— Tev taču nav nevienas veselas vietiņas! … Kā gan tu tiki klintājam pāri? Tik augstu ne katrs putns spēj pārlidot… Nebaidies, es nevienam tevi nenodošu. Nāc man līdzi.
Gans viņu aizveda krūmājos uz būdu. Iedeva garu linu kreklu, nogrieza siera gabalu, ielēja avju pienu.
Vāvere ēda un vienlaikus stāstīja par savām smagajām likstām.
Vecis klausījās, rokām pa kažoka stērbelēm sizdams.
— Ko tikai ļaudis nenodara šajā baltajā pasaulē! Sliktāki nekā plēsīgie zvēri . . .
Pēc tam vecais vīrs izvārīja no visādām zālītēm un saknītēm kaut kādu viru, iezieda ar to puiša brūces un pārsēja, tad nolika viņu gulēt būdā.
Nākamo dienu un visu nakti Vāvere gulēja kā nosists. Nemanīja, ka gans, apkopis avju baru, apgūlās viņam blakus un apsedza ar kažoku, nemanīja viņu arī pieceļamies no rīta. Uzmodies puisis pat lāgā neapjēdza uzreiz, kur viņš atrodas. Tikai ieraudzījis sev uzklāto pinkaino, melno kažoku, viņš pasmaidīja, aizrāpās līdz būdas cieši aizvērtajām klūdziņu durtiņām. Palūrēja ārā.
Debesis apmākušās, pāri galvai peld pelēki mākoņi, pūš auksts vējš.
Netālu ganās avju bars, bet vecis ar piekūnu uz pleca nopūlas gar lielu, pelēku suni. Atver tam rīkli, bāž tur gaļu iekšā, bet suns stāv viņam pretim, ķepas izplētis, un nekustas. Paskatījies uzmanīgāk, Vāvere redz, ka gans baro vilku.
«Vai tiešām tas ir pieradināts?» viņš brīnās.
Bet vecis paiet nostāk, noņem uzmaviņu piekūnam no knābja.
— Aidā! Aidā! — viņš uzsauc putnam.
Tas uzlido augstu gaisā un tad kā akmens krīt zvēram virsū. Ieķeras ar nagiem tam pakausī un sāk knābāt acis. Arī tagad vilks nekustas ne no vietas.
«Kā tad tā?» Vāvere pagalam apjuka. «Kāda burvība, vai?»
Paķēris kažoku, viņš izlīda no būdas un devās pie gana.
— Jau pamodies? — Vecis pamanīja viņu. — Kā labi gulēji?
— Ļoti labi, — puisis pateicīgi atbildēja, — tikai vēl arvien it kā sapņoju.
Piegājis klāt, paskatījās vērīgāk: tas taču nemaz nebija vilks, tikai tā izbāzenis. Bet piekūns knābāja gaļu no caurumiņiem, kur senāk zvēram bijušas acis.
— Kāpēc tā? — Vāvere jautāja, atdodams kažoku.
— Apmācu savu palīgu uzbrukt vilkiem. Kad būs pieradis beigtam izknābt acis, tad nežēlos arī dzīvu. Bet kur dēsies akls vilks? Protams, pats sev galvu sadauzīs pret koku.
Sāka līt lietus. Vecis padzina nostāk no meža avju ganāmpulku, ielīda ar Vāveri būdā, izvilka no tarbas plāceni, siera rituli un žāvētas jērgaļas gabaliņus.
Pārlauzis plāceni, viņš pusi no tā sniedza Vāverem un pasmīnēdams jautāja:
— Ķeizara ēdiens droši vien bija labāks nekā mūsējais, ganu cienasts?
— Man viņu ēdiens spriedās rīklē. — Vāvere nopūtās.
— Visgaršīgākais ir tēva mājā gatavotais.
— Tu saki taisnību. — Vecis apmierināts pamāja ar galvu.
— Paša rupjmaize ir gardāka nekā sveši pīrāgi. Ņemsim kaut vai zvēru vai putnu … Reiz man gadījās noķert meža sivēnu. Es to baroju un kopu — ko vēl vairāk varētu vēlēties? Taču nē, tiklīdz izlaidu ārā, tūdaļ aizdieba uz savu mežu. Un kas tikai viņam tur nedraud — gan bads, gan plēsīgie zvēri, tomēr nekad tas neatgriezīsies nebrīvē.
— Ko nu runāt par zvēru! .. 4 Redzi, kā es pats reizēm domāju: nu, ja jau man uzbrukusi tāda nediena, samierināšos, aizmirsīšu savas mājas, tēvu un māti. Dzīvošu, kā svešinieki man liks. Un tomēr nespēju … Tikmēr vēl nekas, kamēr tu, cilvēk, stāvi sardzē vai esi kopā ar biedriem. Bet, kad pienāk nakts, tevi pārņem tik smeldzīgas skumjas, ka gribas raudāt un vaimanāt. Vienalga, ja arī man neviena tuvinieka nebūtu Krievzemē, es tomēr bēgtu uz turieni. Grieķijā putni man nedziedāja, puķes neziedēja, zvaigznes nemirdzēja .. . Kāpēc gan sava zeme ir vismīļākā?
— A-ha-ha! — bulgārs iesmējās. — Mēdz taču sacīt: pēc dzimtenes pat kauli smeldz … Izej un paskaties, kur ir aitas, tad es tev pastāstīšu kādu senu teiksmu, kura varbūt bijusi patiess notikums.
Vāvere paraudzījās ārā no būdas.
Aitas, saspiedušās barā, stāvēja zem kupla ozola. Tām blakus dirnēja lietū samirkušie suņi.
— Tad nu klausies manu stāstāmo, — gans palēnām sāka.
— Sensenos laikos kādam kņazam bija divi dēli. Kad kņazs kļuva vecs, viņš nodeva savu varu nevis vecākajam dēlam, kā allaž bija parasts, bet gan jaunākajam. Ļaudis apgalvo, ka viņš nemīlējis vecāko dēlu, tāpēc tā izdarījis.
Tas ļoti apvainoja vecāko kņaza atvasi, un tas, nolādējis savu dzimtu un zemi, aizbēga pie tēva ienaidnieka, kaimiņu kņaza, nozvērējies nekad vairs neatgriezties mājās.
Tur, svešajā valstī, viņu sirsnīgi uzņēma, kņazs pat savu meitu atdeva viņam par sievu. Jaunais kņazs nu dzīvoja greznībā, ļaudis viņu cienīja un augsti godāja.
Taču nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš sāka ilgoties pēc dzimtenes. Ja agrāk viņš arvien bija jautrs un laipns, smaids nenozuda no viņa sejas, tad tagad viņš kvernēja, nodūris galvu, kluss un drūms; ja kāds arī uzrunāja viņu, atbildi parasti nesaņēma. Kņaza dēls nīkuļoja kā stiebrs bez veldzes. Nedz ēda, nedz dzēra, pat skaistā sieva viņam vairs nebija mīļa.
Ko tikai nedarīja aizbēgušais kņaza dēls! Bija tajā svešajā pusē kādā alā neparasts akmens. Kurš cilvēks atgūlās uz tā, atspiedies ar pieri, tūdaļ aizmirsa visas savas bēdas. Gulēja uz šī akmens, turklāt ilgi gulēja uz tā arī jaunais kņazs, tomēr atvieglinājumu neguva, ilgas nepameta viņu, bet gan kļuva vēl stiprākas. Taču viņš pat nedomāja nožēlot savu rīcību, atgriezties mājās, krist uz ceļiem tēvam un mētei pie kājām, lūgt piedošanu. Neatkāpās no tā, ko bija sacījis un darījis.