Vēl brīdi paklausījās.
«Nē, es nemaldos. Balss tiešām ir pazīstama, ļoti pazīstama. Bet kad un kur dzirdēta? Jā, esmu to dzirdējis, turklāt ne reizi vien. Bet kur, no kā mutes?»
Un pēkšņi… Aizmirsis par stingro aizliegumu, aizmirsis, kas viņš pats šeit ir, iemeta zobenu toverī ar ūdeni un izskrēja no kalves.
Pagalmā ar saimnieku, romieti, sarunājās Kijevas tirgotājs Vi- šatičs, ar kuru kopā Siņka bija kuģojis pa Dņepru uz Cargradu.
Siņka nokrita uz ceļiem tik negaidītās tikšanās pārsteigtā tirgotāja priekšā un lūgtin lūdzās, lai tas izpērk viņu no verdzības, līdz pēdīgi Višatičs iežēlojās un solījās palīdzēt.
Romietim ne pagalam negribējās zaudēt strādīgo kalēju, savu vergu, bet neko darīt, bija jāpiekāpjas. Viņu ķeizaram ar Kijevas kņazu bija noslēgts līgums, ka gūstekņi ir jāatlaiž mājās: romieši uz Grieķiju, bet krievi — uz Krievzemi.
Višatičs par Siņku samaksāja saimniekam, cik nu tur nācās, un paņēma puisieti sev līdzi.
Trīs gadi Siņkam vajadzēja kalpot tirgotājam, lai atlīdzinātu par izpirkšanu. Divus gadus jau bija nostrādājis, bet trešo nepaguva.
Kurp tagad liktenis viņu aizvedīs? Un vai laimēsies kādreiz no jauna izglābties?
Atskaitot Siņku, visi gūstā saņemtie airētāji bija jauni, bet jaunie, kā zināms, allaž lolo cerības uz vislabāko. Tāpēc arī Siņkas stāstījums modināja viņos gaišu ticību, ka nākotne nesīs brīvību.
Devītā nodaļa pinekĻu vietĀ — vaŽas
Agri no rīta visus gūstekņus sasēja ar virvi garā rindā un dzina prom klajā laukā.
Jo tālāk, jo krāču grandoņa kļuva klusāka, līdz pēdīgi pavisam izzuda. Vāvere domāja, ka viņus ved kaut kur prom no Dņepras. Taču pēc laiciņa, paskat, priekšā starp garo zāli, kas sniedzās vai pāri galvai, paspīdēja ūdens.
Pečeņegi nolēca no zirgiem, atraisīja gūstekņiem virves, izklāja uz zemes vēršādas, kas bija sašūtas kopā un savilktas gar malu ar auklām.
Viens no viņiem pienāca pie gūstekņiem, pieliecās, saplūca sauju zāles un iesvieda to ādas ligzdā, tādējādi likdams saprast, lai arī gūstekņi dara tāpat.
«Kam tas vajadzīgs?» Vāvere brīnījās.
Un tikai tad, kad pečeņegi, ieveduši zirgus ūdenī, piesēja tiem pie astēm ar zāli piebāztās adas paunas un sakrāva uz tām tarbas ar pārtiku, ieročus un apģērbu, viņš atskārta, ka tās ir vēršādas laivas …
Pēc tam pečeņegi pavēlēja gūstekņiem sasēsties šajās laivās, paši piemetās tiem blakus un devās uz pretējo krastu. Zirgi acīmredzot bija pieraduši pie ūdens, peldēja naigi, tikai sprausloja.
Vāvere cieši raudzījās Dņepras tālēs. Varbūt tur parādīsies ceļotāji ar saviem kuģiem, pamanīs viņus un steigsies atbrīvot…
Taču veltas bija viņa cerības: uz dzidrā līmeņa līdz pašam apvārsnim nebija redzams neviens kustīgs punkts — tikai ūdeņi vien, ūdeņi vien …
Vai tirgotājs un Putjata nojauš, kur viņš tagad atrodas, vai viņi paši atgriezīsies mājās un pastāstīs par visu tēvam, mātei … Janai?
Kaut varētu aizsūtīt kādu vēsti, lai savējie zinātu, ka viņš ir dzīvs un vesels. Bet tā viņi var arī aizmirst.
Nē, māte nekad viņu neaizmirsīs, cauras naktis negulēs, acis neaizvērdama.
Tēvs arī bēdāsies un nožēlos, ka paklausīijs svešam cilvēkam un palaidis dēlu tik bīstamā ceļā. Bet, lūk, Jana, vai viņa ilgi gaidīs? … Nūja, meitene jau sacīja, lai viņš nebrauc. Paredzēja viņas sirds …
«Vai tiešām šī nebrīve būs uz mūžu?» Vāvere sevī sūrojās. «Vai tiešām nekad vairs neredzēšu piederīgos?… Veltīgi gan, lai arī kurp liktenis mani aizgrūdīs, es tomēr izraušos un atgriezīšos dzimtajā zemē. Vai arī iešu bojā …»
Sasnieguši krastu, pečeņegi paslēpa ādas laivas kārklu krūmos, atkal sasēja gūstekņus vienā virdzē un dzina uz priekšu pa platu ceļu, ko bija ieminuši mājlopi un zirgi.
Pa visu dienu viņi sastapa tikai vienu jātnieku, un tas pats bija pečeņegs. Viņš sēdēja gaužām izģindušā kleperī, viss vienās skrandās, šaujamloks bija salauzts un aptīts ar cīpslām, bez bultu maka, bet pīķa vietā — noasināta maiksts.
Pečeņegi pat nepaskatījās uz viņu.
— Tie arī saucas par cilvēkiem! — Siņka klusu norūca, klimz- dams blakus Vāverem. — Vai viņi sastopas, vai šķiras, ne vārda nesaka viens otram.
Gūstekņi nolikās uz nakts guļu pie smirdīga ezera, kad debesis jau bija kā nosētas zvaigznēm un no garās zāles iznira sarkanīga mēness ripa.
Taču atpūsties neizdevās: nakts vidū pečeņegi sacēla traku brēku, uzsākuši savā starpā kautiņu. Kad bija norimuši, viņi uzšāva gūstekņiem ar pletnēm un dzina tos tālāk nevis vairs pa ceļu, bet pāri gravām, līdzenumiem un pakalniem. Nežēlīgi sizdami, viņi tos trenca visu nakti.
Līdzko atausa gaisma, gūstekņi tūdaļ ievēroja, ka pečeņegi vairs nebija agrākie, un viņus izrīkoja vakar sastaptais skrandainis, kas jāja ar kaulaino kleperi.
«Vai tu redzējies, cik viltīgs un neģēlīgs!» Vāvere brīnījās. «Pat žēl kļuva, satiekot ceļā. Taču izrādās, ka viņš ar nolūku izlikās par nabagu. Patiesībā izpētīja, kurp ejam, lai naktī uzbruktu un pievāktu gūstekņus sev. Droši vien viņš ir no citas pečeņegu bandas, kas ķildojas ar to, kura uzglūn pie krācēm …»
Pēc tam viņi gāja tikai pa naktīm, bet dienās atpūtās kādas birztalas brikšņos vai gravās.
Šis ceļš bija grūts. Klajums viscaur noaudzis ar garu, meldriem līdzīgu zāli, kājas pinās tajā, bet sargi to neņēma vērā, viņi steidzās, pletnes nemitīgi svilpa pār gūstekņu galvām. Turklāt drausmīgi mocīja slāpes. Ēst deva žāvētu zirga gaļu, bet ūdens pagadījās reti, un arī tas bija sastāvējies, smirdīgs.