Hipodromā tūdaļ sacēlās negants troksnis. Skatītāji pietrūkās no soliem, māja ar rokām un auroja, uzmundrinādami savus braucējus un zobodamies par viņu sāncenšiem.
Šajā dienā Vāvere sagādāja vēl lielāku pārsteigumu galma ļaudīm un patriarham. Un ne tikai viņiem vien. No sacīkšu sākuma līdz pašām beigām viņš bija braucēju priekšgalā.
Tiesa kas tiesa, visbīstamākajā vietā, pagriezienā, kur abpus brauktuves bija iedzīti zemē mieti, norādīdami vietu, kur rati jāpagriež atpakaļ, Vāvere gandrīz apgāzās. Taču, par laimi, viss
noritēja gludi. Braucējs cik spēdams noliecās sāņus, spiezdams lejup kaujas ratu saslējušos malu, tādējādi izlīdzinādams to gaitu.
Kā uzvarētājam Vāverem lika nesteidzīgi braukt pa skrejceļu visapkārt laukumam, lai viņu, brašo puisi, varētu labi apskatīt sanākušie ļaudis un ķeizars ar savu ģimeni.
— Vivat! Vivat! Slava! Slava! — sajūsminātie pilsētnieki sauca, kamēr viņš brauca apkārt hipodromam.
Nepaguva Vāvere ne zirgus ievest stallī, kad atskrēja vecais varjags. Tik jautrs un priecīgs, it kā nevis Vāvere, befl viņš pats būtu uzvarējis. Uzsita ar plaukstu brašajam puisim pa muguru un ņēmās slavēt.
— Malacis! Malacis! Es tūdaļ noskārtu, ka tu uzticīgi kalposi viņa gaišībai, paša dieva izredzētajam vasilevam. Tāpēc jau es ieteicu tevi pieņemt karadraudzē … Diženais patriarhs Feofilakts ar tevi ir ļoti apmierināts. Viņš lika pēc sacīkstēm aizvest tevi pie viņa. Novieto zirgus un pārģērbies!
Pēc tikšanās ar patriarhu večuks aiz prieka staroja. Un kā tad ne! Turpmāk viņa aizbildināmais brauks ar paša valdnieka zirgiem, — ar tik lielu labvēlību ķeizars un viņa dēls apveltīja Vāveri par uzvaru šīsdienas sacīkstēs.
— Redzi nu, redzi nu, — vecais izsaucās aiz uzbudinājuma drebošā balsī, kad viņi gāja prom no patriarha, — vai es tev nesacīju, ka nav nekur rodama lielāka laime kā romiešu zemē! Šeit tu saņemsi gan sirsnību, gan nedzirdētu labvēlību. Vai nav tiesa?
— Tiesa gan, — Vāvere noburkšķēja.
Vecis aši paskatījās uz viņu un viltīgi pasmaidīja.
— Proties godu, brašo zēn, tad varbūt tiksi dažam priekšā ne vien zirgu sacīkstēs, bet arī ķeizara dienestā. Tikai pielūko, — vecais padraudēja ar kaulainu pirkstu, — tad neaizmirsti to, kas paliks tev iepakaļ, kas darījis tev tik daudz laba! Saki: vai neaizmirsīsi?
— Labdarus nemēdz aizmirst.
— Kā tad, kā tad. Es zinu: tu mūžam atcerēsies mani …
Pirms Vāvere nokļuva sardzes nodaļā, gvardes karavīri izskaidroja viņam, kāda tur ir kārtība, kādā veidā jāapsargā ķeizars. Viņi lika Vāverem to visu atkārtot un veikt dažādus uzdevumus, iztēlojoties sevi par sardzes locekli.
«Ak, nebūs viegls, kā rādās, šis jaunais dienests,» Vāvere nodomāja. «Ja būtu zinājis, ka tā notiks, es tik ļoti necenstos hipodromā …»
Katru dienu Vāvere gāja uz patriarha staļļiem.
Valdniekam bija daudz zirgu, bet vēl vairāk apkopēju pie tiem. Dažs sukāja rumakiem spalvu, dažs baroja tos, cits vadāja pa pagalmu, piesietus garos grožos — mācīja skriet. Arī Feofilakts ilgiem lāgiem rosījās tur. Viņu pazina visi zirgi, jo viņš arvien tos cienāja ar garšīgiem zemesriekstiem un saldām rozīnēm. Līdzko ierauga — zviedz un raujas pretī kā negudri.
Pret Vāveri Feofilakts izturējās laipni. Kā ar sev līdzīgu viņš ar jauno puisi gāja staļļos, rādīja, kurš zirgs jāiebrauc, pie tam lūdza, nevis pavēlēja būt pret kumeļu saudzīgam.
Kamēr Vāvere aprada un iegaumēja apsardzes noteikumus un likumus, pagāja pāris nedēļu. Pēc tam viņu apģērba tāpat kā pārējos gvardus, iedeva apaļu, smagu vairogu, garu pīķi un aizveda kopā ar pieciem desmitiem ķeizara sargiem uz lielo pili.
Viņus bez iebildumiem ielaida pa visiem vārtiem un durvīm līdz pašai troņa zālei. Tur Vāveri un trīs sargus atstāja pie ieejas — pa diviem katrā pusē. Pārējos nostādīja gar sienām.
Zāle bija milzīga. Tik daudz sardzes vīru bija sanācis, bet tā palika tikpat kā tukša. No augstajiem griestiem gluži kā irbenāju ķekari nokarājās lustras. Tajās dega sveces — resnas un garas kā vāles.
Gar sienām divās ailēs akmens kolonnas. Grīda arī izlikta no akmeņiem. Gluda kā rāms ūdens. Pavisam līdzīga tam, jo — tāpat kā ūdens — visu atspoguļo sevī: lustras, kolonnas, durvis un cilvēkus.
Zāles galā uz paaugstinājuma spīd un laistās ar dārgakmeņiem, zelta un sudraba izšuvumiem rotāts ķeizara tronis. Blakus — apzeltīts koks, kura zaros sēž bezgala daudz putnu, izkaldinātu no bronzas. Pie troņa pamatnes guļ divi vareni lauvas, arī apzeltīti.
Pēkšņi ieradās ķeizars savu padomnieku pavadībā.
Šoreiz viņš bija ģērbies ārkārtīgi grezni. Viņa tērps — zils linu šķiedru krekls, tumši violets apmetnis, sarkana cepurīte — kronis, zābaki purpura krāsā, — viss koši spīdēja un laistījās. No kroņa pāri vaigiem sniedzās plati varavīkšņaini piekari, no kakla uz krūtīm krita gara zalgojošu dārgakmeņu virtene, bet rokās viņš turēja zelta lodi, virs kuras mirdzēja krusts.
No saraukto uzacu apakšas pārlaidis lēnīgu skatienu visapkārt zālei, ķeizars devās uz troni.
Kad viņš bija apsēdies, viens no viņa augstmaņiem devās uz izeju, kur sardzē stāvēja Vāvere. Durvis tūliņ atvērās un izlaida ķeizara kalpu. Drīz viņš atgriezās zālē, vezdams sev līdzi vairākus tumšādainus vīriešus, droši vien mauru sūtņus, jo viņi bija ģērbušies tāpat kā tie mauri, vergu pircēji, par kuriem reiz stāstīja Siņka. Gari, svītraini krekli, ap galvu satīti dvieļi.
Piegājuši pie troņa, sūtņi nokrita uz ceļiem un sāka klanīties ķeizaram tik zemu, ka pieres skārās pie akmens grīdas.