Villova pasmaidīja, domādama par veco draugu. Kaut gan Bankfuta ragi nevarēja mēroties ar Dadža vareno galvasrotu, tiem uz katra pamatzara bija pa piecām smailēm.
- Izlūkotāju kapteinis, viņa lepni sacīja.
- Man viņa ļoti pietrūkst, Villova, Pepa pēkšņi teica. Tas ir, Bankfuta. Man pietrūkst viņu visu. Buļļi un govis ir ļoti atsvešinājušies savā starpā.
-Jā, bet ari tas ir dabiski, Villova atbildēja. Tomēr ari man viņu pietrūkst.
Pepa ievēroja smeldzīgo izteiksmi māsas sejā.
- Varbūt šajā Anlahā viņš cīnīsies par tevi, viņa klusi teica.
Villova papurināja galvu.
- Nē. Viņš ir nošķīries no visa un visiem. Vienmēr uzturas tikai kalnos un ārstē Leras. Šķiet, ka bara notikumi viņu vispār neinteresē. Kāpēc lai šogad kaut kas mainītos? Un pagājušajā gadā bija tik sāpīgi viņu vērot, Pepa! Viņam tik ļoti nepatika buļļu cīniņi draudzeņu dēļ. Man gandrīz vai likās, ka viņam tas fiziski sāp. Ik pa brīdim viņš atkārtoja, lai tie izbeidzot. Stāstīja, ka jādzīvo mierā un draudzībā, un vai tad mēs neko neesot mācījušies no Hernes bara? Runāja par vilkiem un nezin ko vēl. Man šķiet, ka viss, kas notika tur, pie Stāvajiem Akmeņiem, atstāja uz viņu ļoti dziļu iespaidu. Kaut kā pārvērta viņu. Dadzis to mūžīgi atkārto. Un visu laiku ņirgājas par viņu.
- Nevajag! Pepa iesaucās. Tas ir vienkārši briesmīgi, kā Dadzis pret viņu atļaujas izturēties!
-Jā, Villova piekrita. Bet man liekas, ka Dadzis jūtas viņā kaut kā dīvaini vīlies. Tu jau zini, cik Dadzis ir neatlaidīgs, ja kaut ko ieņem galvā, un tagad viņš ir ieņēmis galvā, ka baram ir vajadzīgs valdnieks. Citādi mēs visi aiziešot postā.
- Tas ir tāpēc, ka Dadzis pats grib kļūt par valdnieku. Mūžam tik lielīgi izrāda savus ragus!
- Es ticu, ka viņš tiešām grib būt Bara valdnieks, bet man liekas, ne mazāk viņš grib, lai Rannohs cīnītos par šo godu. Atceries, kā viņš pagājušajā gadā mēģināja piedabūt Rannohu cīnīties, tikai Rannohs neparko neielaidās. Vienkārši aizgāja prom kalnos.
Pepa atkal papurināja galvu.
- Vai zini ko? Villova čukstus teica. Es viņam to pat lūdzu. Tas ir, Rannoham. Lūdzu, lai viņš cīnās par mani. Bet viņš atteicās.
No augšas briežu baru jau apmirdzēja vakarzvaigzne. Tā meta blāvus starus pār dvīnēm, Teinu un Hargu uz kalna nogāzes, kapteini Bankfutu, kas tupēja viršos, mielodamies pie kupla melleņu pudura, un kapteini Dadzi, kas stāvēja ielejas dienvidu galā, gremodams un raudzīdamies tālumā. Tā apmirdzēja arī vecu briežumāti vārdā Brakena, kas pie strauta kavējās pati savās nemierīgajās domās, un staltu briedi ar baltu ozollapas zīmi pierē, kurš kalnā sarunājās ar fazānu māti.
- Mazajiem viss būs labi, Rannohs laipni sacīja fazānu mātei, tikai viņiem visu laiku jādod svaigs ūdens. Tagad atvaino, mani vēl gaida daudzi citi!
- Paldies, Rannoh! fazānu māte atsaucās, strauji paceldamās gaisā. Ja vien mēs varam tev kādreiz atdarīt…
Viņas vārdus pārtrauca cita balss briedim aiz muguras.
- Tev ne mirkli nav atpūtas, Rannoh!
Rannohs aši pagriezās un, ieraugot runātāju, atplauka smaidā.
- Birrmagnur! viņš iepriecināts teica. Man ir prieks tevi redzēt.
Tad Rannohs mirkli apklusa.
- Bet es ceru, ka tev nav sliktu ziņu, viņš piebilda. Tu taču neesi ievainots vai slims?
- Nē, mans draugs, ziemeļbriedis atbildēja, bet man būtu patīkami biežāk pabūt ar tevi kopā. Jau divus mēnešus gandrīz neesmu tevi redzējis.
- Tā ir, Rannohs piekrita, bet man visu laiku ir daudz darba. It sevišķi tagad, kad šurp nāk tik daudzi Herlas no ziemeļiem.
- Tev ir lieliskas spējas, Rannoh.
- Tas nav nekas sevišķs, Rannohs steigšus atbildēja. Tikai ogas, lapas un ieklausīšanās katra vajadzībās. Tas nemaz nenāk no manis.
Ziemeļbriedis pacēla galvu, ļaudams to glāstīt vējam.
- No Hoerna? viņš jautāja.
- Varbūt. Bet mēs visi instinktīvi zinām, kas mums nāk par labu, Birrmagnur.
Ziemeļbriedis pamāja ar galvu. Kopš viņš bija nolēmis kādu laiku padzīvot kopā ar jauno draugu baru, viņš bija daudz un nopietni domājis par Rannohu un par ozollapas zīmi uz viņa pieres. Birrmagnurs jutās noraizējies par draugu. Ik pa laikam viņš dzirdēja Rannohu stāstām briežiem, ka Pravietojums nav patiesība un viņiem vajagot vienīgi dzīvot kā īstiem Herlām. Tomēr izskatījās, ka viņam pašam ir ļoti grūti dzīvot dabisku dzīvi.
- Tu izskaties noguris, mans draugs, viņš klusi teica.
- Laikam tiešām esmu noguris. Pēdējā laikā esmu redzējis dīvainus sapņus.
- Par Hoernu?
- Nē, par Sgorru. Un par kādu briedi mēnessgaismā uz kalna. Tie mani biedē, Birrmagnur.
Birrmagnurs norūcās.
- Lielajā Kalnā ieradušies vēl vairāki brieži, kas aizbēguši no Sgorra. Viņu stāsti ir ļoti drūmi.
- Es zinu, Rannohs skumīgi teica. Un cieš ne tikai Herlas vien. Visiem Lerām klājas ļoti grūti. Kas tikai tur
nav noticis! Ļoti gribētos viņiem palīdzēt… bet, kamēr Sgorrs aizliedzis tuvoties Augstajai Zemei, mēs vismaz esam drošībā.
Birrmagnura acīs parādījās savāds skatiens.
- Zini, daži joprojām klusībā murmina Pravietojumu. Viņi domā, ka tu atbrīvosi Zemās Zemes. Un runā, ka tev jācīnās ar Sgorru.
- Jācīnās! Rannohs iesprauslājās, un piepešā uguns viņa acīs pārsteidza Birrmagnuru. Jācīnās ar Sgorru, jācīnās ar Dadzi! Vai tiešām Herlas spēj domāt tikai par cīņām?
- Droši vien tāpēc, ka tuvojas Anlaha laiks un brieži kļūst nemierīgi.
- Anlaha laiks? Rannohs atkārtoja, skatīdamies tālumā, it kā cenzdamies kaut ko atcerēties. Ap viņiem jau biezēja krēsla.
-Jā, Rannoh. Vai tu to nejūti?
- Jūtu, Rannohs klusi atbildēja. Tāpat kā Dadzis, Teins vai jebkurš cits. Bet es to ienīstu, Birrmagnur! Tas atsauc man atmiņā Hernes baru.
- Bet, Rannoh, Birrmagnurs taujāja, vai tad tu negribi kļūt par Izlūkotāju? Vai negribi pats savas draudzenes un savus briedēnus?
Rannohs pārlaida attālajam baram skumju skatienu. Viņš domāja par Villovu un skaudri izjuta viņas trūkumu.
- Es nezinu, Birrmagnur, viņš atbildēja, papurinādams ragaino galvu. Zinu tikai to, ka nekad negribu kļūt tāds kā viņi tur, Hernes barā. Viņi pielūdza varmācību. Un saproti, kad pienāk Anlahs, es jūtu, ka tas kaut ko izdara ar mani. Es reizēm vairs nesaprotu Leru valodu.
- Bet vai tad Anlahs nav dabiska parādība?
- Birrmagnur, Rannohs ar piepešu apņēmību teica, nāc man līdzi! Es gribu tev kaut ko parādīt.
Rannohs pagriezās un veda ziemeļbriedi uz priekšu pa kalna kori. Pa garo zāli viņš aizrikšoja līdz vietai, ko daudzkārt bija apmeklējis. Tas bija līdzenas zemes laukums, kas acīmredzot bijis dubļains, bet vasarā izžuvis, un tagad tā virskārta pletās sausa un saplaisājusi. Birrmagnurs strauji apstājās. Viņš juta nāsis ieplūstam nepatīkamu smaku un ar riebumu paskatījās lejup.
Laukuma vidū baltoja divi skeleti. Tie bija tīri noskrubināti un gulēja zemē viens otram pretī. Birrmagnurs noelsās, ieraudzīdams starp abiem galvaskausiem divus pārus žuburotu ragu. Tie joprojām bija ieķērušies viens otrā.
- Tie ir Skeins un Tannars, Rannohs skumīgi teica. Vai atceries viņus no Vergu bara? Tas notika pagājušajā gadā riesta laikā. Acīmredzot viņiem cīkstoties saķērās ragi un viņi tos nespēja atbrīvot. Tāpēc nomira badā.