Vāvere ilgi domāja, tad sacīja:
— Es kalpošu valdniekam viņa karapulkā …
Vecis cieši paskatījās viņam acīs, droši vien lai pārliecinātos, vai viņš to saka ar patiesu apņēmību, pēc tam skaļi sasita plaukstas.
Tūdaļ iesteidzās apkalpotājs. Večuks viņam kaut ko pasacīja. Tas paņēma Vāveri aiz rokas un aizveda viņu uz pirti, kur bija silts ūdens.
Kamēr Vāvere mazgājās, apkalpotājs atnesa viņam jaunu karavīra tērpu un vieglas sandales. Kaut gan šis apģērbs un apavi jaunajam puisim bija par maziem, tomēr apkalpotājs tikai rokas vien noplātīja, sak: lielāku nav.
Vāvere vēlējās paturēt sev Janas dāvāto kreklu. Taču apkalpotājs nikni uzbrēca viņam, izrāva to no rokām un iemeta krāsnī.
Pēc tam izveda puisi pagalmā.
Gūstekņu tur vairs nebija.
Večuks tuvumā pastaigājās šurpu un turpu. Paskatījies uz Vāveri, viņš apmierināts pasmaidīja.
— O-o, kāds tu esi! … Tiesa gan, apģērbs par mazu. Ko, vai lielāku nevarēja sameklēt?
— Nē, nebija, — Vāvere apliecināja, pamādams ar galvu.
— Protams, līdz šim romiešiem nav bijuši tik pamatīga auguma karavīri. Nekas, es likšu lai viņi tev pašuj pēc mēra. Nu tagad ej pie saviem jaunajiem draugiem. — Vecis norādīja uz garu jo garu pili. — Sākot ar rītdienu, tev jāiet kopā ar viņiem uz apmācībām, lai tu kļūtu īsts dižā vasileva karavīrs.
Vāvere aizgāja uz turieni, atvēra durvis un apstājās uz sliekšņa: plašā istaba bija stāvgrūdām pilna ar karavīriem. Tie, pamanījuši viņu, sāka aurot un svilpt, un smieties kā prātā jukuši.
Pēc tam ielenca viņu kā nezin kādu brīnumu, cits iebelza pa muguru, cits glāstīja galvu, bet cits raustīja aiz stērbelēm.
Vāvere stāvēja apjucis un rāms, nezinādams, ko viņam darīt.
Bet tad pie viņa pienāca spēcīgs puisietis, apaudzis ar matiem un bārdu vai līdz acīm, gluži kā pats nelabais, iesita ar dūri Vāverem pa krūtīm un mazliet atkāpās.
«Par ko tā?» Vāvere sašutis paraudzījās uz karavīriem.
Taču tie skaļi smējās, sastājās aplī, atstādami Vāveri aci pret aci ar bārdaini.
«O, cik viņi nekrietni,» nodomāja jaunais puisis, pārlaizdams apkārtējiem skumju skatu.
Bārdainis ierāva galvu plecos, sakoda žokļus un sāka lēkāt Vāveres priekšā: hop, hop, hop … Vienlaicīgi viņš vicināja dūres, kā izaicinādams uz kaušanos. Brītiņu pavicinājis, viņš pielēca tuvāk un gribēja atkal iegāzt pa krūtīm.
Vāvere sakampa viņu aiz rokām, spēcīgi sažņaudza tās, kā dažkārt mājās bija darījis ar kaušļiem. Taču bārdainis izrāvās un iebelza Vāverem no visa spēka.
Karavīri smējās vēl negantāk.
Vāvere sadusmojās un savukārt deva pretī bārdainim, atsviez- dams to nost kā pupu kūli. Tas tik tikko noturējās kājās. Pēc tam uzbrucējs varbūt liktos mierā, bet karavīri sāka viņu un Vāveri no mugurpuses grūstīt, uzmudinādami cīņai.
Noskaitās Vāvere, apsviedās kā ritenis un nu tikai zvetēja katram, kas gadījās pa sitienam. Pēc tam viņš izlauzās no apļa, sagrāba solu un atvēzējās ar to. Visi kautiņa cēlēji pārbijās un spruka ārā pa durvīm.
Attapies Vāvere pameta skadru aci visapkārt. Viņš viens pats stāv pils dižistabas vidū, bet no karavīriem ne vēsts. Paskatījās uz durvīm, bet tur ducīgais vīrs smej pilnā kaklā. Arī večuks smieklos rāda savus robu robiem izlūzušos zobus.
«Nu man ir beigas!» Vāverem auksti drebuļi pārskrēja pār kauliem.
Viņš nolaida zemē solu un zemu nokāra galvu.
Ducīgais pienāca klāt, atzinīgi papliķēja Vāverem pa muguru un bāza viņam saujā sudraba monētu.
Vāvere stāvēja kā pārakmeņojies.
— Ņem taču! — večuks viņu mudināja. — Tev dod dzeramnaudu par drošsirdību.
«Ak tā!»
Saskrēja iekšā karavīri. Ducīgais viņiem kaut ko pateica, pamādams ar galvu uz Vāveri, un devās ar večuku uz izeju.
Līdzko durvis aizvērās, puiši no jauna ielenca Vāveri, bet tagad jau smaidīgi un laipni, it kā nupat vēl starp viņiem nebūtu bijis ķīviņš.
Bārdainis draudzīgi apskāva jauno spēkavīru ap pleciem, pamezdams zīmīgu skatu uz monētu.
Vāvere saprata šo mājienu un atdeva naudas gabalu bārdainim.
Karavīri satvēra Vāveri aiz rokām un kājām — un nu tikai sviest gaisā!
Vienpadsmitā nodaļa Ķeizara dienestĀ
Nebija viegli Vāverem apgūt kara māku. Kaut gan mājās viņš reti kuram netika līdzi veiklībā zvēru medībās, tomēr šeit pieveikt cilvēku, cīnoties ar viņu uz dzīvību vai nāvi, lai arī nevis īstenībā, bet nosacīti, bija daudz grūtāk. Neprata viņš nedz zirgu labi vadīt, nedz ar šķēpu un pīķi rīkoties tik viegli kā rotaļājoties, nedz ar vairogu aizsargāties pret uzbrukumu.
Kad vakarā puisis pārnāca no apmācībām, visi kauli sāpēja, garšīgu ēdienu negribējās ne mutē ņemt. Viņš pārguris atkrita uz lāvas, gribējās gulēt un necelties, taču nē, līdzko ārā svīda gaisma, bija jāsteidzas uz stalli, lai padzirdītu, pabarotu un notīrītu zirgu, jāmanās arī sevi savest kārtībā. Vāvere pūlējās cik spēdams, lai viņu no jauna neiekaltu važās.
Priekšniecība, to redzēdama, paslavēja viņu, reizēm pat atmeta dzeramnaudu. Taču viņš vienmēr to atdeva kopīgai priecai, lai nemodinātu biedros skaudību un nezaudētu viņu sirsnību.