«Kas viņš tāds?» Jana jautā un bailīgi piekļaujas pie Vāveres pleca.
Viņš nekā nesaka, tikai velk meiteni tālāk prom no veča.
Paskrējuši nelielu gabaliņu, viņi dzird kaut kur aizmugurē atskanam kliedzienus. Atskatās — viņiem dzenas pakaļ mauri, tie paši, kas bija pie ķeizara pieņemšanā, mugurā gari paltraki, bet ap galvu aptīti dvieļi. Citi skrien kājām, citi jāj ar zirgiem un arī ar tiem kuprainajiem nezvēriem, kuriem kakli kā zosīm, bet galvas kā čūskām.
Izbēgt ir grūti, jo priekšā no meža brikšņiem vairs ne vēsts, tikai tuksnesīgs smilšu klajums bez gala un malas. Tomēr Vāvere ar Janu neapstājas, — lai gan aumaļām līst sviedri, viņi skrien un skrien, rokās saķērušies …
Pēkšņi tuksnesis pārvēršas zālainā klajumā, bet mauri — par pečeņegiem. Svilpdami un klaigādami pečeņegi drāžas arvien tuvāk un, sēdēdami zirgos, met uz bēdzējiem auklu cilpas.
Vāverem laimējas izvairīties no šīm cilpām, bet Jana iekrīt. Tad viņš, atcerējies, kā agrāk bija izglābis Putjatu, piesteidzas pie Janas ar cirvi, kas nezin kā pagadījies viņa rokā, un pārcērt cilpu tāpat kā toreiz.
Jana skrien uz Dņepru, kur jābūt krievu kuģiem, sauc sev līdzi arī Vāveri, bet viņš vēl cīnās ar uzbrucējiem, aizkavē viņus, lai meitenei sagādātu iespēju tālāk aizmukt…
Līdzko viņa nozūd aiz piekrastes kraujas, tūdaļ no turienes, no Dņepras, atskan trauksmains raga pūtiens …
Te viņa sapnis pārtrūkst. Vāvere atver acis un dzird — skaļi dimd kara taure, modinādama ķeizara sardzes vTrus.
Gluži vai apmāts, Vāvere pat neapjēdz, kā pats ģērbjas, kā zirgu apkopj un apseglo, kā kopā ar pārējiem karavīriem dodas ceļā, — visu laiku viņam acu priekšā stāv Jana un aicina sev līdzi.
Ak, ne velti meitene sapnī ieradusies pie viņa. Varbūt ar sirdi sajutusi, ka viņam ir grūti, un atsteigusies glābt no posta …
Vai varbūt pati Krievija sauc viņu, Vāveri, pie sevis, liek viņam bēgt? Bet kur ir tās takas, tie ceļi, kas ved uz mājām?
Kaut negaisa mākonis, kas redzams pie apvāršņa, uznāktu ātrāk, ar savām šaltīm atsvaidzinātu apdullušo galvu, modinātu tajā kādu glābšanās domu!
Taču laikam nolādēta ir šī nodevīgā zeme, ja pat lietus mākonis vairās no tās, — jau trešo dienu tas zilgans vīd pamalē, nekustēdamies ne no vietas.
Ap pusdienas laiku Vāvere saskata — tie nav mākoņi, bet augsti kalni tālumā. Vai tie nav tie paši kalni, par kuriem stāstīja Siņka? Nu jā, vecais varjags taču sacīja, ka ķeizars sastapsies ar pečeņegiem pie Bulgārijas robežas. Aiz kalniem droši vien sākas bulgāru zeme. Ek, kaut varētu tikt tiem pāri! …
Sirds spēcīgi sitas krūtīs, smaga elpa vai pušu plēš dzelzs bruņas ap tām, kļūst bail, ka tikai sejā nebūtu nolasāmas domas.
Gājiens sasniedza kādu piekalnes ciematu. Ķeizars ar saviem padomniekiem un kalpiem iegāja augstā, baltā namā, bet viņa sardzes gvardi aizjāja uz upi. Izklīda pa kokiem apaugušo krastu, nosedloja zirgus, tad, padzirdījuši un nomazgājuši tos, paši peldējās pēc sirds patikas.
Vāvere savu zirgu aizveda tālāk no pārējiem. Nomazgāja to, pats izpeldējās, apģērba tikai kreklu un īsas bikšeles, pie jostas piekāra šķēpu. Apsēdās un laiku pa laikam pazagšus pameta aci uz biedriem.
Beidzot, sagaidījis izdevīgu mirkli, viņš iešmauca krūmos, kas bija sazēluši līdz pašam ūdenim. Sameklēja akmeni, klusēdams mazliet pasēdēja, tad iesvieda to upē un iekliedzās pārvērstā balsī, lai viņu glābj. Vēl … un vēlreiz …
Kad sardzes vīri sāka skriet uz kliedziena pusi, Vāvere aizlīda no krūmiem uz mežu, pietrūkās kājās un joza prom, kurp acis rāda.
«Lai viņi domā, ka esmu noslīcis,» satraukumā puisis prātoja. «Atskries, krastā ieraudzīs ķiveri un bruņas. Varbūt arī ūdenī apļi no iemestā akmens vēl nebūs izzuduši. Gvardi ilgi meklēs un vandīsies pa upi. Tikmēr es pagūšu tālu aizmukt. Zirgs neko nepastāstīs, tas neprot runāt…»
Vāvere skrēja un skrēja, elpu neatvilkdams, kamēr pienāca tumša nakts.
Te tieši pagadījās zem izgāztiem, apsūnojušiem kokiem bedre ar sausām pērngada lapām. Bēglis ierakās tajās kā ezis, šķēpa spalu riekšā sažņaudzis. Tā viņš nogulēja visu nakti, neizlaizdams to.
Līdzko sagaidīja rītausmu, Vāvere uzkāpa augstā priedē, pavēroja, kurā pusē zilgmojas kalni, un devās tālāk.
Viņš iet zaglīgiem soļiem, ausīdamies starp klusiem kokiem, laužas caur bieziem brikšņiem. Katra čaboņa zem kājām viņam šķiet vajātāju kliedzieni. Ja biezoknī nobrīkšķina zarus kāds iztraucēts zvērs, puisis sastingst uz vietas. Taču zvērs viņam neliekas bīstams, — no ļauniem cilvēkiem viņš baidās vairāk nekā no zvēriem. Ja gadītos sastapties ar ienaidnieku, ar labu viņi nešķirtos.
Tādā kārtā bēglis ir aizmanījies līdz kalnam. Tas stāvus slejas gaisā, ar robaino smaili grauž padebešus — vienīgi putns varētu uzlidot tik augstu.
Tad, lūk, ar ko grieķu zeme ir norobežojusies no kaimiņiem.
Tikai šis augstais kalns nenobaidīs Vāveri, viņš neparko neatgriezīsies pretīgajā nebrīvē! Tad labāk viņš aizies bojā šeit, nositīsies uz akmeņiem …
Iet bēglis gar kalna pakāji un vērīgi lūkojas, vai nav kāda taciņa.
Pēkšņi redz — melnojas apdzēsta ugunskura pēdas, bet to tuvumā strautiņš gāžas no šauras graviņas. 5ī graviņa ērkšķainu krūmu aizēnota. Kaut arī pārlieku stāva, tomēr pa to iespējams rāpties augšup.
Lien Vāvere uz kalna virsotni. Dažviet atsperas pret akmeni, citur pieķeras pie krūma, pievelkas tam klāt. Jau rokas pagalam sadurstītas. Taču tas viņu neaizkavē, viņš traušas tikai kalnup.
Te arī graviņa beidzas, strautiņš nozūd zem akmens. Augstāk slejas dzeltenīgs smilšu nobirums, līdzko tam pieskaras — drūp (nost.