Kamēr Vāvere ķēra zivis, Kudeļa ar Putjatu no jauna pārsēja kravu.
— Kāpēc tas vajadzīgs? — Vāvere jautāja, nolikdams zemē caur žaunām uz klūdziņas savērtos samu un līdaku. — Ūdens taču ir rāms.
— Rāms gan, rāms, bet no nelaimes jāpiesargās, — tirgotājs nīgri atbildēja. — Uzskriesi uz staba, viss aizlidos pār bortu … Ek, loms ir lielisks! — Kudeļa nopriecājās, ieraudzījis zivis.
— Ūdenī stabs? — Vāvere neticīgi pasmīnēja. — Šeit taču nav zeme!
— Tur tā nelaime, ka nav zeme, — tirgotājs nopūtās. — Uz zemes var apbraukt apkārt, bet šeit .. . Priekšā būs akmeņi vis- pāri upei. Ja uzdrāzīsies uz kāda, tad tikai skambas vien paliks pāri no laivas.
Maltīti gatavoja pats Kudeļa. Notīrīja zivis, apsālīja un ietina tādās kā dadžu lapās — smaržīgās un dzīslotās, tad ierušināja smiltīs un virsū sakūra uguni. Iznāca tik garšīgas vakariņas, ka viņi vienā reizē notiesāja ir samu, ir līdaku.
Turpmāk viss brauciens noritēja citādāk. Viņi laidās ceļā nevis līdz ar rītausmu, bet nogaidīja, kamēr kļuva pavisam gaišs. Paklanījās Saulei, nolika ziedojumus ūdensgariem, lai tie negāztu apkārt laivas, nepagrūstu klinšu šķautnes zem to dibeniem, neuz- nestu uz akmeņiem un neierautu atvaros, un tad ar mazliet ierēvē- tām burām kuģi devās uz priekšu cits aiz cita.
Kuģotājiem gar abām pusēm vēl pagadījās gan lielākas, gan mazākas salas, bet pie tām viņi vairs neapstājās. Upe kļuva šaurāka, straume plūda ašāk.
Vāverem sāka tā kā dūkt ausīs.
«Laikam peldoties tajās iegājis ūdens,» puisis nodomāja.
Viņš papurināja galvu, pielicis plaukstu pie auss. Taču dūkšana kļuva arvien skaļāka.
— Nolieciet airus! Turieties pie bortiem! — Kudeļa pēkšņi nokomandēja.
Laiva sašūpojās, palēcās uz augšu, abpus tās pazibēja slapji akmens zobi, un nepaguva Vāvere apjēgt, kas notiek, kad viņi jau drāzās uz priekšu pa bangainu straumi.
— Ak, cik jauki! — Viņš iesmējās.
— Šis bija neliels šķēliens, — paskaidroja tirgotājs. — Bet uz krācēm vairs smiekli nenāks.
Drīz vien varena rēkoņa satricināja gaisu.
Vāvere raudzījās uz priekšu: upes vidū rēgojās smailas klintis. Ap klintīm kā stabi pacēlās ūdens birzga, bet šai birzgā gluži kā izšuvumi uz krekla ņirbēja un spulgoja visās krāsās varavīksnes loks.
Lietus no skaidrām debesīm? Puisis neticēja savām acīm.
— Šīs jau ir pirmās krāces, saucas «Neguli», — Kudeļa paskaidroja. — Brauciet uz krastu, es izkāpšu, bet jūs izvadīsit laivu cauri briesmām. Tur, straujajā tecē, jums palīdzēs pārcēlāji. Tikai uzmanieties, lai nekur klintis neskar laivu, jo tādā gadījumā šķembas vien pajuks no tās.
Vispirms krastā izkāpa karavīri, apskatīja, vai gadījumā nav kaut kur slēpnis, bet pēc tam arī tirgotāji pameta laivas.
Kuģos palika tikai airētāji.
Vāvere ar Putjatu, izsēdinājuši malā Kudeļu, apāva vīzes, lai neievainotu kājas uz asajiem akmeņiem, un vadīja vienkoci uz caurteku. Straume bija tik spēcīga, ka viņi tik tikko noturēja savu braucamo. Ūdens to rāva uz priekšu un svaidīja uz visām pusēm kā mazu skaidiņu.
Uz upes nebija dzirdamas nedz klaigas, nedz uzbrēcieni — visu pārmāca baismīgā ūdens krākšana. Airētāji sapratās savā starpā tikni ar žestiem, kā mēmie. Bet pārcēlājiem bija taurveidī- gas irbenāju klausules un, kad vajadzēja kaut ko pateikt, viņi runāja caur šflm taurītēm, pielikuši tās viens otram pie auss.
Pārcēlāji stāvēja ar garām kārtīm uz klintīm abpus teces. Kad Vāvere ar Putjatu nokļuva līdz viņiem, pārcēlāji tūdaļ atspiedās ar kārtīm pret laivu un pieturēja to, iekams vienkocis vēl nebija ierauts ūdeņa vērpetē un nogājis dzelmē. Tā viņi izvadīja vien- koci starp klintīm, bet tad abi reizē palaida to vaļā. Trakā straume satvēra laivu un nesa uz priekšu kā uz spārniem.
— Nobraucām tikpat kā ar ragaviņām! — Jaunie puiši, tikuši pāri krācēm, priecājās kā bērni, un airēja uz malu pēc Kudeļas, kas, līdzīgi mežāzim, lēkāja no viena akmens uz otru pa krastu nopakaļ savai laivai.
— Nedraiskojieties šeit! Nejokojiet ar ūdeni! — tirgotājs nikni uzsauca.
Viņi pārbrauca pāri vairākām rāmām krācēm. Kudeļa paskaidroja, ka tās ir tādas tikai palu laikā, bet vēlāk, kad ūdeņi nokrītas, arī kļūst negantas.
Un tad, lūk, viņiem ceļā stājās vēl lielākas un bīstamākas krāces nekā «Neguli». Tirgotāji tās iesaukājuši par Salas krācēm, jo šeit upes labā krasta tuvumā pacēlās ļoti skaista, salai līdzīga krauja klints. Tā visa no apakšas līdz augšai bija apaugusi ar mež- vīnogulājiem.
Sajās krācēs ūdens drāzās uz priekšu pa trejām lielām tecēm. Pirms paša krituma ūdens straumes satuvojās kā satrakoti zirgi sirmām krēpēm un, mežonīgi mutuļodamas un krākdamas, gāzās lejup. Airētāji tika šīm krācēm pāri tāpat kā pirmajām. Tirgotāji un karadraudzes locekļi atkal izkāpa uz sauszemes, bet pārcēlāji ar kārtīm piepalīdzēja caurtecēs.
Kad pārcēlāji palaida Kudeļas vienkoci straumē, tas vispirms gluži kā bulta aizšāvās līdz ar nevaldāmajiem ūdeņiem garām augstai klintij, pēc tam noskrapstēja ar dibenu pret akmeņiem, saslējās stāvus un iedrāzās bangainā ūdeņu rīklē. Aiz šausmām abiem puišiem aizrāvās elpa, acis neviļus aizvērās ciet.
Kad laiva izkļuva no mutuļainās gāzmas un Vāvere paskatījās atpakaļ, viņam pat grūti bija ticēt, ka nupat viņi nogāzušies no tik drausmīga augstuma.
Neba visiem tirgotājiem izdevās tik laimīgi kā Kudeļam tikt pāri šīm krācēm. No vairākiem kuģiem ūdenī iegāzās krava, dažiem radās sūces. Bet viens kņaza burenieks, kā vēlāk stāstīja, tika pavisam sašķaidīts. Trīs airētāji bija aizgājuši bojā.