Kolkvars atguvies pacēla acis pret Sgorru.
- Labi, viņš teica, tad dari, kas tev darāms!
- Kas man darāms?
- Tu mani atvedi šurp, lai nogalinātu, Sgorr, Kolkvars klusi teica. Mans upuris būs veltīgs, bet es vairs nebēdāju. Tagad man ir vienalga, vai esmu dzīvs vai miris.
- Upuris? Sgorrs atjautāja. Cik aizkustinoši! Taču tu maldies, Kolkvar. Man nav nodoma tevi nogalināt. Par tavu pēdējo nekaunību es likšu sgorriešiem kādu laiku ar tevi izklaidēties, bet pēc tam tev vajadzēs dzīvot kopā ar Lielo Baru.
- Dzīvot?
-Jā. Par mūžīgu kaunu sev un par mūžīgu kaunu Izlūkotājiem. Tu esi pēdējais, kas no viņu sugas palicis dzīvs, un tu esi kritis viszemāk. Vediet viņu projām!
Kolkvars izmisis iemaurojās, bet sgorrieši ielenca viņu no visām pusēm un veda projām. Sgorrs noskatījās tiem pakaļ un gandarījumā tīksmīgi nosēcās.
- Šī ir izcila diena, Narl. Patiešām izcila diena!
- Jā, valdniek.
- Un tagad saki, Narl, Sgorrs teica, vai viņš ir gatavs?
- Jā, valdniek, viņš tepat netālu gaida.
- Tad ved viņu šurp!
Narls pamāja ar galvu un aizrikšoja lejup pa nogāzi. Pēc neilga laika viņš atgriezās kopā ar kādu jaunu briedi. Kaut gan briedis bija no sgorriešu vidus, viņa piere nebija apzīmogota.
- Tu zini, kāds ir rīkojums, Sgorrs sacīja, kad abi brieži bija pienākuši klāt.
Atnācējs klusēdams pamāja ar galvu.
- Reizi par visām reizēm mums jādara gals šiem meliem un baumām, Sgorrs teica, tāpēc kļūdīties nedrīkst nevienā sīkumā. It nevienā.
Briedis vēlreiz pamāja ar galvu, tad klusēdams pagriezās un aizrikšoja pa zālaino piekalni. Viņa neparasti spožajās acīs mirdzēja uzticība drūmam mērķim. Mērķim, kuram viņš bija audzināts jau kopš piedzimšanas. Visu dzīvi viņš bija gatavots šim brīdim un tagad saņēmis beidzamos rīkojumus. Viņa ceļš veda uz ziemeļiem.
19 Dziednieks
… starp zaļām pļavām Un krāšņiem dārziem guļ tā laimīga un rāma, Un apkārt šalko jūras dziesma nebeidzama, Tur sadziedēšu savu smago brūci.
Alfrēds Tenisons. "Artura aiziešana"
Tīrelī stāvēja briedis, pacēlis galvu pret rīta debesīm. Četras smailes uz katra viņa raga slēpās samtainā apvalkā, un viņa kažoks bija sulīgi ruds. Tīreļa zāle ap viņu pletās dzeltena kā safrāns, bet robainie kalni visapkārt tērpās tumši violetos toņos. Piepeši plašajā debess zilumā virs brieža galvas atskanēja neganti brēcieni un pa gaisu aizšāvās kaut kas melns un zeltains. Uz dzidro debesu fona iemirgojās asi nagi, ērglis ciešāk satvēra laupījumu, atskanēja vēl viens brēciens, un tad iestājās klusums.
Briedis izbijies paskatījās apkārt, paošņāja gaisu un ar platajām acīm nomēroja attālumu līdz notikuma vietai. Viņš jutās neparasti satraukts, jo nebija radis viens ceļot pa Augsto Zemi. Briedis bija uzaudzis Vergu barā, un pēdējo nedēļu ceļojums bija sagādājis viņam mulsinoši daudz jaunu un dažādu izjūtu gan bailes, gan pārsteigumu, gan sajūsmu. Un, kaut gan briedis neparko nebūtu mainījis tās pret lielāku drošības apziņu, viņš reizēm sāka justies mazliet vientulīgi.
Pēkšņi brieža acīs iezibējās jauns, citāds skatiens: vēja pūsma atnesa līdz viņam balss skaņu. Viņš pagrieza galvu uz austrumu pusi, un maņas, kas viņam jau šo to bija slepeni pačukstējušas par nācēju, nepārprotami apliecināja savu nemaldīgumu: cauri viršu klajumam uz viņa pusi nāca dzīvnieks no viņa cilts. Tā bija jauna briežu tele. Kaut gan vēl nebija Anlaha laiks, briedis juta, ka viņu pārņem satraukums, un sāka kārpīt zemi. Viņš paskrējās nācējai pretī.
- Sveicināta! briedis mundri uzsauca.
Nācēja apstājās, bet viņas skatienā nekas neliecināja par bailēm, kaut gan arī viņa bija viena pati. Viņa pamāja ar gludi spīdīgo galvu uz brieža pusi.
- Vai tu esi viena? briedis jautāja.
- Jā, tele atbildēja. Un tu?
Briedis pamāja ar galvu un tad pamanīja, ka viņas labā priekškāja ir notriepta ar asinīm. Brūce izskatījās dziļa.
- Vai esi ievainota? viņš jautāja.
- Jā, es pakritu.
- Man ļoti žēl, briedis noteica sausi lietišķā tonī, kas raksturīgs Lerām un nozīmē tikai to, ka brūce ir brūce un otrs tur neko nevar palidzēt, tāpēc prātīgākais laikam ir lieki to neapspriest.
- Brūce neparko nedzīst, tele sacīja. Patiesībā pat pasliktinās. Tāpēc es eju uz dienvidiem, uz Lielo Kalnu. Varbūt Viņš man varēs palīdzēt.
Briedis paskatījās uz viņu ar jaunu interesi.
- Viņš?
-Jā, Dziednieks, vai kā nu kurš viņu sauc.
- Tu laikam domā Iezīmēto, briedis nopietni teica. Arī es gribu viņu atrast.
- Vai tu arī esi ievainots?
- Nē, briedis atbildēja, bet es gribu piebiedroties viņa baram, kas mājo kalna ēnā. Kopš Vergu bari ir palaisti brīvībā, daudzi no mums ir devušies uz dienvidiem, lai tiktos ar viņu, un visi stāsta, ka viņš nekad neatraidot nevienu Herlu.
Tele pamāja ar galvu.
- Kā tu domā, vai tas ir… Viņš? pēkšņi tā čukstus jautāja.
- Es nezinu, briedis atbildēja. Stāsta, ka viņš pats to noliedzot. Nemaz neļaujot citiem Herlām par to runāt. Pēc viņa vārdiem, tā ozollapa uz pieres neko nenozīmējot. Bet daudzi tam netic. Ko tu esi dzirdējusi?
Tele paraustīja plecus.
- Patiesībā tikai to, ka viņš palīdz citiem dzīvniekiem. Ne tikai Herlām, bet visiem Lerām. Stāsta, ka viņš protot ar tiem sarunāties.
-Jā, es ari to esmu dzirdējis, briedis teica.
- Tātad viņam ir īpašs spēks, tele nopietni sacīja.
- Bet viņš noliedz, ka tas būtu kaut kas īpašs, briedis teica, kratīdams galvu. Vismaz tā es esmu dzirdējis. Apgalvo, ka to varētu visi Leras, ja vien nopietni pamēģinātu.
- Bet vai viņš prot dziedināt? tele jautāja ar cerību balsī.
- 0, jā! briedis atbildēja.
Tele vairs nešaubījās.
- Vai zini ko? briedis pēkšņi sacīja. Mēs varētu ceļot kopā. Godīgi sakot, pēc aiziešanas no sava bara es jūtos
mazliet vientuļš, un četras acis ir vairāk nekā divas. Pagājušajā nakti es dzirdēju vilkus.
Tele labprāt piekrita, un abi jaunie ceļabiedri devās pa viršu tīreli tālāk. Iedami viņi omulīgi čaloja, saule tīkami sildīja, un drīz vien abi jutās ļoti iepriecināti par otra klātbūtni, jo diena bija neparasti skaista un kopš melnās nakts, kad Hernes bars aizbēga no Stāvošajiem Akmeņiem, Augstajā Zemē bija iestrāvojis jauns brīvības un cerības stars. Turklāt viņu sirdīs kūsāja gaidas un cerības, jo abi devās ļoti neparastā svētceļojumā.
- Un tā nu es gribēju uzzināt, vai tu vari palīdzēt maniem mazajiem, fazānu māte satraukta teica. Man stāstīja, ka tu to spējot.
Sabužinājusi spalvas, viņa lūdzoši paskatījās augšup uz pretī stāvošo briedi. Tas bija astoņu žuburu īpašnieks, un, kaut gan abi acu žuburi izskatījās mazliet kroplīgi, viņš ļoti lepojās ar ragaino galvu it īpaši tagad, kad nomests ragu samtainais apvalks.
- Nē, to es diemžēl nevaru, briedis, stomīgi mīņādamies, atbildēja. Es neesmu tas, ko tu meklē. Tev vajadzīgs Rannohs. Es viņu nesen redzēju rietumu puses kalnā.
Fazānu māte pateicās briedim un aizlidoja turp, kur norādīts. Kad tā pacēlās spārnos, Hargs neticīgi papurināja galvu, jo nebija vēl pieradis pie jaunajām izjūtām pie spējas sarunāties ar Lerām. Necik labi viņam tas vēl nepadevās, tomēr viņš lepojās, ka ir viens no briežiem, kuri sākuši apgūt šo prasmi. Tiesa, daudz vieglāk tas padevās tajā laikā, kad viņš bija bez ragiem.