— Viņš bija īsts princis, Marta. Tu jau viņu redzēji Kilohana, pirms… pēc tam kad biji atgriezusies no semināra. Viņu uzlūkot bija bauda ikvienas sievietes acīm, jā, un vīrieša .tāpat. Divdesmit pieci gadi vecs — pašā krāšņākajā vīra briedumā; dižens un karalisks viņš bija augumā, tikpat dižens un karalisks arī garā. Vienalga, cik pārdroši joki, cik pārgalvīgi traka izprieca, viņš, šķiet, ne mirkli neaizmirsa, ka ir no karaļa cilts un ka visi viņa priekšteči bijuši augsti virsaiši līdz pat tam pirmajam, par kuru vēl dziesmo cilts hronikās un kurš vadījis savas laivas uz Tahiti un Raiateu un atkal atpakaļ. Viņš bija piemīlīgs, laipns, maigi biedrisks, ārkārtīgi draudzīgs — un atkal stingrs un bargs, pat skarbs, ja viņu dziļi aizskāra. Grūti paskaidrot, ko es domāju. Viņš bija īsts vīrietis, vīrietis, vīrietis, un viņš bija īsts princis, viņam piemita kaut kas no jautra zēniskuma un atkal tāda dzelžainība, kas darītu viņu par labu un stingru Havajas karali, būtu viņš uzkāpis tronī.
Es viņu redzu šobrīd tāpat, kā redzēju pašā pirmajā dienā, kad skāru viņa roku, runāju ar viņu… tikai dažus kautrus vārdus, juzdamās viss kas, tikai ne sieviete, kas jau gadu kā precējusies ar pelēko haole pelēkajā Nahalā. Pirms pusgadsimta notika šī sastapšanās — atceries, kā tolaik ģērbās mūsu jaunie vīrieši: baltas kurpes un garas bikses, balti zīda krekli ar greznām, košām spāniešu šallēm ap vidu, — un veselu pusgadsimtu manā sirdī nav izbalējis viņa tēls. Viņš stāvēja mauriņā draugu pulciņa vidū, un Ella Higinsvērza veda mani turp, lai iepazīstinātu mūs. Šai mirklī princese Lihue ķircinādamās tai ko uzsauca, un Ella bija spiesta apstāties, lai atbildētu, bet es paliku stāvam kādu soli tai priekšā.
Prinča skatiens nejauši skāra mani, kad es tur stāvēju viena pati samulsusi, apjukusi. Ai, cik skaidri es viņu redzu! Galva mazliet atmesta, izturēšanās stalta, moža, pavēlnieciska un pilnīgi brīva, kāda viņam bija tik raksturīga. Mūsu acis sastapās. Viņš pielieca galvu vai arī pavērsa to pret mani, es pati nezinu, kas īsti notika. Vai viņš pavēlēja? Vai es paklausīju? Nezinu. To gan zinu, ka patīkami bija mani uzlūkot — meiteni ar smar- žainu maile ap galvu, tērpušos princeses Naomi brīnišķīgajā holoku, ko tēvocis Džons man bija aizdevis no savas tabu istabas; un vēl zinu, ka viena pati soļoju viņam pretī pāri Manas maurājam un ka viņš panācās nostāk no tiem, kas stāvēja ap viņu, lai satiktu mani pusceļā. Mēs gājām viens pie otra pāri zālājam, neviena nepavadīti, it kā mēs tiektos viens pie otra pāri mūsu dzīvībām.
… Vai es biju skaista, māsiņ Marta, kad biju jauna? Es nezinu. Nezinu. Bet tajā mirklī, kad viņa skaistais un patiesi karaliskais vīrišķīgums mani skāra, iešķeldamies. pašā sirdī, es pēkšņi jutu skaistumu arī pati sevī — kā lai to pasaka? — it kā viņā mītošā pilnība izstarotu no viņa un ar burvju spēkiem ieplūstu manī.
Ne vārds netika izrunāts. Bet, ai, es zinu, ka pacēlu galvu, lai vaļsirdīgi atbildētu tiem neizrunātajiem vārdiem, ko dzirdēju skanam pērkonu un trompešu balsīs, un, ja pat man draudētu nāve par šo vienu skatienu un šo vienu mirkli, es zinu, ka tomēr nespētu atturēties, ne- atdevusi visu sevi, to skaidri liecināja mana seja, acis un viss mans dziļas elpas šūpotais augums.
Vai es biju skaista, Marta, ļoti skaista, kad man bija deviņpadsmit gadu, gandrīz divdesmit?
Un Marta ar saviem sešiem desmitiem un vēl četriem gadiem raudzījās Bellā, kas skaitīja sešus desmitus un vēl astoņus gadus, un palocīja galvu vispatiesākajā apstiprinājumā, pati klusībā uzņemdama sevī visu, ko šinī mirklī skatīja — Bellas kaklu, vēl arvien apaļigu un daiļi veidotu, garāku nekā parasto Havajas sieviešu kakli, kolonnu, kas karaliski balstīja augstas virsaites galvu un seju ar augstiem vaigu kauliem un augstām uzacīm, Bellas matus, augstu uzsukātus, kuplus, gadu sudrabā lāsmojošus, vēl arvien cirtainus un spilgti, asi kontrastējošus ar skaidri izvilktajām, šaurajām, melnajām uzacīm un tumši brūnajām acīm. Un viss, ko Marta skatīja, bija tik kautri atturīgs, ka spieda arī viņu kautri nolaist acis lejāk — uz māsas krāšņajām krūtīm un izteikti pareizajām auguma līnijām līdz pat zīda zeķēs un augstpapēžu kurpītēs ieautajām kāju pēdām, mazām, apaļīgām, ar nevainojami izliektu pēdas virsu.
— Jā, kad cilvēks ir jauns, vienreiz mūžā jauns! — Bella iesmējās. — Lilolilo bija princis. Es taču iepazinu ikkatru viņa vaibstiņu visdažādākos veidos,.. vēlāk, mūsu brīnumu dienās un naktīs pie dziedošiem ūdeņiem, pie miegaini dūcošām bangotnēm un augsto kalnu takās. Es pazinu viņa jaukās, drosmīgās acis ar taisnajām, melnajām uzacīm, degunu, kas neapšaubāmi bija Kameha- mehas deguns, un šo mīļo lūpu vispēdējo, tikko jaušamo izliekumu. Nevienam gan, Marta, nav tik skaista mute kā havajiešiem.
Un viņa augums! Viņš bija atlētu karalis no stūrgalvīgajiem, neklausīgajiem matiem līdz pat potītēm, kas šķita darinātas" no bronzēta tērauda. Nupat nesen man gadījās dzirdēt, ka vienu no Vildera mazdēliem apzīmēja par «Hārvardas princis. Apžēlojies! Kādu gan nosaukumu viņi būtu izdomājuši vai varējuši izdomāt manam Lilolilo, ja spējuši nostādīt viņu līdzās šim Vildera zēnam ar visu viņa Hārvardas komandu!
Bella apklusa un dziļi elpoja, cieši sažņaugusi smalkās, mazās rokas virs zīda segtajiem ceļgaliem. Bet rožainais daiļums tvīka ādā un sila acīs, kad Bella no jauna pārdzīvoja savas karaliskās dienas.