— Kā, tu teici, sauc tavu saimnieku?
— Kudeļa.
Izrīkotājs kaut ko atzīmēja uz ādas lanckiņas.
— Un vēl neaizmirsti pasacīt, ka gūstā kopā ar mani ir Viša- tiča Siņka un divdesmit citu airētāju — Ļitajs, Prijma, Gostens, Netreba, Nečais, Smiļko, Ļutavors . ..
— Labi, neaizmirsīšu arī par viņiem, — pierakstīdams gūstekņu vārdus uz lanckiņas, izrīkotājs apsolījās.
Vāverem tikpat kā akmens novēlās no krūtīm! Ja Kudeļa zinās, ka viņš ir dzīvs, tad arī Jana un varbūt tēvs un māte saņems šo vēsti.
Korsunieši acīmredzams steidzās. Līdzko gūstekņi bija pārnesuši visu labību no klēts uz galeru, uzraugi pasauca tos, kas uzturējās mūra namā. Tie tūdaļ ieradās piestātnē. Viņi lika vispirms gūstekņiem un uzraugiem kāpt uz kuģa, pēc tam uznāca arī paši.
Galeras augša bija pārsegta ar klāju, kurā izzāģēta plata lūka, kurai pierīkots nolaižams vāks ar rokturi. Tad nu pa šo lūku uzraugi sagrūda nopirktos gūstekņus zem klāja.
Tur bija akla tumsa. Tikai pa bortu ierobiem, caur kuriem bija izbāzti airu turekļi, mazliet ieplūda gaisma.
Drīz te nokāpa uzraugi ar lukturi. Apsēdinājuši gūstekņus uz soliem, kas bija izvietoti šķērsām kuģim, viņi tur piekala šos nelaimīgos cilvēkus, nolika katram priekšā pa karašai, trauku ar ūdeni un atkal uzlīda augšā.
Neviens pat nepieskāris ēdienam, visi sēdēja, bēdu nomākti.
Brīdi galera pašūpojās viļņos, tad to atraisīja, lejup nokāpa uzraugs, kails līdz viducim, un pavēlēja gūstekņiem ķerties pie airiem.
Vāvere noliecās gluži pie ieroba maliņas, gribēdams pavērot, uz kuru pusi kuģis dosies. Te pēkšņi uzraugs viņam no visa spēka uzšāva ar pātagu pa muguru tā, ka palika asiņaina svītra.
Aši kuģis traucās pa jūru, bija dzirdams tikai, ka viļņi sitas pret bortiem, bet uzraugs staigāja gar airētājiem un ar pātagu skubināja, lai airē vēl naigāk.
Četras dienas viņi brauca, bez mitas pūlēdamies no agra rīta līdz vakara krēslai. No sākuma — uz dienvidiem, tad uz rietumiem, pēc tam pagriezās uz ziemeļiem. Apbrauca Korsunas zemi.
Pienāca vakars, kuģis piestāja pie krasta, taču gūstekņi nevis tvēra ēdamo un dzeramo, bet pieplaka pie ierobiem, caur kuriem bija izbāzti airi, un dzēra svaigo gaisu neatdzerdamies.
Piektās dienas pievakarē apstājās pie lielas pilsētas. Siņka to pazina, raugoties pa spraudziņu, viņš kādreiz te bijis ar savu tirgotāju. Hersonesa, korsuniešu galvenā pilsēta.
Uz galeras palika tikai uzraugi, lai uzmanītu gūstekņus, visi izkāpa krastā.
Pilsēta bija izvietojusies uz kalna pie pašas kuģa piestātnes. No turienes bija sadzirdamas jautras čalas, dziesmas, spēlēja stabules, it kā tur svinētu kāzas.
Gūstekņi arī uzsāka dziesmu, tikai skumju, skumju.
Saļima Vāvere uz sola, saķēra galvu, un tādas bēdas sagrāba viņa sirdil Kādreiz viņš arī bijis brīvs, dzīvojis savu mīļo un dārgo cilvēku vidū, gājis, kurp vien vēlējies, darījis, ko gribējis. Turpretī tagad liktenis viņu atdzinis svešā, nezināmā zemē. Un vai kādreiz beigsies šīs briesmīgās mokas, vai arī tā nāksies nomirt?!
Nākamās dienas rīta agrumā uz kuģa saradās daudz herso- niešu. Viņi paši vien bez gūstekņu palīdzības stiepa uz krastu pilnos labības maisus.
Desmitā nodaļa
CARGRADA
Jūras braucienā pagāja vesela nedēļa. Uzraugs pavēlēja izcelt airus no ūdens un, kad galera apstājās, visus atbrīvoja no važām.
Gūstekņi uzkāpa augšā — saule viņus apžilbināja tik stipri, ka sāka asarot acis.
Vāvere notrausa asaru un palūkojās visapkārt, — viņu galera šūpojās plašā līcī. Visapkārt kuģu, ka biezs, nekad viņš tik pulka nebija redzējis. Ļaužu sanācis krastā vesels milzums. Pilsēta liela, izpletusies tālu uz kalna nogāzēm. Nami balti, jumti spīd un laistās kā zelts.
— Cargrada! Cargradal — to pazīdami, sauca tie airētāji, kuri jau agrāk bijuši šeit tirgotājiem līdzi.
Sanāca visi kopā, vērīgi lūkojās uz krastu.
— Vai tiešām Grieķija? — Vāvere negribēja ticēt.
— Tā pati gan … — Siņka apstiprināja.
Vāverem krūtīs plauka cerība: ja krievu tirgotāji jau ieradušies šeit, varbūt laimēsies kaut kā izkļūt brīvībā. Viņš grasījās apjautāties Siņkam, kur un kā meklēt savējos, ja radīsies tāda iespēja. Taču uzraugs jau šmīkstināja pātagu, skubinādams kāpt laivā.
Līdzko gūstekņi bija sasēdušies, tūdaļ tiem lika airēt prom no piestātnes uz klusu atteku. Tur viņus ieslodzīja pazemes alā, kas bija izdobta klintī.
— Kaut varētu paziņot mūsējiem, kur mēs atrodamies! — Vāvere sacīja.
— Kā gan tu paziņosi no šīs akmeņlauztuves?
— Neba mūžīgi mēs šeit kvernēsim, kādreiz mūs izvedīs ārā. Tad,lūk…
— Izvest jau izvedīs, bet uz kurieni … — Siņka, pagalam sadrūmis, nogrozīja galvu.- Vai nu atkal mūs piekals ar važām
pie galeras sola, vai arī aizsūtīs pazemē akmeņus skaldīt… Ar labu mūs neatlaidīs. Kaut gan starp romiešiem un Krievzemi noslēgts līgums, ka gūstekņi jāatlaiž mājās, tomēr viņi mūsējos slepeni patur sev, jo godīguma viņiem tik daudz, cik aiz naga melns.
— Es tik un tā aizmukšu uz mājām! — Vāvere apņēmīgi teica. — Lai arī kurp viņi mani aizdzītu.
— Nu, ir jau bijuši tādi, kas aizmukuši. Varbūt tev arī izdosies, jo tu esi jauns un spēcīgs, nevis tāds kā es … — Siņka rūgti nopūtās. — Pat ja vēlreiz tirgotājs izpirktu mani, prieka būtu maz. Tad es viņam kļūtu vergs uz visiem laikiem. Tik vien būtu mierinājuma, ka varbūt izdotos nomirt dzimtenē, nevis svešumā …