Pienāca vakars, Vāverem negribējās traucēt cilvēkus, lūdzot naktsmājas, — viņš izgulējās zem krūma un, līdzko atausa rīts, atkal devās ceļā.
Pēdīgi sasniedza Selinu. Pilsēta gan nebija liela, toties glīta. Vāvere tūdaļ devās uz kuģu piestātni, cerēdams, ka varbūt tiešām tur izdosies sastapt krievu tirgotājus. Kuģu tur stāvēja daudz, bet neredzēja nevienu savieti.
Drūmas domas pārņēma Vāveri: kā viņam tagad tikt pāri jūrai, kā sasniegt Dņepru? Ja ar kādiem būtu pa ceļam, viņš pieteiktos par airētāju. Taču pamēģini uzzināt, uz kurieni kurš brauks. Varētu pajautāt kādam pilsētniekam, bet nav pat ne jausmas, kā tādam tuvoties.
Klīzdams apkārt, puisis beidzot nokļuva tirgū. Ļaužu tur, tāpat kā Kijevā, baru bariem — ne cauri tikt. Bet jokupēteru — kā skudru pūznī. Staigāja Vāvere starp bodīšu rindām, acis un ausis turēdams vaļā. Te kādā nojumītē, maizes pārdotavā, viņš pamanīja vienu vīrieti, kas garlaikojās, pircējus gaidīdams. Puisis piegāja klāt, nopirka mazu klaipiņu. Tad sadūšojās un jautāja:
— Cilvēk labais, vai nepateiksi, kur varētu atrast kādu darbu?
— Rau, parunājies ar to tēvaini, ja tu nebaidies no salašņām, — maizes pārdevējs sacīja, norādīdams uz labi ģērbtu sirmbārdi, kuru bija ielencis vesels bars skrandaiņu izspūrušiem matiem.
Vāvere apstājās tuvumā, ieklausījās sarunās. Viņi pieprasīja no sirmbārža kaut kādu samaksu, bet tas liedzās dot. Visvairāk uzstāja kāds gara auguma puisietis bakurētainu vaigu. Beidzot vecais vīrs iegrūda viņiem kaut ko saujā, un bars aizgāja uz dzertuvi pretējā pusē.
Vāvere piegāja pie sirmbārža, noņēma cepuri un paklanījās.
— Ko tu gribi? — tas bargi noprasīja, pastiepdams uz priekšu zirga krēpēm līdzīgo bārdu.
— Vai jums nebūtu kāds darbs?
Tēvainis viņu nopētīja ar skatienu no galvas līdz kājām.
— Vai tu būtu ar mieru doties zvejā uz Dņepru?
Vāverem pat elpa aizrāvās, aiz prieka bija grūti vārdus atrast.
— Cita darba nav! — Sirmbārdis novērsās un gribēja iet projām.
— Labprāt, saimniek, labprāt! — Vāvere atjēdzies sacīja. — Kāpēc lai es nebūtu ar mieru?
— Ļuben! — tēvainis pasauca, pagriezies pret dzertuvi.
Pa durvīm kāds pabāza pinkainu galvu. Tas! bija tas pats vīrietis, kurš visuzstājīgāk pieprasīja samaksu.
— Šis te, — vecais parādīja ar pirkstu uz Vāveri, — meklē darbu. Varbūt pieņemsi savā barā? — Un tēvainis aizgāja prom.
Ļubens, jau krietni ieskurbis, cienīgi izgāza krūtis un, cieši vērdamies Vāverē miglainām acīm, noprasīja dobjā balsī:
— Vai murdu no vada proti atšķirt?
— Kā tad ne. Mājās es nodarbojos ar zveju.
— Bet vai tu vīniņu arī iemet?
Vāvere tūdaļ pienācīgi novērtēja Ļubenu un atbildēja ar sakāmvārdu:
— Gan kvasu, gan medu dzeru, ja gadās alus — pilnu kausu tveru!
— Kausu tve-e-eru … — Ļubens nicīgi norūca. — Neviens muļķis neiet garām, ja viņam cits dod reibīgo. Bet vai tu pats vari izmaksāt alu?
— Lūk, viss, cik man ir, — Vāvere izņēma divas sudraba monētas, kas viņam vēl bija atlikušas. — Kad nopelnīšu, došu jums vēl, man naudas nav žēl.
— Ak tu, manu draudziņ! — Ļubens iesaucās, un nezin kur izčibēja visa viņa uzpūtība. — Seit taču pietiks veselam spainim!
Viņš apkampa puisi ap pleciem un vilka uz dzertuvi.
— Lūk, mūsu jaunais draugs! — Ļubens uzsauca saviem biedriem. — Šitais prot augstu turēt zvejnieku godu! — Un viņš uzmeta monētas uz galda.
— O-ho! O-ho! — atskanēja jautru balsu čala.
Visi sasēdās ciešāk, atbrīvodami Vāverem vietu.
Pielēja prāvu māla kausu un laida to apkārt. Neviens pat nepainteresējās, kas viņš tāds un no kurienes.
Kad Ļubens jau bija gluži iereibis, Vāvere pajautāja viņam, kāpēc jābrauc zvejā uz Dņepru, vai tad Donavā zivju nav.
— Kā tad nav, zivju netrūkst arī Donavā. Tikai Dņeprā to ir vairāk, bet zvejnieku mazāk …
Beiguši dzīrot šeit, puisieši devās uz citiem krodziņiem, pa ceļam paķerdami sev līdzi dūdinieku. Laiks aizritēja vienās dziesmās un dejās …
Vāvere pamodās no rīta aukstuma. Viņš gulēja smiltīs pie kuģu piestātnes, visapkārt krāca vakardienas draugi. Ne viņam vairs cepures galvā, nedz tupeļu kājās …
Reizē bija gan žēl, gan arī jautri.
Laivas pameta meldriem pieaugušo upes grīvu un iebrauca jūras plašajos ūdeņos, tad, pacēlušas buras, devās uz priekšu gar kreiso krastu.
Visi Ļubena puiši sakāpa vienā lielā laivā, bet mazu vienkod ar zvejas rīkiem piesēja aiz tās. Zvejnieki tūdaļ nolikās atkal gulēt, atstādami savu priekšnieku darboties ar burām. Bet Vāvere bija ar mieru ne acu neaizvērt līdz pašai Dņeprai.
Ļubens žāvājās platu muti, mocījās ar paģirām un lāgu lāgiem blenza uz Vāveri, it kā gatavodamies un neuzdrīkstēdamies viņam kaut ko teikt.
Pēdīgi nenocietās.
— Vadzi, — viņš nodeva jaunajam puisim vadības stūri, — paturi šito mazliet: man tāda kā krika iemetusies plecā … Tā, tā ieturi kursu, vienmēr priekšējo braucēju aizmugurē. Visvairāk uzmanies, lai straume mūs neiznes krastā.
Viņš apgūlās un sāka krākt.
Vāvere drīz vien iemanījās stūrēt. Viņa laiva sekoja pārējiem kuģiem vienmērīgi, bez līčuločiem.
Jūra, gluži kā bezgalīgs zilgmains lauks, agrās rīta saules apzeltīta, pamazām sāka bangoties, arvien augstāk cilāt krūtis, it kā tīkodama saslieties un pasviest gaisā baltspārnotās laivas, lai tās lidotu un trauktos tai pāri, kā traucas kaiju bari.
«Cik tā ir krāšņai» Vāvere sapņaini domāja. «Un ar kādu prieku visi kuģotu pa to, ja pasaulē nebūtu ļaunu cilvēku, ja neviens nekad citus neņemtu gūstā un nepieķēdētu viņus pie airiem …»