Sievietes ar bērniem arī pameta teltis un nedroši tuvojās katliem, bet ēdienu nez kāpēc neņēma. Tikai vēlāk, kad vīrieši bija sātīgi paēduši, viņas čalodamas steidzās notiesāt atlikušo maltīti.
«Bet kur ir tas, daudzkrāsainajā paltrakā?» Vāvere atcerējās to cienīgo pečeņegu, kurš bija piegājis pie viņa. «Varbūt šajā vislielākajā un visglītākajā būdā?»
Viņš paskatījās uz prāvo telti. Tās ieeja bija plaši atvērta, un varēja labi redzēt, kas tajā notiek. Vāvere tur ieraudzīja arī pečeņegu daudzkrāsainajā apģērbā. Viņš sēdēja kopā ar trim grezni tērptiem vīriešiem uz koša paklāja, apkrauta ar spožiem traukiem. Šie ļaudis ēda nesteidzīgi, bieži uzdzerdami kaut kādu dzērienu no augstiem kausiem.
Pēc azaida lielākā daļa pečeņegu atkal nozuda teltīs, bet daži sāka gatavoties ceļam: apskatīja zirglietas, asināja līkos zobenus, uzvilka lokiem jaunas stiegras no vēršu dzīslām.
Sievietes sukāja ar lielām kaula ķemmēm zirgiem krēpes, iepina tajās sarkanas lentes, lika ādas tarbās pārtiku ceļam.
Pusaudži skraidīja ap gūstekņu baru un šaustīja malējos ar pletnēm.
Viņi rimās tikai tad, kad klajajā laukā jau metās vakara krēsla un pie teltīm iedegās kizjaka ugunskuri.
Sargi arī sev iekūra sārtu, jo tuvojās auksta nakts. No Rijīgajām krācēm atplūda miklums, ielejās klājās reta, palsa migla.
Gūstekņi ilgi nespēja iemigt. Saspiedušies ciešā pulciņā, viņi tādējādi sildījās un stāstīja katrs par savām gaitām. Tikai tās visiem bija vienlīdz drūmas: ej kur iedams, dari ko darīdams, visur uzglūn posts. Nabaga |audīm to sagādā gan kņazs un bajāri, gan vojevodas un viņu tjūni, gan tirgotāji un, lūk, arī pečeņegi …
Siņka visu laiku klusēja. Tikai beigās, kad visi bija izkratījuši savas sirdis, viņš pastāstīja, kā pirmoreiz kritis gūstā, par nedienām, kādas viņš dabūjis izciest svešā zemē, svešu ļaužu vidū.
Desmit gadi pagājuši, kopš pečeņegi pirmoreiz sagūstīja Siņku šeit pat, pie Dņepras.
Kad kuģotāji bija tikuši pāri krācēm un piestājuši pie lielās salas, lai atpūstos, salabotu laivas un sakrautu zem svētā ozola ziedojumus dieviem, karavīri, paņēmuši sev līdzi airētājus, devās uz lauku medībās. Viņi allaž tā rīkojušies. Medījumi lieliski bagātināja uzturu ceļotājiem.
Karavīri ar lokiem un pīķiem sastājās taisnā rindā krasta tuvumā — bultas lidojuma atstatumā cits no cita. Airētāji aizbrida pa biezo, garo stepes līgu tālu klajumā, tur viņiem vajadzēja izvērsties puslokā un ar ūjināšanu un svilpieniem visiem reizē doties atpakaļ uz upmalu, dzenot turpu iztraucētos zvērus. Airētājiem nebija nekādu medību ieroču, viņi tikai kalpoja karavīriem par dzinējiem.
Puiši jau sāka izklīst puslokā, kad pēkšņi pamanīja gar uzkalnu, uz kura rēgojās akmens sieva, straujos zirgos tuvojamies vairākus pečeņegus.
Tad vēl nebija bijuši tādi gadījumi, ka pečeņegi kaut reizi uzbruktu kuģotājiem, jo viņi līdz tam laikam stingri ievēroja miera līgumu starp kņazu un savu vadoni. Dažkārt viņi sastapās, parunājās ar žestu palīdzību, laivu braucēji pacienāja viņus ar kaut ko vai arī apmainīja kādu savu priekšmetu pret viņējo un izšķīrās. Tālab arī šoreiz, pamanījuši pečeņegus, airētāji nemaz neizbijās, pat māja viņiem, lai jāj garām ar līkumu un netraucē medības.
Taču pečeņegi neklausīja, aujoja tieši uz viņiem. Tiklīdz bija klāt, aši nolēca no zirgiem, satvēra dzinējus, sasēja viņus kopā ar garu virvi un aizdzina tālāk stepē.
Airētāji gan kliedza un sauca savējos palīgā. Cerēja, ka beidzot karavīri pamanīs vai attapsies, kur palikuši dzinēji, un steigsies viņus meklēt rokā. Taču veltīgi. Karavīri neatbrīvoja viņus no gūsta.
Vakara pusē pečeņegi pārcēlās ar gūstekņiem uz Dņepras kreiso krastu, pārnakšņoja meldros uz kādas saliņas un pēc tam visu laiku cejoja uz austrumiem, līdz nokļuva pie tikpat lielas upes kā Slavutiča — tā bija Dona.
Pie Donas atrodas hozāru pilsēta Sarkela, kurp sabrauc tirgotāji no malu malām. Tur tad arī pečeņegi pārdeva gūstekņus mauru[10] tirgotājiem. Tie tūliņ iekala viņu kājas važās, iejūdza ratos vēršus, sakrāva vezumā savas mantas un devās ceļā uz dienvidiem.
Stepes klaids līdzens kā galds, tikai izdzeltējis saules tveicē. Debesis augstas, dzidras.
Siņka noraugās uz debesīm, tur lidinās brīvi putni — kurp grib, turp arī laižas. Kaut viņam būtu spārni! … Viņš nopūšas un klimst līdzi vezumam, skubinādams vēršus, bet važas šķind viņam ap kājām, atgādinādamas, ka viņš nav brīvs.
Ne vienu reizi vien gūstekņi domāja par bēgšanu. Bet kā lai aizbēg, ja viņus dienu un nakti modri uzmana mauri, ja ap kājām ir važas, bet rokas tukšas.
Drīz plašajā klajumā parādījās pauguri, un, jo tālāk, jo augstāki un augstāki. Pēc tam sākās kalni. Visur starp šiem pauguriem un kalniem atradās ciemati ar mājām, kuras apņēma mūra žogi un stādītas birztalas. Saimniecībās brangi zirgi, pamatīgi vērši. Tur dzīvoja kasogu, jasu un abhāziešu ciltis1 .
Bet tad kādā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi, Siņka ieraudzīja: priekšā paceļas milzīgs, sniegos tīts kalns. Viņš nolēma, ka tas tikai rēgojas. Ieskatījās vērīgāk — tik tiešām — apsnidzis kalns. Bet aiz tā vēl citi. Un sniedzas šie kalni tik tālu, ka vairs pat nevar atšķirt vienu no otra. Gūstekņi bija ļoti pārsteigti:
— Sniegs šādā gada laikā?
— Tīrie brīnumi!
— Savējie nekad tam neticētu …
— Bet tu pamēģini nokļūt pie savējiem un pastāstīt, — kāds gūsteknis drūmi attrauca, jo saruna par brīnumainajiem kalniem izraisīja tikai skumjas.