Padzēries auksto ūdeni no strautiņa, Vāvere turpina rāpties pa nobirumu. Divi soļi uzlien uz augšu, vienu soli noslīd lejup. Viņš, pavisam aizkusis, mirkst vienos sviedros. Brītiņu paguļ nekustīgi kā mironis, atpūšas, tad atkal ar rokām un kājām raušas uz priekšu pa irdajām smiltīm.
Pārrāpies pāri nobirumam, Vāvere atskatās un paliek kā ar verdošu ūdeni apliets: necik tālu kalna nogāzē kūp dūmu strūklas, cilvēki rosās ap ugunskuriem, bet viņš tiem redzams kā uz delnas.
Ieraudzījuši Vāveri, šie cilvēki māj viņam ar rokām, kaut ko kliedz, bet daži skrien uz graviņu.
Kā vajāts zvērs Vāvere steidzas rāpties pa stāvo klinti, ar pirkstiem un zodu iekampjas akmenī, ķeras pie vissīkākā zāles stiebra. •
Paskatās atpakaļ: drausmīgs bezdibenis, pat galva sāk reibt. Ja tu, nelaimīgais, nokristu šai bezdibenī, tad vairs ne kauliņus nesalasītu.
Taču kalna virsotne jau pavisam tuvu, ne tālāk par izšautas bultas skrējienu. Vēl tikai mazlietiņ, un neviens vairs bēgli nedabūtu ciet.
Tomēr laikam viņš nespēs uzrāpties tajā. Visu ķermeni pārņēmis tāds gurdums, ka nedz roku, nedz kāju pakustināt, galva apdullusi, acīm priekšā sabiezē migla. Atkal Vāverem parādās tāds kā sapnis. Viņš skatās uz kalngalu, bet tur ir Jana, tēvs un māte, arī Putjata. Viņi stāv kā dzīvi un sauc pie sevis.
Vāvere vai sastinga uz vietas, karstas, rūgtas asaras sāka ritēt viņam no acīm. Vai tiešām šeit vajadzēs aiziet bojā, neredzējušam savu tēviju un tuviniekus, nepabrīdinājušam krievu ļaudis no draudošajām briesmām? Vai tiešām pat visvarenais Pērkons, labsirdīgais Veless un jaukā, maigā Lada nepalīdzēs viņam? Vai varbūt dievi pavisam novērsuši no viņa savu laipno vaigu?
Vāvere sasparojās, ievilka pilnu krūti gaisa un gluži kā kaķis, kam trakās dusmās pakaļ dzenas suns, uzrāpās kalna virsotnē. Pats neatģida, kā tur nokļuvis.
Bezspēcīgi apsēdās un kādu brīdi nevarēja saprast, kur viņš atrodas — debesīs vai uz zemes. Saule viņu laipni apmirdz, viegls vējiņš glāsta vaigus, plivina matu cekulu. Lejā visnotaļ zaļo meži, zilgmojas tāle. Vāvere pat nespēj ticēt, ka viņš jau ir brīvībā.
Paskatījās uz sevi — viss noplūdis vienās asinīs. Pirkstiem nag» atlūzuši, no krekla un biksēm atlikušas tikai skrandas. Rokas, kājas un mugura kā sadauzītas. Cik labprāt viņš tagad atkristu uz saules sasildīta akmens un gulētu ilgi, ilgi…
Taču viņam ašāk jābēg prom no šejienes, citādi vēl vajātāji arī uztrausīsies kalna virsotnē.
Otrajā pusē, Bulgārijas daļā, kalns vairs nebija tik kraujš. Tomēr, kamēr Vāvere nokļuva lejā, viņš gar* krita, gan vēlās, gara šļūca uz vēdera.
Tāpat kā viņā pusē, kalna pakājē auga biezs, brikšņains mūžamežs. Daudz resnu koku bija nolauzti, izgāzti no zemes. Tie gulēja cits uz cita, pussatrupējuši, zaļām sūnām apauguši; stiegrainās saknes kā tādi nezvēri spurojās pie dziļām bedrēm. Visapkārt valdīja klusums, tikai augšā lapotne šalkoja, it kā lietus, lāses to kapātu. Pat putni nedziedāja.
Vāvere spraucās uz priekšu pa šī meža zaļgano pakrēslu — bez takām, bez ceļa. Sausie sprunguļi dūrās viņam kājās, bei" zaļoksnie, stingrie zari sāpīgi cirtās sejā, asā zāle tikpat kā ar nažiem graizīja miesu.
Tad koki kļuva arvien retāki, un mazliet vēlāk Vāvere iznāca nelielā klajumā. Tur viņš uzgāja vēsu avotu. Pieplacis pie tā ar lūpām, atveldzēja slāpes. Odens viņam šķita saldāks par medu.
Apmazgājis brūces, bēglis atgūlās piesaulē un sildījās. Sāpīgi sažņaudzās vēders. Puisis ar šķēpu noskrubināja no koka gremz- daino mizu un nedaudz remdēja badu.
Tad viņš gulēja un domāja, ko darīt tālāk, kādā izskatā ļaudīm rādīties. Cilvēki taču pārbīsies, noturēdami viņu par jukušu. Rau, ņiprs putniņš, kas tam, spārnainītim, būtu ko baidīties, bet
nē, arī tas no krūma paskatījās uz viņu spožām actiņām un aizspurdza biezoknī.
Brīdi Vāvere atpūtās, saulē apžuva brūces. Novilcis sadriskāto apģērbu, viņš mēģināja to kaut kā saglābt. Saspraudīja skrandas kopā ar ērkšķu dzeloņiem, uzvilka mugurā — tās atkal izjuka. Kaut kā piesedzis savu kailumu, viņš gāja tālāk pa taciņu, ko zvēri bija iemīdījuši uz avotu.
Mežs kļuva arvien skrajāks un skrajāks. Pamazām izzuda arī taciņa.
Pēdīgi mežs beidzās, priekšā zaļoja plašs pļavu ieloks. Vāvere paskatījās no krūmiem un redz, ka šai ielokā ganās avju bars. Pa gabaliņu no tā, uz nūjas atspiedies, stāv vecs gans melnā, ar vilnu uz āru izvērstā kažokā, bet viņam uz pleca sēž piekūns, pie kājām glaužas suņi.
«Veci cilvēki ir labsirdīgi,» Vāvere nodomāja. «Nedarīs pāri.»
Tiklīdz viņš izlīda no krūmiem, suņi metās viņam virsū.
Gans, pamanījis Vāveri, apsauca suņus un devās pretī puisim.
— Kas tu tāds? Kāpēc te vazājies? — viņš bargi noprasīja.
— Es esmu gans, meklēju sava saimnieka aitas, — Vāvere nomurmināja pirmo, kas iešāvās prātā.
— Saki patiesībul — Vecis draudīgi pacēla nūju: tā vierv skaties, tūlīt ņems un sados pa ādu. — Es šeit pazīstu visus ganus. Saki taisnību!
— Apžēlojies, tēvs, nenodod mani varas vīriem! … Es neesmu ļaundaris, bet gūsteknis, es izbēgu no romiešu verdzības jūga …
— Kā tu nokļuvi šeit? — gans taujāja, vēl arvien nenolaizdams nūju.
— Pāri tam kalnam. — Vāvere parādīja ar roku, un viņa apģērba kankari pašķīrās. — Bēgu uz mājām, uz Krievzemi…
Vecis ieraudzīja jaunā puiša saskrambāto, asiņaino augumu, un viņam pat nūja izkrita no rokām.