņu sāka kļūt nemierīgi. Tagad sargi nepārtraukti staigāja gar meža malu, jo zināja, ka Sgorrs ir devies ceļā. Ja viņš ierastos šeit, bēgšana laikam būtu vienīgā cerība uz glābiņu. Viņi jau agrāk būtu varējuši doties projām, bet kāda nezināma iemesla dēļ valdnieks bija licis kavēties tepat.
Stāvētājs pakratīja galvu. Kolkvars bija izaudzis par staltu un stipru briedi. Tomēr viņa acīs jautās nemiers. Viņa domas nez kāpēc tiecās kavēties pie Tārna un pie visa, ko pats darījis, lai saglabātu savu valdnieka stāvokli. "Kāpēc es nevarēju vienkārši spēkoties ar Tārnu," viņš rūgti nodomāja. "Godīgā cīņā es būtu varējis viņu uzvarēt. Bet atnāca Sgorra spiegi, čukstēja ausī solījumus un teicās būt sabiedrotie. Solīja aizsargāt Izlūkotājus Zemajās Zemēs."