- Hoerna elpa, noteica Birrmagnurs, skumīgi pakratīdams galvu.
- Herne! Rannohs kaismīgi iesaucās. Vai tiešām tas ir Viņa ceļš, Birrmagnur? Vai tiešām Viņš gaida no mums kaut ko tādu? Visa šī cīnīšanās… Pasaulē ir briesmīgi daudz sāpju un ciešanu, Birrmagnur. Man šķiet, ja tāds Herne vispār ir, tad viņam jābūt briesmīgi cietsirdīgam. Vēl cietsirdīgākam par Sgorru. Pat cietsirdīgākam par cilvēku!
Ziemeļbriedis kādu laiku klusēja. Rannoha vārdi viņu bija dziļi aizkustinājuši.
- Man ļoti žēl, Rannoh, viņš beidzot teica. Kaut es spētu tev palīdzēt!
Soļodami atpakaļ uz bara pusi, abi brieži klusēja. Vakars bija skaidrs, un debesīs kāpa spožs mēness sirpis. Kāpdami lejup pa austrumu puses nogāzi, viņi pēkšņi ieraudzīja, ka pretī skrien Bankfuts. Briedis izskatījās ļoti satraukts.
- Rannoh, Birrmagnur, lai slavēts Herne, es jūs atradu! Jums steidzami jānāk šurp!
- Kas noticis, Bankfut? jautāja Birrmagnurs.
- H-h-herlas! Bankfuts izdvesa. Jaunais Izlūkotājs bija gandrīz pilnīgi ticis vaļā no stostlšanās, un tā atgriezās tikai tādos brīžos, kad viņš bija sevišķi uztraucies. Tikai t-t-tēviņi! Pavisam kādi četrdesmit. Nāk pa ieleju šurp!
-Jauni ieceļotāji Augstajā Zemē? Rannohs jautāja.
- Nē, Rannoh. Viņi nāk no dienvidiem.
- Sgorrieši! Rannohs izdvesa, un, kaut gan viņš nupat vēl bija paudis Birrmagnuram savu nepatiku pret varmācību un cīņām, viņā spēji uzbangoja Izlūkotāju asinis un viņš strauji metās norādītajā virzienā. Abi draugi pilnos auļos skrēja viņam līdzi.
Tomēr, piesteigušies tuvāk, viņi mazliet nomierinājās, jo svešie brieži ciešā pulciņā stāvēja bara vidū un šķita pavisam mierīgi sarunājamies ar tiem, kas bija sastājušies visapkārt. Viņu vidū bija arī Villova un Pepa, un turpat netālu stāvēja Brakena. Lejup pa nogāzi skriešus tuvojās Teins, un Rannohs, redzēdams, ka atnācējiem pretī stāv Dadzis, palēnināja soli.
- Vai jūs esat sgorriešu pusē? viņš dzirdēja kādu briedi skaļi jautājam atnācējiem.
- Nē! atsaucās balss, kurā jautās sāpes un pagurums. Mēs esam Izlūkotāji. Pēdējie Izlūkotāji Zemajās Zemēs!
Sauciens atbalsojās visā barā.
Iegājis bara vidū, Rannohs pustumsā redzēja, ka brieži nesen ir cīnījušies. Dažiem uz sāniem un kājām bija redzamas dziļas brūces, citiem bija aplauzti ragi. Kažokus klāja sviedri un apkaltuši asiņu traipi.
- Viņi mums uzbruka pirms diviem mēnešiem, pagurusi balss turpināja. Sgorrs ar saviem kalpiem. Viņu bija vairāki simti. Mums izdevās aizbēgt, bet viņi paņēma mūsu govis un telēnus. Kolkvars ir miris. Zemajās Zemēs ir iznīcināta pēdējā brīvības saliņa.
Tagad Rannohs pazina vairākus briežus no Ezera ielejas bara. Piegājis tuvāk runātājam, viņš redzēja, ka tas ir Brāns. Brānam tagad bija gandrīz desmit gadu, un druknā miesas būve liecināja par cienījamu vecumu, tomēr viņa ragi joprojām bija vareni un staltā stāja pauda tādu pašu lepnumu kā agrāk.
- Ko mēs varētu darīt? Rannohs izdzirda Villovas balsi.
- Pašlaik neko. Sgorrs ir apvienojis visus briežu barus. Starp viņiem ir iekļauti pat dambrieži un stirnu buki. Tomēr mēs nākam meklēt jūsu palīdzību.
- Mūsu palīdzību?
- Jā. Mēs gribam atrast Iezīmēto, kurš kādreiz kā briedēns ienāca mūsu barā. Stāsta, ka viņš neesot gājis bojā, bet aizceļojis uz Augsto Zemi, lai tur atbrīvotu Herlas. Stāsti par viņu ir izplatījušies pa visiem dienvidu apgabaliem. Runā, ka viņš protot dziedināt kaites un sarunāties ar Lerām. Tas ir Pravietojums!
Viss bars klausījās ar saspringtu uzmanību.
- Nē, Brān! Rannohs pēkšņi teica. Tas nav Pravietojums.
- Rannoh! Brāns līksmi iesaucās. Tātad tu tiešām esi dzīvs!
Ievainoto briežu skatieni pievērsās baltajai ozollapas zīmei uz Rannoha pieres.
- Jā, es esmu dzīvs.
- Tad tev mums jāpalīdz. Mēs bridi atpūtīsimies un pēc tam vedīsim Izlūkotājus uz dienvidiem.
- Kādēļ? Rannohs klusi jautāja.
- Kā tā kādēļ? Protams, tādēļ, lai cīnītos ar Sgorru!
- Cīnīties, Rannohs teica, papurinādams galvu, vienmēr tikai cīnīties! Cik pavisam ir jūsējo, Brān?
- Pēc kaujas dzīvi ir palikuši četrdesmit astoņi brieži.
- Tātad kopā ar mūsējiem, ieskaitot tos, kuru ragi vēl ir trausli kā satrunējis koks, varbūt sanāktu pāris simti. Cik lieli spēki ir Sgorram?
Brāns brīdi klusēja. Viņš saprata Rannoha neizteikto domu.
- Es nezinu, briedis klusi atbildēja, nokāris ragaino galvu. Viņš ir savācis kopā visus briežus, ari stirnu bukus.
- Tas nozīmē divus vai trīs tūkstošus Herlu vai varbūt vairāk?
Brāns pamāja ar galvu.
- Un septiņus vai astoņus simtus labi apmācītu tēviņu, Rannohs teica, tādu, kas pieraduši karot.
Izlūkotāju vidū atskanēja neapmierināta murdoņa.
- Bet tas taču nav svarīgi! Brāns, pēkšņi atplaukdams, iesaucās. Pravietojums! Ar mums būs Herne! Un ar mums būsi tu!
Apkārtējie brieži satraukti pauda piekrišanu ar dedzīgiem galvas mājieniem.
- Nē, Brān! Rannohs iesaucās. Es nebūšu ar jums! Herlām nav mūžīgi jācīnās! Un es neesmu dzimis, lai pildītu kaut kādu muļķīgu pravietojumu! Es palikšu šeit kopā ar māti un mācīšu Herlām dzīvot citādi.
- Bet Izlūkotāji? Brāns nesaprata.
- Jūs esat laipni aicināti palikt pie mums, Rannohs vienkārši sacīja, un mēs palīdzēsim dziedēt jūsu ievainojumus.
- Dziedēt ievainojumus? Brāns sašutis iesaucās. Lai mēs slēptos šeit kā vecas briežumātes, kamēr Sgorrs verdzina Herlas un nīdē Hernes garu? Tā nedrīkst rīkoties Izlūkotāji!
- Vai tu esi aizmirsis, Rannohs salti noprasīja, ka Kolkvars kalpoja Sgorram? Ka tolaik, kad tas saskanēja ar jūsu mērķiem, jūsu drosmīgie Izlūkotāji atdeva Villovu,
manu māti un manus draugus sgorriešiem? Šira un citas briežumātes vēl šobrīd atrodas pie viņiem. Ja es jums varētu palīdzēt bet es to nevaru vai tev neliekas, ka viņas ciestu pirmās?
- Šis notikums dzīvo mūsu atmiņā un vienmēr būs nedzēšams kauna traips ikvienam Izlūkotājam, Brāns ar rūgtumu atbildēja. Mēs jūs nodevām. Taču mēs bijām spiesti to darīt. Kolkvars apgalvoja, ka vienīgi tā mēs varot saglabāt Izlūkotājus Zemajās Zemēs. Tas bija viņa dzīves saturs. Jā, viņš izlikās kalpojam Sgorram, bet sirds dziļumos bija godīgs. Viņš mira varoņa nāvē.
- Man prieks to dzirdēt, Rannohs atbildēja, un viņa balss skanēja vienaldzīgāk par vārdiem. Vai ari Tārns mira varoņa nāvē?
Brāns atkal nokāra galvu.
- Tātad tu nenāksi mums palīgā, viņš nočukstēja.
- Man ļoti žēl, Rannohs teica un šoreiz to teica no sirds.
- Tad mēs esam pazuduši.
- Nē! pēkšņi atskanēja dusmīga balss. Ja Rannohs neies jums palīgā, tad to darīšu es!
Bara vidū spēji ieskrēja Dadzis, un viņa acis, nikni zvērodamas, ieurbās Rannohā.
- Tu? Brāns pārsteigts paskatījās uz viņu.
Dadzis apstājies pagrieza ragus pret Villovu, apliecinādams viņai uzmanību.
-Ja vien spēšu, Dadzis atbildēja.
- Bet vai bars tev sekos? Brāns šaubījās. Tu taču neesi valdnieks!
- Mūsu baram nav valdnieka, Dadzis ar nepatiku sacīja, uzrunādams visus apkārtējos briežus, jo tā vien liekas, ka mūsu Izlūkotāju dzīslās rit nevis asinis, bet dīķa ūdens!
- Nav valdnieka? Brāns brīnījās. Bet Rannohs…