Kur vien skaties, visur tikai smiltis, bet Siņka savās domās
skata rāmus, vēsus ūdeņus un kuplus, ēnainus kokus. It kā sadzird jautras putnu čalas, laipnas un mīļas cilvēku sarunas. Viņš pats vairs nezina, vai kādreiz to visu ir redzējis un izjutis, vai tie ir tikai murgi.
Neviens vairs neskaitīja, cik reižu karstā dienvidu saule bija uzaususi un norietējusi, cik reižu viņi apstājušies pēc smagā ceļa uz īsu nakts atpūtu, lai pirms rīta gaismas atkal dotos tālāk. Šķita, nebūs ne gala, ne malas tuksnesim.
Tomēr viņu ceļojumam pienāca beigas. Kādā pievakarē, pēc ārkārtīgi svelmainas dienas, pie apvāršņa parādījās baltas mājas, aiz tām zilgmoja ezers, no turienes uzvēdīja vēsums, un pārgu- rušie gūstekņi, saņēmuši savus pēdējos spēkus, steidzās turpu.
Tā bija liela pilsēta, kur dzīvoja mauru tirgotāji.
Gūstekņi tālā gājiena laikā bija novājējuši, karstajā saulē tumši iedeguši, visiem no deguniem un lūpām lobījās nost āda, kājas bija noberztas jēlas un uztūkušas. Tagad viņus ilgi turēja aizžogojumā, neapgrūtināja ar darbu un devīgi ēdināja. Kad viņi bija nedaudz atkopušies, brūces aizdzijušas, tad viņus pat uzposa: apcirpa matu cekulus, apgrieza nagus, nomazgāja un no galvas līdz kājām ieberzēja ar kaut kādu ziedi, no kuras visiem āda kļuva maiga, gluda un gurkstīga. Dažam gaišos matus nokrāsoja melnus, dažam, gluži otrādi, melnos padarīja par gaišiem vai sarkanīgiem. Citiem vēl lika košļāt sīvus graudiņus, no kuriem lūpas, mēle un smaganas pietvīka sārtas jo sārtas.
— Kāpēc viņi tā dara? — Siņka jautāja kādam pieredzējušam gūsteknim, kam arī iesirmos matus mauri bija nokrāsojuši pavisam rudus, tāpēc viņš izskatījās it kā jaunāks.
— Lai pircējus apmuļķotu. Lai vecu cilvēku pārdotu par jaunekli, savārgušu — par veselu.
Siņku mauri tikai kārtīgi nomazgāja, apgrieza nagus, apcirpa matus un glīti sasukāja.
Agri sākās darbdiena dienvidu zemē. Saule vēl nebija paspējusi uzaust, kad šaurās ieliņas jau bija ļaužu pilnas. Tirgotāji izvietoja savas preces, amatnieki šķindināja veserus.
Savādi koki auga šai pilsētā: stumbrs garš un pavisam kails, tikai virsotnē izslējies kāds desmits prāvu lapu, kas atgādina dadžus. Un cik daudz šeit bija to ērmīgo dzīvnieku ar čūsku gal- vāml Tie visi, apkrauti dažādām precēm, soļoja tieši cauri ļaužu drūzmai. Un zirdziņi te bija mazi, garām ausīm, ne lielāki par kumeliņiem, bet rēca kā dulli. Ļaudis ar tiem jāja, kājas vilkdami pa zemi. Ciešāk ielūkojoties, šķita, ka nupat, nupat šiem lopiņiem pār- lūzīs muguras. Vīrieši valkāja garus kreklus, ap galvu bija aptinuši dvieļus, bet kājas — basas. Taču visi steidzās, gribēja nokārtot savus darījumus, kamēr nebija iestājies dienas karstums.
Siņkam bija kauns stāvēt kailam tirgus laukumā, kurp mauri viņu kopā ar pārējiem gūstekņiem bija atveduši, lai pārdotu. Labi vēl, ka neviens neņirgājās par viņiem. Pienāca klāt, apskatīja no visām pusēm, pataustīja locekļus un, kaut ko pajautājuši mauriem, atgāja nost.
Gūstekņiem blakus stāvēja arī tādi cilvēki, kādus Siņka savā mūžā vēl nebija redzējis: melnum melni, gluži kā ar kvēpiem notriepti, tikai acis un zobi pazib balti, lūpas biezas un zilgansārtas, deguni plati, bet uz galvas sprogojas tāda kā jēru vilna. Viņi arī bija izstādīti pārdošanai.
Viens no viņiem paskatījās uz Siņku un pasmaidīja, ka zobi vien nozibēja, pabakstīja ar pirkstu sev pie krūtīm, tad pret sauli. Pēc tam viņš pacēla roku sev virs galvas. Siņka saprata, ka melnais cilvēks rāda, no kurienes viņš ir. Sak, Varenais Saules dievs spīd viņiem virs pašas galvas. Savukārt Siņka parādīja, kur saule iet viņa zemē. Melnais pagrozīja galvu, tad, žēli nopūties, saguma sevī. Arī Siņka nopūtās un nodūra galvu.
Siņku un vēl divus gūstekņus nopirka kāds romiešu tirgotājs. Viņš ilgi un uzmanīgi aplūkoja tos. Gan paskatījās mutē, gan iedeva dunku sānos un paspaidīja ādu starp pirkstiem, gan pielika ausi te pie krūtīm, te pie muguras un kaut ko klausījās.
Siņka ievēroja, ka šim pircējam bija laba sajēga par ļaudīm, viņš nepaņēma nevienu no tiem, kam mauri bija pārkrāsojuši matus un devuši košļāt sīvos graudiņus.
Sis vīrs samaksāja un veda gūstekņus sev līdzi. Viņiem bija žēl šķirties no savējiem. Pulciņā vismaz nebija tik baigi. Bet ko tu padarīsi?
Atkal Siņka gāļa tālu ceļu, tagad jau uz romiešu zemi, uz Grieķiju.
Līdzko bija nonākuši Cargradā, tirgotājs divus gūstekņus savukārt pārdeva kādam citam. Siņku viņš paturēja sev, jo viņam bija' vajadzīgs kalējs, bet šis puisietis prata kalēja amatu, viņam kādreiz pat bijusi Kijevā, Počajas krastmalā, pašam sava neliela kalvīte.
Septiņus gadus Siņka nokalpoja saimniekam. Viņš kala šķēpus un pīķus, ko pārdot. Dzīvoja kā alā. Viņam bija noliegts iziet no pagalma, sarunāties vai pat acīs rādīties kādam svešiniekam.
Bet tad vienreiz Siņka, strādādams kalvē (tai brīdī viņš kala zobenu), izdzirdēja pagalmā pazīstamu balsi. Kaut gan tas, kam tā piederēja, runāja grieķu valodā, vienalga, balss viņam tādēļ ne- pārmainījās. Viņš runāja gausi, šļupstēja, it kā būtu pavisam bez zobiem, vai arī turētu mutē nesakošļātu ķiļķenu.
«Kam tā balss? Kas viņš tāds? Varbūt esmu pārklausījies? Jeb vai es maldos?» Siņka satraukts domāja.