- Rannohs vairs nevada baru, Dadzis ledaini atbildēja. Viņam labāk patīk būt visu Leru vadonim nekā īstenam Herlam.
- Dadzi, Rannohs klusi sacīja, tu nesaproti, ko rīmā. Tu nevari uzvarēt Sgorru. Viņš ir pārāk stiprs. Vai tu gribi vest baru drošā nāvē projām no Lielā Kalna?
- Es gribu vest cīņā tos, kas vēlas man sekot, un, ja vajadzēs, mirt ar godu! Dadzis atcirta. Kā pieklājas Izlūkotājiem! Tu taču nāksi man līdzi, vai ne, Harg? Un jūs, Bankfut un Tein?
Abi draugi samulsuši novērsa skatienus.
- Un tu, Birrmagnur, Dadzis turpināja, tu taču mums palīdzēsi, vai ne?
Ziemeļbriedis neatbildēja.
- Ja tāds ir tavs plāns, Rannohs vēsi sacīja, tad es pret to iebilstu!
- Beidzot! Dadzis iesaucās, strauji apsviezdamies apkārt. -Tātad tu cīnīsies ar mani, Rannoh! Noskaidrosim, kurš vada šo baru? Noskaidrosim, vai iesim Brānam palīgā vai ne?
Dadzis dobji iemaurojās. Viņš metās pretī Rannoham, un īsu brīdi abi brieži saspringa cīņas gatavībā, itin kā mērodami viens otra spēku. Ragi abiem bija vienlīdz vareni, un cīņa būtu līdzvērtīga. Taču Rannohs nepakustējās.
- Tātad tu necīnīsies ar mani? Dadzis beidzot jautāja.
Rannohs vilcinājās. Pašlaik viņš cīnījās pats ar sevi.
- Nē, es necīnīšos ar tevi, viņš klusi atbildēja un aizgriezās.
- Bet, Rannoh! Villova iesaucās.
Rannohs uzmeta Villovai sāpīgu skatienu. Viņš palūkojās uz Bankfutu un Teinu, un uz savu izbiedēto māti, kas stāvēja blakus ziemeļbriedim. Viss bars ar aizturētu elpu gaidīja viņa izšķirošo lēmumu gan līdzās stāvošie draugi, gan ievainotie atnācēji.
- Es būšu kalnā, Bfān, viņš klusi sacīja. Ja kādam jāpalīdz sadziedēt ievainojumus, jūs mani atradīsiet tur.
Taču Brāns neatbildēja. Viņš raudzījās briedi ar saltu skatienu. Rannohs apstājās. Viņā lūkojās simtiem acu, un visu skatieni bija piekalti baltajai zīmei uz viņa pieres.
- Ko īsti jūs gribat no manis? Rannohs spējā izmisumā iekliedzās.
Tad viņš skriešus metās pa garo zāli augšup kalnā.
Tajā brīdī ielejā ienāca divi brieži. Tie piesardzīgi palēnināja soli, redzēdami lielo briežu baru, kas pulcējās vienkopus naksnīgajās ēnās. Viens bija jauns briežu tēviņš, otra tele ar ievainotu kāju. Viņi neredzēja, ka no dienvidu puses ielejā ienāk vēl trešais briedis. Tam bija jauna seja, neparasti spožas acis, un atšķirībā no daudziem līdzīgiem ciltsbrāļiem, piere tam nebija apzīmogota.
20 Sala
Pat viedu cilvēku skar varmācības skarbums, Pirms likteni viņš piepilda vai paveic lemto darbu.
Viljams Jeitss. "Balbena pakājē"
Lai šis biķeris iet man garām.
Mateja evaņģēlijs, 26, 39
Ne Dadzis, ne Brāns neko nevarēja uzsākt, iekams nebija sadzijušas Izlūkotāju brūces. Turklāt patiesībā viņiem nebija ne jausmas, ko likt pretī Sgorra Herlu varenībai. Tomēr nākamajās saulēs pēc sadursmes ar Rannohu daudzi brieži sāka uzlūkot Dadzi ar jaunu bijību, un, kaut gan nekas nebija atrisinājies līdz galam, daži savstarpējās sarunās pat sāka dēvēt viņu par valdnieku. Daudzās nākamo dienu Larna stundās viņš kopā ar Brānu kavējās savrup no bara un sprieda par briežu likteni Zemajās Zemēs.
Bankfuts un Teins to vēroja ar augošām bažām, un abi jutās tā, it kā viņus kāds plēstu uz pusēm. Kaut gan viņi no visas sirds bija uzticīgi Rannoham, abi tomēr juta, ka pienākums būtu palīdzēt Brānam un Izlūkotājiem. Neviens no viņiem neatzina Dadzi par Bara valdnieku, tomēr abi apbrīnoja viņa drosmi un bezgala lepojās ar savu Izlūkotāju kapteiņa stāvokli.
Birrmagnura stāvoklis likās vēl sarežģītāks. Viņš no sirds juta līdzi Brānam un pārējiem, un tas, ko ziemeļbriedis bija dzirdējis par Sgorru, viņu ļoti satrauca. Taču Birrmagnurs bija vecāks un piesardzīgāks par citiem, un, kaut gan Pravietojums viņu mulsināja ne mazāk kā visus pārējos, viņš saprata, ka Rannoham taisnība: ja viņi uzdrošinātos doties uz dienvidiem, viņus sagaidītu nepieveicams pārspēks. Par to Birrmagnurs bieži strīdējās ar citiem briežiem un jautāja, kāpēc tie negrib mierīgi dzīvot Lielā Kalna patvērumā projām no Sgorra vai pat virzīties dziļāk Augstajā Zemē.
Tomēr vairāk par visiem pārējiem Rannoha draugiem cieta Villova. Viņa ļoti mīlēja Rannohu, taču nevarēja izprast, kas ar draugu noticis, turklāt viņu jau bija dziļi sarūgtinājusi Rannoha atteikšanās no Anlaha. Villova zināja, ka Rannohs cieš, tomēr negaidītā atteikšanās palīdzēt Izlūkotājiem bija smags trieciens. Saulēm ritot, Villova uzmanīgi vēroja Dadzi.
Visi brieži nebija līdzīgās domās par to, ko vajadzētu darīt. Daudzas briežu govis un pat ievērojams skaits briežu piekrita Rannoham un neredzēja cerību uzvarēt cīņā ar Sgorru. Tā kā Vergu bari bija izklīdināti un brieži tikai nesen sākuši justies omulīgi savā brīvo Herlu dzīvē, daudzi neredzēja jēgu atkal doties briesmās. Bars sašķēlās, un, kamēr vecie un jaunie Izlūkotāji pārraudzīja apkārtējos kalnus, citi brieži ar cieņu noskatījās, kā Rannohs sarunājas ar Lerām un ārstē neveselos, un apmierināti māja ar galvu.
Pēc cīņas Ezera ielejā bija jāaprūpē daudz vairāk ievainoto nekā iepriekš. Briežu brūces bija dziļas, un daudzas no tām sāka pūžņot. Rannohs sūtīja savus piekritējus lasīt lapas, no kurām viņi gatavoja ziedes un kompreses, lai brūces sadziedētu. Sākumā Izlūkotāji pretojās ārstēšanai, taču Rannoha pieskāriens bija tik maigs un vajadzība pēc dziednieka tik liela, ka tie negribīgi padevās un drīz vien jutās par to pateicīgi. Neviens briedis, kas bija atnācis no dienvidiem, negāja bojā no gūtajiem ievainojumiem.
Bet tad notika tas, kas uz laiku atbīdīja malā ne tikai domas par Sgorru un Zemajām Zemēm, bet arī par Pravietojumu. Sākās Anlaha laiks.
Brieži sāka cīnīties par draudzenēm, un vēso gaisu drīz vien pieskandēja tēviņu baurošana, kas raksturīga riesta laikam, un karotāju ragu klaudzoņa un klaboņa. Galvas vērsās cita pret citu primitīvākā un visaptverošākā sadursmē nekā jebkura cīņa pret Sgorru. Daba atkal bangoja briežu asinis, vērsdama tos citu pret citu, pārbaudīdama to spēkus un aicinādama apliecināt sevi dzīves vislielākajā cīņā cīņā par saglabāšanos.
Kad Rannohs noskatījās uz iekarsušajiem briežiem, viņš dziļi sirdī juta nopietnas bažas, kas viņu bija mocījušas visu laiku kopš drūmās nakts starp Stāvajiem Akmeņiem. Hernes barā pavadītais laiks uz Rannohu patiešām bija atstājis dziļu iespaidu, un viņš joprojām pūlējās saprast, kāpēc tā noticis.
Viņš domāja, ka ir atradis atbildi uz šo jautājumu toreiz kalnā, kad skaidri saprata, ka nav Herne. Viņš arī domāja, ka ir atradis iespēju būt brīvam un dzīvot kā īstam Herlām. Bet, kad viņi ar baru bija atraduši mājvietu un mēģinājuši iekārtot dzīvi no jauna, Rannohs bija sapratis, ka vardarbības tieksmes, kuras viņu tik ļoti bija biedējušas Hernes barā, kuras viņš bija manījis strāvojam no vilka žokļiem un kuras bija izjutis Baisajā gravā, mājo arī Herlas ciltī. Un viņā pašā.
Pirmoreiz viņš tās bija iepazinis, kad vēl dzīvoja kopā ar zēnu un viņam sāka augt pirmie ragi. Un viņš juta tās arī tagad, kad brieži grūstījās, badījās un cīnījās draudzeņu dēļ. Sirds dziļumos arī Rannohs juta vēlēšanos izmēģināt spēkus pret citu briedi, izcīnīt sev draudzenes un pāroties ar tām. Cīnīties par Villovu. Taču tagad viņš zināja, ka ir dziednieks, un gribēja palīdzēt citiem, nevis darīt tiem pāri. Un tas, ko viņš bija teicis Birrmagnuram par savām spējām, bija patiesība. Kad pienāca Anlaha laiks un asinis Rannohā sāka strauji riņķot, viņš juta, ka spējas dziedēt un saprast Leras kļūst miglainas un pagaist.