Cik daudz savā ilgajā mūžā pārdzīvojis un pieredzējis vectēvs! Taču kādreiz viņš bijis tik spēcīgs un drošsirdīgs! Pat ja gadījies sastapt lāci, arī no tā nebaidījies, stājies tam pretī krūti pret krūti. Bijis Oļega karadraudzē, cīnījies par Cargradu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka vectēvam nekad netrūka ko stāstīt, bet Vāverem allaž patika klausīties.
Tikai vienu ziemu puisēnam prāts nenesās uz vectēva nostāstiem — viņš smagi saslima. Gulēja apsegts ar kažoku, klepus viņu smacēja, aukstums saldēja.
Atveda pie viņa pūšļotāju, tas ilgi kaut ko murmināja, noliecies pār slimnieku, deva dzert avota ūdeni, kas bija nostādināts uz dažādiem augiem, kūpināja smārdīgus dūmus, no kuriem Vāvere pusi dienas šķaudīja, pēc tam pūšļotājs apgalvoja, ka Morēna uzsūtījusi viņam ļauno garu: nepieciešams, sacīja, apziest puisēnu no galvas līdz kāju pēdām ar krējumu un likt, lai suns vai kaķis nolaiza, lai tie līdz ar krējumu apēstu arī ļauno garu.
Vēl tagad Vāverem šermuļi skrej pār muguru, atceroties, kā toreiz viņa augumu laizīja suns.
Laikam taču tas bija aprijis ļauno garu, jo pēc tam Vāvere tiešām sāka atspirgt.
Tomēr Morāna acīmredzot bija gaužām apvainojusies, jo arī vēlāk neatkāpās no viņiem; drīz vien aizsauca vectēvu pie sevis. Un ko tikai ļautiņi nedarīja ar viņu: gan apkūpināja, purpinādami: «Vācies prom, slimība, no mājas ar dūmiem, no sētas ar vēju,» —
gan nesa pār degošu ugunskuru un zibeņa pāršķeltu koka stumbru, lika dzert dieviem ziedotu dzīvnieku asinis — nekas nelīdzēja …
Vectēva miesas sadedzināja uz sārta, lai šķīstītu no visa ļauna. Savāca pelnus podā un apraka birztalā pirms saulrieta, lai nelaiķa dvēsele neaizmaldītos nakts tumsā.
Tagad vectēvs jau dzīvo zaļajā līcī, kur puķes nemūžam nenovīst un putni dzied vienā dziedāšanā.
Mājās viņš ierodas tikai vienreiz gadā, kad ļaudis piemin mirušos. Un tad arī viņš nav redzams. Māte tajā dienā allaž no rīta izkurināja pirti, pakarināja tur uz vadža tīru dvieli, nolika visādus ēdienus. Pēc tam atvēra durvis un lūdza visus senčus mazgāties un cienāties.
Vāverem ārkārtīgi gribējās redzēt vectēvu, bet nedz māte, nedz tēvs negāja skatīties, un puisēnu nelaida tur ne tuvumā. Tikai nākamajā dienā viņi iegāja pirtī un meklēja pelnos pēdas, ko tur ieminuši senči. Māte ikreiz tās uzgāja un rādīja puisēnam, taču tās nemaz nebija līdzīgas cilvēku pēdām. Reiz Vāvere pamanīja suni ietekām pirtī. Vēlāk māte rādīja tā pēdas un sacīja, ka tās esot vectēva …
… Kā gan tagad tēvs un māte tur dzīvo bez viņa, Vāveres? Varbūt badā nenomirs, jo kaimiņi viņiem palīdzēs, bet, ja šoziem tjūns nedabūs nodevas, no verdzības jūga viņiem neizbēgt.
Kudeļa, kas zin, jau sen ir atgriezies Kijevā. Un Putjata arī, jo viņam droši vien laimējies izglābties — nebija taču kritis gūstā. Bet varbūt aizgājis bojā?
Kad Jana uzzinās, ka tirgotājs pārradies mājās, viņa tūdaļ aizskries pie tā. Cerēs tur ieraudzīt viņu, Vāveri, un neieraudzīs …
Kaut vismaz tas izrīkotājs, kas darbojas pie Donas upes, padotu ziņu uz Kijevu, ka viņš ir sveiks un vesels, tikai nelaimes piemeklēts. Tad varbūt Jana arī gaidītu. Pretējā gadījumā viņa pa- bēdāsies, pabēdāsies un aizmirsīs …
Līdzko Vāvere paliek viens, tūdaļ viņam uzmācas smeldzīgas skumjas, visādas domas nāk un iet cita pēc citas, un nav tām nedz gala, nedz malas.
Citkārt pēkšņi viņam uzvēdījas dzimtās mājas siltums, nāsīs iesitas rudzu maizes smarža. Vai arī viņš sadzird meža šalkas.
Turklāt tik skaidri un precīzi, ka šajās šalkās var atšķirt gan ozolu vareno dūkoņu, gan liepu maigo sanu, gan bezgala jaukos kalna k|avu švīkstus un liegos ošu zumzus.
Un tomēr varjagam taisnība: Vāverem arī posta daudz nācies pieredzēt mājās. Bija vasaras, kad nedz druvas devušas ražu, nedz meži medījumus. Tad cilvēki ēda bērzu gremzdotās mizas un dažādu zāli, lai kaut kā izdzīvotu. Un kur tad vēl slimības, ko ciematam uzsūtīja ļaunie gari… Vai maz iespējams salīdzināt Vāveres pašreizējo dzīvi ar agrāko? Tagad dienesta pienākumi ir viegli, ēdiens sātīgs, guļvieta tīra un apģērbs glīts. Tikai nezin kāpēc tā iznāk, ka visi šie labumi svešumā viņam ir tikpat netīkami, cik netīkama bija greznības pilnā dzīve zemūdens valstībā tai skaistajai meitenei, par kuru stāstīja vectēvs.
Vāvere gan skumst un bēdājas, tomēr degunu nenokar. Dienestu pilda, kā pienākas. Kaut arī zina: cerēt, ka šādā veidā viņš varētu izpelnīties brīvību, ir tas pats, kas cerēt, ka pūcei aste uzziedēs.
Nē, Vāverem ir cits nodoms. Viņš grib iegūt ķeizara ierēdņu un karavīru uzticību, lai tie nebaidītos viņu izlaist aiz cietokšņa mūriem. Puisis ir pārliecināts, ka reiz viņš satiks krievu tirgotājus vai vismaz paziņos viņiem par sevi. Tad, cerams, tirgotāji viņu neatstās šeit. Bet varbūt viņam pašam izdosies aizmukt. Arī vienu otru naudas ripiņu viņš ir paslēpis no dienesta biedriem, iešūdams jostā, — gan noderēs.
Pienāca kaut kādi svētki.
Plašā zāļainā laukumā, ko grieķi sauca par hipodromu, tika sarīkotas dažādas karaspēles. Meta šķēpus mērķī, cīkstējās, sacentās augstlēkšanā, skriešanā, jāšanā. Ļaudis ar gavilēm sagaidīja uzvarētājus, apmētāja ziediem un apdāvināja viņus.
Vāvere arī piedalījās šajās karaspēlēs. Lai gan skriešanā dažs viņu apsteidza un dažs arī augstlēkšanā pārspēja, toties cīkstēšanās mākā neviens nebija pārāks par viņu un arī šķēpu neviens ne- aizmeta tālāk. Kad Vāvere meta šķēpu pret biezu dēli, uz kura bija uzzīmēta ripa, tas pašā ripas vidū izurbās cauri.