Tieši šai brīdī zālē notika kaut kas neticams. Apzeltītajā kokā pēkšņi sakustējās putni un sāka dziedāt katrs savā balsī, varenie lauvas kulstīja astes, atplētuši rīkles, kārstīja mēles un drausmīgi rēca, bet tronis nodrebēja un pacēlās vai līdz griestiem ar visu ķeizaru.
Vāvere aiz pārsteiguma, izbrīna un bailēm gandrīz izlaida no rokām pīķi un vairogu. Laikam gan ne mazāk bija pārsteigti un izbijušies mauri. Viņi mitējās zemu klanīties, apstulbuši raudzīdamies uz šo neparasto skatu.
Beidzot ķeizars pamāja ar galvu. Sākās pieņemšana.
Pats ķeizars klusēja. Viņa vārdā sarunas veda viņa padomnieki. Vispirms viņi saņēma prāvu lādi ar dāvanām no mauru sūtņiem, ilgi ar tiem par kaut ko sarunājās, pēc tam apveltīja arī viesus ar ķeizara dāvanām — ar dažādiem zelta un sudraba spīguļiem. Mauri vēlreiz paklanījās un devās uz izeju.
Tronis atkal nolaidās lejā. Ķeizars piecēlās no tā un izgāja no zāles ar saviem padomniekiem pa sānu durvīm …
Agrāk Vāverem likās: cik laimīgi visi dzīvo ķeizara pilīs! Bet tad pavēroja: kas nu tā par laimi. Nedzird ne smieklus, ne jokus, cilvēki sarunājas tikai čukstus un arī tad muti aizsedz ar delnu.
Piemēram, kaut vai padomnieki, ķeizara kalpi un augstākie karavīri. Šķiet, ka viņiem ir itin viss — gan liels gods, gan grezns apģērbs, gan garšīgas maltītes. Visi sastopas, laipni paklanās cits citam, bet, līdzko novēršas, viebjas un acis vien neganti no- blisina. Kā redzams, starp viņiem pastāv kāds ienaids …
Pat ķeizars, šķiet, baidās no kaut kā. Viņš reti parādās ļaudīs, pilīs viņu visu laiku apsargā gvardi, augu nakti guļamtelpās deg uguns, pa tumšiem kaktiem un ejām ķeizara kalpi okšķerē ar darvas lāpām, vai tur gadījumā nav paslēpies kāds ļaundaris. Bez tam ikviens, kas pieņemts ķeizara sardzē, nāk no citas zemes, un viņiem liek dzīvot atsevišķi, lai neiedraudzētos savā starpā. Grieķu valodā māca saprast tikai pavēles. Bet cik daudz viņam sardzes vīru! Droši vien ne mazumu ļauna nodarījis, ja tik ļoti baidās …
Dienests jauns, taču, kad pierada pie tā, Vāverem tas nebija grūts, bet nepatīkams gan. Tas pastāvīgi nomāca viņu. Tomēr puisis izturēja visas grūtības, cerēdams, ka varbūt kādreiz pie ķeizara ieradīsies arī Kijevas kņaza sūtņi. Tad Vāvere darīs tāpat, kā reiz darījis Siņka. Viņš nokritīs uz ceļiem sūtņu priekšā un sirsnīgi lūgs izpirkt viņu no nebrīves.
Taču no kņaza Igora sūtņiem vēl arvien nav ne miņas, ne ziņas, lai gan jau pagājis ilgs laiks.
Uz tirgotājiem Vāvere vairs nelolo cerības. Varbūt tie no jauna ir atbraukuši uz šejieni (un, protams, ir, jo vienreiz viņš redzēja ķeizara greznajos namos ienesam zvērādas, kādas iegūstamas tikai Krievzemē), bet vai tu, cilvēk, dabūsi viņus redzēt aiz šiem mūriem? Kamēr Vāvere atrodas šeit, viņš ne reizi nav izlaists ārpus pagalma.
Nenocieties, it kā garām ejot, viņš vienudien ievaicājās vecajam varjagam par krievu sūtņiem un tirgotājiem.
— Aizmirsti viņus, nepiemini vairs, — večuks neapmierināts attrauca. — Neba šeit kāds priecājas par viņu ierašanos … Jūsu Oļegs, kādreiz guvis uzvaru pār Cargradu, piespieda šejieniešus maksāt nodevas Krievijai un pieņemt tās tirgotājus. Taču apkaunotā Cargrada nav aizmirsusi par atmaksu. Ja pašas roka šādai atriebei par īsu, tad pret atlīdzību atradīsies cita… Paskat, ķeizars ar pečeņegu palīdzību jau ir patramdījis jūsu tirgotājus, bet tagad pienācis laiks tikt pavisam vaļā no viņiem …
— Tikt vaļā pavisam? — Vāvere neviļus izsaucās.
— Nu, protams, pavisam. Tuvākajās dienās valdnieks Romāns dosies uz Bulgārijas robežām, tur viņš sastapsies ar pečeņegu vadoni un pierunās to lauzt miera līgumu, kas noslēgts ar Igoru, un ar visiem saviem karapulkiem pēkšņi uzbrukt Kijevai… Tev nu būs jauka izdevība — tu pavadīsi ķeizaru, varēsi apskatīt romiešu zemi …
Divpadsmitā nodaļa bĒgŠana
Vāvere tik tikko turas zirga mugurā. Viņš neredz nedz krāšņās romiešu pilsētas, nedz zaļos, plašos dārzus, nedzird baznīcu zvanu dimdus un sajūsmas pilnos saucienus, ar kādiem ļaudis sumina ķeizaru, klādami ziedus viņa zeltīto kaujas ratu ceļā. Viņš, Vāvere, ved nāves spriedumu savai tēvijai un reizē arī sev: kad Grieķija ar mežonīgajiem pečeņegiem būs paverdzinājusi viņa dzimto zemi un tautu, kā ir paverdzināts viņš pats, kāda jēga tad vairs dzīvot?
Kaut spētu vienu vārdu, tikai vienu brīdinājuma vārdu aizsūtīt savējiem! Bet kur ņemt spārnus tam vārdam, lai tas trauktos pāri jūrām un zemēm?
Tīrie brīnumi: kopš kritis gūstā, Vāvere ne reizi nebija miegā sapņojis. Bet cik ilgs laiks pagājis! Jau otro vasaru viņš nelaimīgs dzīvo svešumā. Viņam tik ļoti gribētos vismaz sapnī pabūt mājās, redzēt savējos, parunāties ar viņiem. Un, lūk, šonakt sapnis beidzot tomēr atlidoja pie viņa!
No vakara puses Vāvere ilgi grozījās un svaidījās savā guļvietā, galva dūca* viss augums gura kā sasists, tikai ap pusnakti puisis iemiga.
… Te pēkšņi viņš sajūt — kāds vieglītiņām pieskaras viņam, un pie pašas auss čukst pazīstama, mīļa balss:
«Bēgsim, kamēr visi guļ!»
Jana paņem Vāveri aiz rokas (viņas delna ir tik maiga, karsta) un izved viņu no telts. Bet tur, ārā, jau aust rīts. Vāvere paskatās
uz meiteni — viņa ar vainadziņu uz atrisušiem matiem, tāda, kāda bija mežā pie Oļega kapa.
Līdzko viņi uzgāja uz takas, lai nozustu biezoknī, te redz — uzi zara tup veca, panīkusi vārna. Lēnām atver acis un ķērc cilvēka balsī:
«Pār-r-rdots, pār-r-rdots! … Kas pēr-rk, tas irr kā kr-r-rams … Tu ver-r-rgs … krā, krā …»
Un piepeši, sasitusi spārnus, vārna pārvēršas par veco var- jagu.
«Aizmirsti viņus! Pamet šo daiļavu! Atgriezies pie viņa gaišības, pie paša dieva izredzētā valdnieka!» — večuks reizē lūdzas un pavēl.