Mēs sirsnīgi apskāvāmies ar Ellu Higinsvērzu, tāpat ar princesi, kura mani vēl atcerējās, un visām citām meitenēm un sievām; Ella parunāja ar princesi, un princese pati mani uzaicināja piedalīties ceļojumā, es varot pievienoties viņiem Manā, no kurienes viņi došoties tālāk pēc divām dienām. Es biju kā bez prāta, gluži kā bez prāta par visu to — es, kas tikko nācu no divpadsmit mēnešu ieslodzījuma pelēkajā Nahalā. Un man vēl arvien bija tikai deviņpadsmit gadu, pēc nedēļas vajadzēja apritēt divdesmitajam.
Ai, un ne prātā man nenāca, kam jānotiek! Biju tik aizņemta, runādamās ar sievietēm, ka pat neredzēju Lilolilo — tikai tā no tālienes, jo viņš liels un stalts slējās pāri citu vīriešu galvām. Bet es nekad nebiju piedalījusies šādā ceļojumā. Tiku gan redzējusi, kā tos sagaida Kilohanā un Manā, bet toreiz vēl biju par jaunu, lai mani aicinātu piedalīties, un vēlāk nāca skolas laiks un precības. Zināju jau, kāds būs ceļojums, — tās būs divas nedēļas paradīzē, maz gan, lai atkal varētu izturēt divpadsmit mēnešus Nahalā.
Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai aizdod man zirgu, — tas, protams, nozīmēja veselus trīs zirgus, jo mani vajadzēja pavadīt kovbojam jāšus un vēl nastu zirgam. Toreiz nebija nekādu ceļu. Nebija automobiļu. Un zirgs, kuru es sev izvēlējos! Tas bija Hilo. Tu to neatceries. Tai laikā tu biji skolā, un, pirms tu nākamajā gadā pārradies mājās, zirgs meža dzīvnieku medībās ar laso Mauna Kcas kalnā bija pārlauzis sev muguru un savam jātniekam sprandu. Par viņu gan tu būsi dzirdējusi — nu, par to jauno amerikāņu jūras virsnieku.
— Leitnants Bouslīlds. — Marta pamāja ar galvu.
— Bet Hilo! Es biju pirmā sieviete, kas sēdēja tam mugurā. Tas bija trīs — gandrīz četrus gadus vecs un tikko kā iejāts. Tik melns un ar tik spožu spalvu, ka laistījās vienā sudrabā. Tas bija vislielākais jājamzirgs fermā, cēlies no karaliskā staļļa ērzeļa Spārklingdova un kādas sugas ķēves, nupat pirms divām nedēļām vel mežonīgs noķerts ar cilpu. Nekad vairs neesmu redzējusi tik skaistu zirgu. Tam bija ideāla kalnu ponija samērīgi apaļīgais ķermenis ar spēcīgām krūtīm un platiem pleciem, un tā galva ar kaklu liecināja par vistīrāko sugas izlasi — slaida, tomēr pilnīga, ar jaukām, modrām ausīm, ne pārāk mazām, kas piešķirtu tam ļaunprātīgu izskatu, ne pārāk lielām, kas šķistu tiepīgi ēzeliskas. Kājas tam bija tikpat glītas, nevainojami stingras un spēcīgas, ar gariem, atsperīgiem vēzīšiem, kas piešķīra tam apbrīnojami vieglu gaitu zem segliem.
— Atceros, ka dzirdēju reiz princi Lilolilo sakām tēvocim Džonam — tu esot vislabākā jātniece visā Havajā, — Marta piebilda, pārtraukusi stāstītāju. — Tas bija pēc diviem gadiem, es tikko biju atgriezusies no skolas, bet tu vēl dzīvoji Nahalā.
— Lilolilo to teica! — Bella izsaucās nosarkdama. Viņas garenās, brūnās acis sāka starot, kad atmiņas pāri gadiem meta tiltu uz iemīlēto, kas nu jau pusgadsimtu kā miris un sabiris pīšļos. Bet havajiešu sievietēm iedzimtās maigās kautrības dēļ viņa steidza noslēpt pēkšņo sirds atklātību, turpinādama slavas dziesmu par Hilo.
— Ak, kad viņš, nesdams mani mugurā, drāzās gan augšup, gan lejup pa garas zāles klātajām nogāzēm, tā šķita kā maldīšanās sapņu mežos, jo zāle ik pie lēciena pašķīrās, zirgam auļojot kā briedim, kā trusītim vai kā foksterjeram, — nu, tu jau zini, kā tie prot lēkšot. Un cik tramīgs, kā dīžādamies slējās uz pakaļkājām! Šis zirgs bija cienīgs nest karavadoni, pat tādu kā Napoleons vai Kičeners. Un acis — ne ļaunas, bet, ai, tādas šķelmīgas, saprātīgas, un raudzījās viņš tā, it kā arvien gudrotu kādu niķi, gribēdams uzjautrināties vai palaidņoties. Un es lūdzu tēvqci Džonu, lai dod rnan Hilo. Tēvocis Džons raudzījās manī, bet es skatījos viņā; un, kaut arī viņš neko neteica, es zināju, ka viņš izjuta: «Mīļā Bella,» — un es sapratu — kaut kā to pauda šī viņa raudzīšanās manī —, ka acu priekšā viņam stāv princese Naomi. Un tēvocis Džons teica «jā». Tā, lūk, tas notika.
Bet viņš pieprasīja, lai es pati pārbaudu Hilo, vislabāk — izmēģinu vienatnē. Zirgs bija untumains, brīnišķīgi untumains. Tomēr ne jau ļauns, ne viltīgs. Es vai ik brīdi zaudēju vadību pār viņu, taču nekad neļāvu viņam to atskārst. Bail man nebija nemaz, un tas man palīdzēja arvien izjust viņu, kālab zirgam likās, ka ne lēcienu nav izdarījis bez manas ziņas.
Es bieži esmu prātojusi, vai tēvocis Džons maz nojauta, kas var notikt. To gan zinu, ka pašai man par to nebija ne domiņas, kad todien aizjāju un piebiedrojos princesei Manā. Nekad vairs nav piedzīvots tāds svētku laiks.. Tu jau zini, cik diži vecie Pārķēri mēdza uzņemt viesus. Mežacūku medības un meža dzīvnieku šaušana, zirgu iejāde un apzīmogošana. Kalpotāju mitek|i bāztin piebāzti. Pārķēra kovboji sapulcējušies fermā no visām malām. Un visas šīs meitenes — gan no Vaimeas, gan no Vaipio un Honokā, un Pāuilo —, es tās kā šodien redzu garās rindās sēžam uz iejādes aploka akmens vaļņa un darinām lei (ziedu vītne) saviem iemīlētajiem kovbojiem. Un naktis, smaržainās naktis, mele dziesmošana un hula dejas, un pa lielajiem Manas dārziem zem kokiem ik pa divi klaiņoja mīlētāji. Un princis … — Bella apklusa, un labu brīdi, kamēr viņa lūkoja saņemt sevi rokās un savaldīties, ar tukšu skatienu vērdamās tālē pāri zilajam apvārsnim, viņas sīkie, spožie zobi, vēl arvien nevainojami veseli, bija redzami dziļi iecirtušies apakšlūpā. Atguvusies viņa atkal pievērsa acis māsai.