- Tieši tāpēc jau es to darīju, Kolkvars tagad sev teica, lai saglabātu Izlūkotājus!
Taču viņš labi zināja, ka tā ir tikai puse no patiesības. Kolkvars gluži labi apzinājās, cik liela un spēcīga vienmēr bijusi viņa paša godkāre.
- Tārns bija nelga, viņš sev nepārliecinoši apgalvoja, piešķiebis divpadsmit ragu žuburus un cītīgi meklēdams ieganstus, ar ko sevi mierināt. Viņš bija kā apsēsts ar Herni. Cik ērmīgi viņš toreiz izturējās pret to briedēnu!
Kolkvars bija racionālists un necieta vājumu. Patiesībā tieši tas viņu bija piesaistījis Sgorram. Kolkvars neticēja Hernem, taču ticēja Izlūkotājiem. Pats būdams agrākais Izlūkotājs, viņš labi pazina lepnumu, ar kādu briedis sargā savu baru.
- Es biju visstiprākais! kapteinis Kolkvars klusi teica, un viņam bija iemesls tā teikt. Es biju pats labākais, tāpēc man bija pilnīgas tiesības pārņemt bara vadību!
Bet tad viņā atkal uzbangoja vainas apziņa. Vai tad tas nenozīmēja lauzt pašu Izlūkotāju senseno goda likumu? Kalpot bez jebkādas godkāres, sargāt un aizstāvēt. Tāds bija Izlūkotāju likums, un tāpēc brieži bija brīvi. Bet viņš bija nonāvējis Tārnu un sagrābis baru. Viņš bija pārliecinājis pārējos, ka vienīgi tā iespējams saglabāt pašiem sevi, un tagad pie viņa ragiem lipa asinis, ko nevar nomazgāt pat dziļajos, dziļajos ezera ūdeņos.
- Ņem, ko gribi, un maksā pēc tam! Kolkvars sev teica. Pašlaik es esmu Ezera ielejas valdnieks!
Taču viņa sirdi neuzbangoja lepnums, tikai iesmeldzās sāpīga nožēla.
Kādēļ viņš visu to darījis? Lai tagad noskatītos, kā Sgorrs iekaro Zemās Zemes? Lai redzētu, kā visi Herlas, kopā sadzīti, apliecina pakļaušanos? Lai redzētu, kā dambrieži un stirnas tiek apvienoti vienā nedabiskā barā? Ne jau goda apliecinājumus Sgorrs meklē, bet pilnīgu virskundzību. Viņš nemitēsies, iekams nebūs padzinis Izlūkotājus no Lielās Zemes uz visiem laikiem.
- Kāds es biju muļķis! Kolkvars sevī noteica. Kā es varēju noticēt, ka viņš apstāsies pie Ezera ielejas? Viņš neapstāsies nekad. Nekad!
Kolkvara satrauktās domas aprāva sešu Izlūkotāju tuvošanās cauri meža audzei. Tos vadīja Brāns Izlūkotājs, kurš toreiz, pirms daudziem gadiem, pirmais bija ievedis Rannohu un viņa māti Ezera ielejas barā. Brāns, tāpat kā pārējie brieži, bija skrējis straujos rikšos un izskatījās gluži paguris.
- Valdniek! viņš pienācis teica.
-Tu biji izlūkot, Brān, sacīja Kolkvars, kādas ziņas tu nes?
Brāns izskatījās ļoti nopietns.
- Sliktas ziņas, valdniek. Viņi ir nepilnu divu sauļu gājienā no šejienes, kaut gan šobrīd šķiet uz laiku apstājušies.
- Cik daudz viņu tur ir? Kolkvars jautāja.
- Grūti pateikt, Brāns atbildēja, papurinādams galvu.
- Šķiet, vairāk nekā divi tūkstoši. Mēs saskaitījām piecpadsmit barus, nemaz nerunājot par visām tām stirnām. Viņi nepārprotami virzās uz ziemeļiem un nāk uz mūsu pusi. Postaža nav aprakstāma. Mežam cauri izbradāta milzīga vaga, un apgrauztu koku mala stiepjas, cik tālu vien acs spēj saskatīt.
- Tātad pienācis laiks, Kolkvars klusi teica.
- Ko mēs darīsim, kapteini Kolkvar? pēkšņi jautāja kāds jauns Izlūkotājs. Viņa vārds bija Skels.
- Un kā tu domā, ko mums vajadzētu darīt? Kolkvars atjautāja.
- Es nezinu, Skels atbildēja. Varbūt vajadzētu doties uz Augsto Zemi. Tur mēs būtu drošībā, turklāt klīst valodas…
- Kādas valodas? Kolkvars jautāja.
- Par briedi ar zīmi uz pieres, Skels nočukstēja. Viņš esot nācis, lai mūs visus atbrīvotu. Viņš esot piecēlies no mirušajiem un vedīšot Herlas pāri jūrai.
- Ko tas nozīmē? Kolkvars jautāja, paskatīdamies uz Brānu.
Izlūkotājs paraustīja plecus.
- Tādas valodas tiešām klīst, valdniek, viņš atbildēja.
- Tas dzirdams jau labu laiku. Un nesen mēs satikām kādu
stirnu buku, kas ari murmināja to pašu. Atkal dzirdamas runas par Pravietojumu.
- Par Pravietojumu?
- Daži stāsta, ka Rannohs nemaz neesot miris. Tam briedim no ziemeļiem, viņi saka, uz pieres esot ozollapas zīme, līdzīga mazu briedēnu pieres zīmei.
Kādu laiku Kolkvars neko neteica, tikai raudzījās pāri ezeram uz dienvidu pusi. Kādreiz viņš bija ienīdis Rannohu un baidījies no šīs zīmes, bet tagad savādā ziņa šķita kā stars, kas atspīdējis no tāla krasta, kā cerības dvaša, ko vējš atnesis uz zemi, kurā visas cerības zudušas.
- Varbūt vedīsim baru uz ziemeļiem? Skels klusi vaicāja.
- Un mēģināsim atrast šo briedi?
Kolkvars joprojām klusēja.
- Mēs varētu tur kādu laiku apmesties.
- Un atstāt mežu un ezeru? Kolkvars piepeši attrauca.
- Kaut kādu tenku un pravietojuma dēļ? Nemūžam!
- Bet, valdniek, šis pretspēks mums ir par stipru.
- Skel, Kolkvars klusi teica, tu esi Izlūkotājs. To tu nekad nedrīksti aizmirst. Izlūkotāji nebēg no briesmām. Viņi nemūk projām, kad jāiet ciņā. Viņi neslēpjas ieplakās un krūmos. Viņiem jāaizsargā bars, lai notiktu kas notikdams! Ja vajadzīgs, jāatdod par to dzīvība. Nē! Mēs paliksim šeit.
Kolkvars sašūpoja lielos ragus. Šajā brīdi viņā bija ieskanējušās senā triumfa stīgas: kopš briedi grauza vainas apziņa, viņš vairs nebija tāds kā agrāk. Bet tagad viņš piepeši atkal jutās kā Izlūkotājs.
Skels, Brāns un pārējie pārmija satrauktus skatienus, jo labi zināja, cik bezcerīgi ir karot ar Sgorru. Taču ari viņos kūsāja citas jūtas: sevi pieteica cīnītāju gods, sensenais senču tikums. Viņi saslējās un nolieca ragus.
- Tātad viss skaidrs, Kolkvars teica. Esiet gatavi jebkurā brīdī un paziņojiet man jaunumus, līdzko tādi rodas!
Visi kā viens pamāja ar galvu un devās veikt savu pienākumu sargāt Ezera ielejas baru. Pēdējo brīvo baru visās Zemajās Zemēs.
Jaunumu nebija diezgan ilgu laiku, jo briežiem drīz kļuva skaidrs, ka Sgorrs gaida, līdz viņa karotāji nometīs ragus un atkal tos ataudzēs.
Arī Kolkvara karotāji nometa ragus, bet, kad tie no jauna izslējās virs lepnajām galvām, briežumātēm un briedēniem vairs nebija par tiem īsta prieka. Tie apjauta, kas sagaidāms, un centās samierināties ar neizbēgamo likteni.
Kad liktenīgais brīdis bija klāt, Ezera ielejā nesākās spēja un piepeša vētra, kādu brieži bija paredzējuši. Kad ielejā nesteidzīgi iesoļoja desmit svešo briežu tēviņi, ezera ūdens bija mierīgs un debesīs spoži spīdēja saule.
Tie bija sgorrieši, un Izlūkotāji, kas izskrēja no meža un tos dusmīgi ielenca, tūdaļ pamanīja atbaidošās rētas, ar ko bija apzīmogotas nācēju pieres. Taču, kaut gan Izlūkotāju bija ap septiņdesmit Kolkvars, gaidīdams savu likteni, bija iekļāvis to rindās arvien vairāk briežu -, sgorrieši noskatījās uz tiem ar nicinājumu. Šķita, ka viņi nepazīst bailes un ir neievainojami. Ar saltiem smīniem viņi ļāva aizvest sevi pie Kolkvara.
- Valdniek Kolkvar, sacīja Narls, nenoliekdams ragus par cieņas zīmi, valdnieks Sgorrs gaida ezera viņā pusē.
- Ko viņš gaida? Kolkvars nošņācās.
- Lai tu no jauna apliecinātu viņam godu, Narls atbildēja.
- Apliecinātu viņam godu, Kolkvars rūgti atkārtoja. Un tas ir viss, ko viņš grib?