BORISS KOMARS
VĀVERE
Vēsturisks stāsts
RĪGA «LIESMA» 1982
No ukraiņu valodas tulkojusi MARTA SILABRIEDE
Mākslinieks AIVARS SPR0DžS
tulkojums latvju valodā, ilustrācijas
«Liesma» 1982
Pirmā nodaļa viesis
Pie neliela ciemata, kas slējās nefālu no Teterevas upītes, biezā liorzu mežā, pieairējās vienkocī divi cilvēki.
Viens bija kuplu bārdu, cienīga izskata, ģērbies garā, siltā virssvārkā, augstā sabuļādas cepurē un zābakos ar smailiem purngaliem. Tādu bārdu un tik lepnu apģērbu valkāja tikai Kijevas tirgotāji.
Otrais bija vēl jauns, drukns puisis izspīlētiem vaigu kauliem, or plakanu, vasarraibumiem nosētu degunu un spīdīgu karuli vienā ausī. Viņa nabadzīgais apģērbs liecināja, ka viņš ir kalps vai vergs.
Pārmetis pār plecu platu siksnu, kurā karājās prāva ādas soma, bārdainis nesteidzīgi devās pa ūdens izskalotu taciņu uz ciematu, bet druknulis palika piekrastē pie laivas. Kad tirgotājs nozuda aiz tuvējā piekalna, puisis izvilka no azotes saziedējušu maizes donu un, atlaidies zālītē garšļaukus, sāka to krimst.
Nonācis līdz pirmajai saimniecības sētai, bārdainis apstājās, brīdi šaubīdamies, vai iet tur iekšā vai neiet. Neliels pagalmiņš bija apjozts ar zaru un dažādu mietu žogu, pagalmā, sakumpusi bērzu pavēnī, čurnēja mājele, mirkšķinādama pret austrumiem savu mazo lodziņu pāris plaukstu platumā, kā arī zems meldriem apjumts būcenis. Bija redzams, ka saimnieks šeit ir gaužām nabadzīgs. Diezin vai tur varētu dabūt kaut ko derīgu.
Tomēr tirgotājs negāja garām šai sētai.
«Ja arī neko nedabūšu, tad vismaz iztaujāšu, kurās mājās var kaut ko iegādāties,» viņš nodomāja.
Sakārtojis uz pleca siksnu, bārdainis nogriezās no takas.
Pagalmā pie būceņa tēsa ozola bluķi zaļoksnējs puisis rudiem matiem, garā nātnā kreklā un vienkāršās, ielāpainās biksēs. Lielas skaidas lēca uz visām pusēm no cirvja apakšas.
Bārdainis mazliet pastāvēja, priecādamies par tēsēju, gribēja viņu pasaukt, bet tieši tobrīd atvērās mājas durvis un uz sliekšņa parādījās salīcis saimnieks vecā, nobružātā kažokā, pinkainu cepuri galvā, izļurušiem apaviem kājās. Viņš paklanījās pret viesi un lūdza to istabā.
Tirgotājs pieliecās un gluži kā alā ielīda pustumšā, zemā miteklī. Caur mazo, ēnaino lodziņu, kas bija aizvilkts ar aitas pūsli, tik tikko lauzās cauri blāva gaisma, bet uguns uz klona sakrautā akmeņu ceplī vāri gailēja. Istaba pa pusei ierakta zemē, bez griestiem. Meldru jumts ar smailu kori, pa kuru nemitīgi sūcās ārā dūmi, bija nokvēpis melns un vienos zirnekļu tīklos. Sienas uzbūvētas no tēstiem ozola baļķiem.
Bārdainis nometa no pleciem somu, apsēdās uz bērza bluķa ar seju pret uguni un sacīja:
— Es, saimniek, vēlētos iemainīt bebru, caunu un sermuļu ādas. Varētu arī ūdru un vāveru ādiņas. Bet, ja tev ir lapsādas, es neatteikšos arī no tām. Man, raug še, savukārt ir, — viņš norādīja uz somu, — asi naži, sirpji, šaujambultu uzgaļi un makšķerāķi. Laivā — cirvji, lemeši un žebērkļi . ..
Vecais vīrs uzmanīgi noklausījās bārdainī un sacīja bēdīgā balsī:
— Neka nav, dārgais viesi, kauču es labprāt mainītos precēm. Kas man mugurā, tā arī visa mana mantība .. . Šoziem man uzbruka liela nelaimo. Ls atdovu savam kņazam Maļko visu, kas no manis pienācās, bot tad ieradās arī Kijevas kņaza tjūns[1] ar diviem kalpiem, sak: dod ari viņaml Mana veča nonovaldīja mēli, tad šie sāka viņu ar dunckām pārmācīt. Dēls, kā par nelaimi, bija mājās, viņš metās māti aizstāvēt. Sagrāba tjūnu aiz apkakles un izgrūda ārā pa durvīm. Veselību taču dievi puisim dāsni piešķīruši … Viņu vis nenoķēra, aizmuka, toties varasvīri savas dusmas izgāza pret mums, vecajiem. Tik pamatīgi piekāva, ka vēl šobaltdien nevaram vien atklepoties. Es pēc tam nejaudāju pat lokam stiegru uzvilkt… Turklāt itin visu atņēma, kas mums vēl bija: gan zvērādiņas, gan labību, gan medu un vasku. Neatstāja pat šaujamloku ar bultām, medību un zvejas piederumus. Kā tagadīt lai dzīvojam?… Abi vecīši esam nespēcīgi, jebšu sacīts: tikmēr spainis ūdeni nes, kamēr osas nenotrūkst. Mūsu vienīgā cerība ir dēls. Bet saimniecībā taču nav nedz zirga, nedz vēršu. Vajadzētu puisi kādam atdot par kalpu, bet šeit nav neviena, kas gribētu ņemt. ..
Iekams atbrauca uz šejieni, tirgotājs jau bija apceļojis vairākus šādus ciematus gar Teterevas krastiem, apmainīdams Kijevas meistaru darinājumus pret mednieku sagādātajām zvērādām, un diezgan saklausījies visādus zemnieku bēdu stāstus. Redzēdams, ka namatēvs tik drīz nebeigs savu sūrošanos, bet nekādas zvērādas no viņa nevarēs iemainīt, jo to nav, viesis jau gribēja apjautāties, pie kura no šejienes ciematniekiem viņam derētu iegriezties. Taču, padzirdējis, ka vecais vēlētos salīgt pie kāda par kalpu savu dēlu, painteresējās:
— Vai tas ir viņš, kas pagalmā tēš bluķi?
— Viņš gan, viņš, kas tādu nelaimi sagādāja, — vecais dusmīgi noburkšķēja. — Tagad grib mūsu būdu pielabot, lai nesabrūk . ..
— Man ceļojumam vajadzīgs palīgs līdz ziemai.
— O, viņš man ir strādīgs.
— Ar atlīdzību neskopošos.
— Bet uz kurieni jūs, tirgotāj, gribat laisties?
— Uz Grieķiju, uz Cargradu.
— Tālu gan! — Vecais nogrozīja galvu. — Un nav bez briesmām. Ļaudis stāsta, ka pečeņegi atkal stājoties ceļā.
— Mums ir noslēgts miers ar viņu hanu. Bez tam daudz kareivju dodas līdzi laivu braucienā.
— Man jau nav nekas pretī, bet vai dēls būs ar mieru. Es savu bērnu nespiedīšu ar varu. Tā taču nav mūsu pašu zeme, bet sveša puse . ..