Kad beidzot kādā rītā gājiena priekšā tālumā atmirdzēja gaišzils klaids, gūstekņi paši, nu jau bez skubināšanas, saņēmuši savus pēdējos spēkus, skrēja uz turieni un kā aitu bars kārīgi pie- plaka pie ūdens.
Taču, norijuši pāris malku, visi reizē sāka spļaudīties: ūdens bija rūgts un sāļš.
— Jūra … — Vāvere izdzirda kādu sakām.
Paskat, te nu ir tā jūra, par kuru tik daudz kas dzirdēts! Patiešām, cik tā milzu plaša un krāšņa, it kā debesis nolaidušās uz zemes! Cik jauki, viegli šalko un šūpojas tās viļņi! Kaut tikai būtu brīvība, tad viņš bez airiem — ar rokām vien aizirtos līdz Kijevai!
Bet pečeņegi rēca aiz smiekliem, vēderus turēdami, un rādīja uz jūru, sak — dzeriet, ko jūs kavējaties?
Vāvere pajautāja Siņkam, vai tālu no šejienes līdz tai vietai, kur Dņepra ietek jūrā.
— Tālu gan. — Tas atmota ar roku. — No šejienes vēl ir jānokļūst Krievu jūrā, jāapbrauc apkārt Korsunas zemei[11], tad tu sasniegtu Dņepru.
— Vai šī nav Krievu jūra?
— Nē. Tur ūdens ir sāļš, ar citādu garšu. Šī ir Surozas jūra[12].. tajā ietek Donas upe.
Diezgan iznerrojušies, pečeņegi aizveda gūstekņus pie neliela ezera ar patīkamu ūdeni, kur atļāva pat izpeldēties. Tajā piekrastē tad visi arī apmetās.
Trīs pečeņegi kaut kur aizauļoja zirgos, bet nākamās dienas rītā viņi atgriezās ar pārdesmit jātniekiem greznos apģērbos, zobeniem pie sāniem.
— Kas tie tādi? — Vāvere čukstus jautāja Siņkam.
— Korsunieši. Romieši, kas dzīvo Korsunas zemē.
Tie ilgi apskatīja gūstekņus, gluži kā preces tirgū, strīdējās ar pečeņegiem droši vien par cenu. Te viņi dusmīgi aizgāja nostāk, te atkal pienāca klāt. Beidzot acīmredzot tomēr salīga, viņi iedeva pečeņegiem maku ar skanīgām monētām, un tie zirgos aizauļoja uz stepju klaidumu.
Grieķi atraisīja gūstekņiem virves, aplika katram ap rokām važas un dzina viņus tālāk gar jūras krastu.
Pilsēta, uz kuru korsunieši ap pusdienlaiku atveda gūstekņus, atradās pašā Surozas jūras malā, pie Donas ietekas. Visi nami bija mūra, tikai retumis pagadījās kleķa būdas … Ostā šūpojās daudz lielu kuģu ar nolaistām burām.
Korsunieši neļāva gūstekņiem pat atpūsties pēc smagā, steidzīgā gājiena. Tūdaļ noņēma no rokām smagās dzelzs važas, pielika viņiem uzraugus un pavēlēja nest no klēts piebērtus labības maisus uz pamatīgu galeru ar daudziem airiem. Bet paši aizgāja uz kādu augstu mūra namu ostas tuvumā.
Vienubrīd, tecēdams ar maisu no klēts uz kuģi, Vāvere izdzirda ļaužu drūzmā bargu uzsaucienu:
— Kur tu lien?
Atskatījies puisis ieraudzīja mazu, ņipru vīriņu, kas strostēja par kaut ko važoni, garu tēvaini.
Vāvere ievēroja vīreli un, kolīdz radās izdevība, piegāja pie viņa un pajautāja:
— Piedod, labais cilvēk, vai tu gadījumā neesi krievs?
— Krievs gan, — viņš moži atsaucās. — Bet kā tu šeit uzradies?
— Mūsējo šeit ir daudz. Pečeņegi mūs sagūstīja pie krācēm, kad bijām ceļā uz Grieķiju. Pēc tam citi viņiem atņēma mūs un pārdeva šiem te, korsuniešiem. — Vāvere pamāja ar galvu uz uzraugiem.
Tie, pamanījuši, ka gūsteknis sarunājas ar svešinieku, sirdīgi uzbrēca viņam, un Vāvere atkal aizsteidzās pēc labības.
Citreiz viņam laimējās parunāties ilgāk. Piestātnē bija atnācis kāds vecis zvejot zivis. Patiesību sakot, viņš pats nemaz nezve- joja, tās viņam ķēra divi pieradināti putni gariem knābjiem. Aizlido šāds zveju putns jūrā, sakampj knābī zivi, bet norīt nevar, tāpēc ka ap kaklu apsiets žņaugs, un tā viņš nes lomu savam saimniekam, bet tas atņem zivi un iesviež koka spainī.
Uzraugi tik sajūsmināti skatījās uz šiem putniem, ka pat aizmirsa par gūstekņiem. Bet Vāvere, izmantodams izdevību, atkal piegāja pie sava tautieša.
Šis vīrs te kalpoja par izrīkotāju tirgotājiem, kas pārvadāja savas preces pa Donu. Viņš sagādāja tiem dažādus piederumus un pārtikas krājumus ceļojumiem.
— Vai nevar kaut kā aizbēgt no šejienes? — Vāvere jautāja, ar cerībām lūkodamies izrīkotājā.
— Veltīga iedoma. Ja tu ietu gar Dņepru un ja nenomirtu badā, tad pečeņegi tevi sagūstītu, bet, ja tu nonāktu hozāru zemē, kristu hozāru nagos …
— Acīmredzot man būs jānomirst gūstā … — Vāvere drūmi bilda.
Izrīkotājam laikam kļuva viņa žēl.
— Bet tu nenokar degunu pirms laika, — viņš mēģināja mierināt. — Varbūt tev laimēsies — gadīsies labs saimnieks, tu paziņosi savējiem, un viņi tevi izpirks, šie romieši jūs nepirka sev, bet gan tālākpārdošanai. Viņi paši jūs nedrīkst paturēt. Korsunas zemē dzīvo daudz mūsējo, un arī Kijevas tirgotāji bieži tur iegriežas. Ja nāktu gaismā, ka romieši sev par vergiem pietur krievus, rastos lielas nepatikšanas.
— Kur viņi pārdod? Šeit pat?
— Reizēm šeit, ja gadās labi pircēji, bet, ja ne, tad paslepus pārsūta uz Grieķiju, uz Cargradu.
— Esi tik labs, dārgo cilvēk, kā savu tēvu es lūdzu tevil Pasaki Kijevas tirgotājiem, kad satiksi viņus, ka tu esi redzējis Kudeļas airētāju Vāveri un tas zvērējis, ja vien paliks dzīvs, cik spēdams pūlēsies, lai atgrieztos mājās… Savu tirgotāju, sak, lūdza, ja tas dabūtu zināt, kam viņu, Vāveri, pārdevuši, tad lai izpērk, pēc tam viņš atkalpos tirgotājam par visu …
— To es apsolu, noteikti paziņošu, pat pierakstīšu sev, lai neaizmirstas.
Viņš izvilka no azotes gabaliņu smalka pergamenta, pamērcēja zoss spalvu pudelītē, kas karājās pie jostas.