Iestājās ilgs klusuma brīdis.
Pirmais to pārtrauca Siņka. Uzlicis roku Vāverem uz pleca, viņš ieteicās:
— Tomēr nav vērts velti gremzties, jo tautā saka: no bēdām maizi necep. Mums jādomā, kā izlauzties no šejienes. Paklau, ja kādam tomēr laimētos, tad savējos meklējiet Cargradā pie svētā Mamī baznīcas. Tur arvien apmetas mūsu tirgotāji. Romieši viņiem dod gan mitekli, gan iztiku un, kad viņi pošas atceļā, tad vēl arī buras un enkurus kuģiem.
— Un to visu par baltu velti? — Vāvere brīnījās. — Kāpēc tad tirgotāji ir tik nikni uz romiešiem, vienmēr šķendējas par viņiem?
— Ehē, «par baltu velti» … Dotu gan šie, ja kņazs Oļegs nebūtu piespiedis viņus ar varu, kad bija nonācis ar savu karadraudzi pie Cargradas. Viņi ar lielāko prieku nelaistu mūsējos tirgoties savā zemē, bet spēcina par maz. Romas ķeizari jau puspasaulei uzlikuši savu ķepu, bet no Krievijas baidās …
— Bet, ja mūsu tirgotāju šobrīd nav Cargradā, kur tad meklēt glābiņu?
— Ir bijuši gadījumi, ka dažs aizbēdzis uz Bulgāriju vai arī gaidījis tirgotājus pie Donavas ietekas jūrā. Bet tur, kā stāsta, esot grūti tikt pāri augstajiem kalniem, vajagot zināt takas. Tie kalni atrodoties uz pašas romiešu zemes robežas. Līdzko tiem pāri — tā Bulgārijā iekšā …
Korsunieši ļāva gūstekņiem atpūsties, kamēr uz plaukstām sadzīst airu ieberztās tulznas, tad veda viņus nezināmā virzienā pa akmeņiem bruģētu ceļu.
Pretī brauca lepnas karietes ar saules nojumēm, ka tarkšķēja vien. Visur ļaudis daudzkrāsainos apģērbos. Abpus ceļa ēkas — apstādītas zaļoksniem kokiem.
Nonāca gūstekņi pie augstas mūra sienas, vai pieciem vīriem vajadzētu citam uz cita pakāpties, lai redzētu tai pāri. Pie vārtiem stāvēja sargi ar ķiverēm galvā, ar spožām bruņām ap krūtīm un kājām, ar apaļiem vairogiem un garām āvām rokās.
Korsunieši kaut ko pateica sardzes vīriem, tie atvēra vārtus un ielaida gūstekņus iekšā.
Pagalms — plašs laukums, visapkārt nožogots ar mūriem. Tajā rindās sastājušies karavīri, gan jātnieki, gan kājnieki. Gar laukuma malām gari, grezni nami. Aiz ēkām kupls mežs, bet tajā spīgo kāda augstmaņa pils apaļais, apzeltītais jumols.
Atstājuši gūstekņus ar uzraugiem pagalmā, korsunieši iegāja greznajos namos. Tur viņi uzkavējās ilgi, tad atgriezās ar diviem vīriem; viens vēl bija jauns, bet ducīgs, garā, sarkanā apģērbā. Otrs — nevarīgs večuks šķībiem pleciem, šaurās svītrainās biksēs un baltā kreklā.
Ducīgais piegāja pie gūstekņiem un, valdonīgi pārlaidis tiem niknu skatienu, sāka izraudzīties. Pret kuru viņš pastiepa gredzenoto pirkstu, tam večuks piesūcās kā ērce: aptaustīja no visām pusēm, spaidīja roku un kāju muskuļus, lika atvērt muti, apskatīja zobus, pagrūda uz priekšu, lai paietas, un visubeidzot kaut ko sacīja ducīgajam. Bet tas klusēdams pamāja ar galvu, un tad gūsteknis tika aizvests savrup.
Visilgāk apskatīja Vāveri. Viņam lika pacelt lielu akmeni, skriet pa pagalmu, ko kājas nes. Pat ducīgais pats savām rokām aptaustīja viņu.
Kad visi gūstekņi bija izšķiroti, korsunieši ar drukno vīru aizgāja uz vienu grezno namu, bet večuks Vāveri ieveda citā.
Vāvere skatās — istaba gaiša, glīti iekārtota, bet tukša. Tikai akmens galds uz nagainām ķepām stāv kā zvērs pašā vidū un sols tam blakus. Kaktā uz zeltaina audekla uzgleznots vīrs ar lielām acīm un bārdiņu. Nu gluži kā dzīvs! Vienu roku viņš piespiedis pie krūtīm, trīs pirksti salikti vienkop, bet otrā rokā tur baltu dvieli, un uz šī dvieļa kaut kas uzrakstīts ar melnu krāsu. Gleznas priekšā stikla trauciņā deg uguntiņa.
Večuks apsēdās uz sola un sāka laipni kaut ko runāt. Taču Vāvere nekā nevarēja saprast, tikai blisināja acis. Bet, kad večuks pasacīja vārdu «krievs», puisis gandrīz salēcās, izdzirdējis dzimto valodu.
— Jā gan, esmu krievs, — viņš apliecināja. — No drevļanu cilts.
Vecis pasmaidīja un nu jau turpināja runāt krieviski. Viņš izprašņāja, kas ir Vāvere, kur dzīvojis, ar ko nodarbojies, kā nonācis gūstā.
Vāvere k|uva priecīgs, visu pastāstīja: gan par tēva mājām, gan par braucienu pa Dņepru, gan par pečeņegiem un ceļojumu pār jūru — it neko neslēpa. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās, tikai reizumis pavaicāja par kādu sīkumu.
Kad Vāvere bija beidzis savu stāstījumu, vecis uzreiz kaut kā saīga un skarbi sacīja:
— Tagad paklausies, ko es tev teikšu. Iegaumē labi: tu esi vergs, pārdots cilvēks. Tev vairs nav nedz dzimtas, nedz tēvzemes, nav pat sava vārda. No šīs dienas par tavu dzīvību un nāvi var lemt vienīgi tavs īpašnieks. Ja viņš gribēs, nosūtīs tevi no rīta līdz vēlai naktij skaldīt akmeņus, tik cietus kā dzelzs. Un uzraugi tevi šaustīs pātagām, pat aizmirsīsi miegu un atpūtu. Un tā paies viss mūžs, līdz tu pakritīsi miris pie tiem akmeņiem …
Vāverem salti drebuļi skrēja pār kauliem. Cik drausmi vārdi, bet veča balss dzēlās sirdī kā asi dzeloņi.
Taču večuks, plēsonīgi pažņaudzījis pirkstus, kā zostēviņš pastiepa pret Vāveri galvu un turpināja baidīt:
— Pazemē vēl ir arī tādas raktuves, kas dziļākas par visdziļāko aku. īpašnieks arī uz turieni var nosūtīt tevi. Tur, pieķēdēts pie bluķa, tu atskaldīsi un tupus rāpus vilksi prom smagu rūdu. Karsti sviedri tev līs aumaļām, bet ledainās lāses no griestiem tevi stindzinās. Acis kļūs aklas tumsā, mitrums saēdīs miesu. Un nekad neviens vairs neizvedīs tevi no pazemes, nekad vairs, pat mirušu tevi neapspīdēs jaukā saule.
Vāverem pat elpa aizrāvās, brīdi šķita, ka šī briesmīgā zeme gāžas uz viņa pleciem.
Večuks pablenza uz jauno puisi un apmierināts pasmaidīja par viņa izbīli, tad sacīja mazliet laipnāk:
— Ja tu uzticīgi kalposi savam pavēlniekam, ja būsi ar mieru dzīvību atdot, izpildot viņa pavēles, tad viņš var dāvāt tev ārkārtīgu žēlastību: dot tev ēdienus un dzērienus, kādus nav baudījuši pat tavas zemes kņazi. Viņa gaišība, paša dieva izredzētais, cildenais romiešu vasilevs[13], — vecis svinīgi teica, piecēlies no sola, — pieņems tevi par savu karavīru … Tagad atbildi, ko tu sev izvēlies?