Puisis gribēja piecelties, pakustējās — viss augums notirpis. Mēģināja izstiept rokas — tās bija atlauztas aiz muguras, nejūtīgas. Kājas arī sasietas. Sāpēja galva, rīkle izkaltusi gluži sausa.
«Kas gan ar mani noticis?» sasprindzinājis pēdējos spēkus, Vāvere pagriezās uz sāniem.
Viņš ieraudzīja nomīdītu lauku, teltis, zirgus, mājlopus, kas ganījās pa visu nometni. Blakus gulēja vairāki sasaistīti cilvēki. Netālu sēdēja, atbalstījies pret pīķi, kāds pečeņegs un snauda.
«Esmu gūstā!» Vāvere saprata.
No lielas melna voiloka telts iznāca vairāki vīrieši līkām kājām, spalvainos apģērbos un lapsādas cepurēs. Tikai priekšējam, varbūt viņu vecākajam, bija mugurā garš, vai līdz papēžiem, daudzkrāsaina auduma krekls un galvā tūbas cepure, izšūdināta ar sarkanām, zilām un zaļām pērlītēm un citiem spīguļiem. Šo vīru
pulciņš devās pie viņiem. Kad tie pienāca klāt, sargs ar pīķi rokā uzlēca kājās. Pečeņegi apskatīja gūstekņus, atraisīja viņiem kājas un dzina tuvāk pie teltīm.
Pienāca pie Vāveres. Vīrieši kaut ko dedzīgi stāstīja tam, kurš bija puķainajā kreklā, māja ar rokām, pietupās uz papēžiem, krita gar zemi, it kā cīnīdamies ar neredzamu ienaidnieku, un arvien rādīja ar pirkstiem uz jauno puisi.
Vecākais ar izbrīnu noraudzījās viņā šķībām, kā ar grīsli iešķeltām acīm, augstu raukdams uzacis.
Te pēkšņi viens no stāstītājiem izrāva no maksts garu dunci un nikni pagrozīja to virs Vāveres, it kā tēmēdams, kur durt.
Vāvere, zobus sakodis, paskatījās viņā tik cieši, ka tas pat atrāvās atpakaļ.
Pēc tam, mazliet pavilcinājies, pečeņegs aizbāza dunci aiz jostas un, tikai nedaudz vaļīgāk atlaidis auklas ap Vāveres kājām, pavēlēja viņam piecelties.
Viņu aizdzina pie pārējiem gūstekņiem, kuru vidū Vāvere jau notālēm pazina paveco airētāju Siņku, kurš bija braucis pa priekšu tirgotāja Višatiča laivā, bez tam vēl dažus paziņas. Puisis meklēja ar acīm Putjatu, bet viņa šeit nebija.
Pie teltīm, nikni brēkdama, Vāverem uzbruka sieviete izspūrušiem matiem, sita un raustīja viņu, plēsa apģērbu skrandu skrandās.
Pečeņegu vīri tikai ar grūtībām atvairīja uzbrucēju, bet Vāveri iegrūda gūstekņu barā.
Aizveduši gūstekņus nostāk no sievietēm, pečeņegi lika viņiem apsēsties.
Vāvere piemetās blakus Siņkam. Gribēja parunāties ar viņu, bet sargs uzšāva ar pletni pa muguru.
Kad pečeņegs pagāja mazliet nostāk, Siņka nepakustēdamies pameta aci uz Vāveri.
— Kāpēc viņa tik nikna uz tevi?
— Es ar cirvi nogalināju vienu no viņējiem. Kazi, viņas vīru …
Airētājs tikai pamāja ar galvu.
— Saki, labais cilvēk, kā tas gadījās, ka viņi tik daudz mūsējo saņēmuši gūstā? — Vāvere čukstus jautāja.
— Kā lai nesaņemtu, ja tirgotāji vairāk rūpējas par Savu preci nekā par ļaudīm. Paši palika pie laivām un karavīrus arī tur paturēja, bet mūs aizsūtīja uz mežu bez apsardzes. Tad pečeņegi piezagās pa gravu un sagūstīja mūs. Kas gan viņus var panākt: viņi zirgos, bet mūsējie — kājnieki.
Abi paklusēja, kamēr sargs pagāja garām.
— Neņem ļaunā, tēvoci, ka tev vēl kaut ko jautāšu … Vai aizmukt no šejienes nekādi nav iespējams?
— Redzu, ka tu esi vēl pavisam jauns un zaļš, — Siņka čukstēja. — Pat nelauzi galvu par to! Pečeņegiem mēs esam visdārgākā prece, viņi mūs sargā kā savu aci pierē. Mūs pārdos kaut kādiem pircējiem, bet tie tālāk aizdzīs vai aizvedīs, padarīs par vergiem savā zemē. Es piecus gadus nomocījos Grieķijā, iekams tirgotājs izpirka mani.
— Acīmredzot Kudeļa sacījis taisnību, ka Grieķija ir brīnišķāka par visām pasakām, ja tu no jauna devies uz turieni?
— Kaut tā izčibētu! — Siņka pikti atcirta. — Jāatstrādā par izpirkšanu, par velti taču nevienu neatlaiž brīvībā! Grieķija, mīļo zēn, vilina pašus tirgotājus: tur viņi pārdod savas preces un nopērk, kas vajadzīgs, turklāt vēl peļņu ādas jostās pārved mājās, — lūk, kāds viņiem labums. Turpretī mēs, airētāji, pasauļoja- mies kuģu piestātnē, pārtikdami no nabagu maizes, un atkal dzenam laivas pāri jūrai. Ar kādu mantību esi aizbraucis, ar tādu arī atgriezies. Vienīgais ieguvums — tulznas un līka mugura.
— Bet mans tirgotājs tik ļoti lielīja braucienu, ka es biju ar mieru doties viņam līdzi. Viņš sacīja: tu visādus brīnumus dabūsi redzēt un pārvedīsi dāvanas …
— O jā, tagad tu dabūsi redzēt brīnumus, ja vien iepriekš tevi nenogalēs par to, kuru tu ar cirvi nobeidzi … Visi tirgotāji jauki ar mēli maļ, bet mums tas! viss bijis nebijis … — Pavecais gūsteknis apklusa, nokāris galvu.
Izmisums sagrāba Vāveri.
«Ko tad, ja pečeņegi mani tiešām … kā sacīja Siņka …»
Sāpīgi sažņaudzās sirds. Aiz bailēm viss augums saguma. Puisis atgūlās augšpēdu un aizvēra acis.
«Vai tiešām beigas?» Vāvere pat ievaidējās, pats nedzirdēdams savu vaidu.
Siņka pacēla galvu, uzlūkoja viņu un sāka mierināt:
— Bet tu nebaidies. Ja līdz šim viņi nav tevi nobendējuši, tad tagad vairs neaizskars.
Drīz gūstekņus aizveda pie netīras dūksts, no kuras parasti dzēra lopi, un atļāva viņiem remdēt slāpes.
Pēc tam aizdzina atpakaļ, pasvieda viņiem skābu jo skābu sieru un kādus pārdesmit saulē kaltētus asarus.
Vāverem mute neņēma ēdienu pretī, viņš šķībi vēroja peče- ņegu nometni.
Viņiem bija pienācis laiks ieturēt azaidu. No visām teltīm izlīda vīrieši (Vāvere tikai tagad redzēja, cik to ir daudz), piegāja pie lieliem, apkvēpušiem katliem, vilka no tiem ārā karstus gaļas gabalus, apsēdās uz maura un kārīgi locīja iekšā.