Sacensību rīkotāji lika viņam vēlreiz mēģināt. Un atkal viņš trāpīja tajā pašā vietā.
Visi aiz sajūsmas auroja kā negudri.
Pēc šīs veiksmes augstmaņi jo vairāk uzticējās Vāverem. Pagāja kāds laiciņš, un viņu sūtīja apsargāt ķeizara mītni.
Tad, lūk, Vāvere nonāca gandrīz īstā pasakā.
Šīs pilis bija dižas un augstas. Ja gribēja saskatīt jumtu, vajadzēja galvu atgāzt un ķiveri pieturēt, lai nenokrīt. Logu daudz, un tiem visiem nezin kāpēc priekšā dzelzs stieņi. Droši vien tāpēc, lai neviens neielīstu pa logiem iekšā. Sienas apgleznotas ar romiešu dieviem un svētajiem. Tur bija gan bārdaini vīrieši, gan sērīgas sievietes ar mazuļiem uz rokām, gan tukli bērneļi ar putnu spārniem. Katram ap galvu mirdz aplis kā zeltaina saule. Pagalmā starp ēkām plati celiņi izklāti daudzkrāsainiem akmeņiem — gluži kā ar paklājiem, — pat bail soli spert uz tiem; zeļ puķes un neparasti koki, strūklakas no zvēru rīklēm šļāc varenas ūdens šaltis vai līdz mākoņiem.
Tur Vāvere pirmo reizi redzēja arī pašu romiešu valdnieku — ķeizaru Romānu[14].
Gadījās, ka tobrīd brašais puisis stāvēja sardzē pie pils, kurā dzīvoja ķeizars. Vecākie komandieri atveda gvardus1 , nostādīja viņus divās rindās iepretī galvenajai ieejai. Saskrēja arī ķeizara kalpi, un atklimta vecais varjags.
Drīz vien atvērās sudrabkaltās durvis. Gvardi tūdaļ izslējās un sastinga kā koka dievi. Tāpat augstmaņi un karakalpi palika nekustīgi stāvam kā stabi.
Vāvere saprata: gaida ķeizaru.
Puisis domāja, ka ieraudzīs pašu Pērkondievu, bet iznāca neizskatīgs vīrelis garā purpura apmetnī. Galvā apaļa zeltīta cepurīte, kājās ziediem un krustiem izšūdinātas kurpes.
Sardzes karavīri stāvēja kā sastinguši, bet visi augstmaņi un līdz ar viņiem vecais varjags nometās ceļos. Neviens nebilda ne pušplēsta vārda, vienīgi bija dzirdami ķeizara apmetņa čauksti un apavu zoļu švīksti uz akmens klona.
Vārgs un drūms, nepaskatīdamies ne uz vienu, ķeizars iegāja dārzā. Pēc tam viņam sekoja arī miesassargi.
Vāvere savām acīm nespēja ticēt — kāpēc valdniekam, kas dzīvo tādā slavā un cieņā, jābūt tik īgnam?…
Romiešiem gaužām patika izklaidēties ar dažādām spēlēm, bet jo sevišķi viņus aizrāva sacīkstes braukšanā ar viegliem kaujas ratiem, kuras bieži notika hipodromā, netālu no Lielās pils.
Cargradā bija kādas četras bagāto pilsētnieku apvienības, kas deva sacīkstēm zirgus un braucējus. Tām visām bija savi staļļi, savi ietekmīgi aizstāvji un savi piekritēji, tāpat arī savi īpaši nosaukumi. Apvienībām nosaukumus deva saskaņā ar viņu kaujas ratu krāsu. Ja rati bija zili, tad — zilā apvienība, ja zaļi — tad zaļā, ja balti — baltā.
Sardzes karavīri, kuri pastāvīgi piedalījās sacīkstēs, vienmēr brauca krāsainos ratos. Viņu aizstāvis un priekšnieks bija ķeizara dēls Feofilakts, kuru sešpadsmit gadu vecumā Romāns iecēla par patriarhu, padarīdams dēlu par otro valdnieku pēc sevis visā Grieķija. Taču Feofilakts vairāk interesējās par zirgiem un sacīkstēm nekā par garīdzniecības un baznīcu jautājumiem. Katrām sacīkstēm zirgus un braucējus izvēlējās pats patriarhs. Un, ja kāds no karavīriem attaisnoja viņa cerības, sacīkstēs gūdams uzvaru, tad Feofilakts priecājās kā bērns un bagātīgi viņu apdāvināja.
Tiesa gan, romieši apdāvināja un cildināja visus sacīkšu uzvarētājus. Vislabākos braucējus Cargradā pazina gan pieaugušie, gan bērni. Par viņiem dzejnieki sacerēja odas, rakstīja veselas grāmatas. Arī ķeizari viņus cienīja, reizēm pat ielūdza uz savām dzīrēm.
Vāvere jau sen, kopš tām dienām, kad bija iedalīts ķeizara pils sardzē, piedalījās arī kara spēlēs, vadīdams divjūga kaujas ratus, tomēr viņš vēl ne reizi nebija sūtīts uz lielajām sacīkstēm. Zirgi viņam bija jauni, neiebraukti, bieži niķojās, un, bez šaubām, viņš pats vēl neprata tos vadīt, kā nākas.
Taču ar laiku viss izmainījās. Pieraduši pie sava pavēlnieka, zirgi nomierinājās, kļuva padevīgi. Tāpat Vāvere bija šo to izpra
tis, iemācījies, kā rīkoties sacīkstēs. Un tā, lūk, pēdējo spēļu laikā viņš aizsteidzās priekšā visiem sāncenšiem, kaujas ratu braucējiem, sagādādams pārsteigumu gan augstmaņiem, gan patriarham. Feofilakts, uzslavējis Vāveri, apsolīja, ka ļaus viņam piedalīties nākamajās sacīkstēs hipodromā.
Pēc sena paraduma, pirmie plašajā hipodroma laukumā izbrauca sarkanie kaujas rati. Pēc tiem — zilie, tad zaļie un baltie. No katras apvienības pa pieciem.
Visapkārt laukumam bija izvietoti pulka garu solu, uz kuriem sēdēja daudzum daudz ļaužu. Blakus hipodromam atradās sprosti ar plēsīgiem zvēriem — lauvām, tīģeriem un vilkiem.
«Kāpēc tie šeit novietoti?» Vāvere domāja. «Vai tiešām tāpēc, lai ar rēcieniem un rūkšanu baidītu zirgus? Bet varbūt ļaužu izpriecai? Laikam gan izpriecai.»
Senāk gar laukuma malām, kā stāsta, bijis plats un dziļš grāvis, pilns ar ūdeni, kurā peldējuši ērmīgi briesmoņi — milzīgas, par cilvēkiem lielākas ķirzakas gariem zobiem, upju zirgi un cūkām līdzīgas zivis. Tagad tur šādu briesmoņu vairs nebija, vienīgi stāvēja sprosti ar zvēriem.
Arī ķeizars ar savu ģimoni gandrīz katru reizi noskatījās sacīkstes. Viņam hipodromā bija ierīkota ērta loža uz divdesmit četriem akmens stabiem, no tās slepena eja veda uz Lielo pili. Abpus ložas stāvēja grezni tērpti ķeizara kalpi un apsardzes gvardi.
Līdzko ložā ieradās ķeizars Romāns purpura mantijā (viņam vienīgajam visā valstī bija tiesības valkāt tādu tērpu), sacīkšu vadītājs deva zīmi braucējiem un sacensības sākās. Viņi uzšāva ar pātagām zirgiem, un kaujas rati gandrīz vienlaikus traucās uz priekšu.