Toreiz, braucienā uz Cargradu, gūstekņi sēdēja tikpat kā tumšā alā ar važām piekalti pie galeras un neredzēja jūru, pat negribēja to redzēt. Tā šķita baiga un sveša. Turpretī tagad Vāvere, lūk, tā burātu pa to līdz pašai mājai …
Kad saule jau bija zenītā, bet pārējie zveji vēl gulēja, puisis ievēroja, ka viņu laivai, lēkdams pāri augstiem, putās sakultiem viļņu galiem, dzenas pakaļ kāds milzīgs jūras nezvērs — melns, garu purnu, plaši atplestu, zobu pilnu rīkli un mazām, plēsonīgām acīm. Vāvere ne pa jokam nobijās un modināja zvejniekus.
Tie no sākuma uztraucās, bet tad, paraudzījušies uz jūru, nomierinājās un sāka smieties.
Tā bija liela, plēsonīga jūras zivs. Tā peldēja laivai nopakaļ, cerēdama, ka zvejnieki ieturēs azaidu un tai tiks ēdiena atliekas.
Lai Vāvere pārliecinātos par to, Ļubens iemeta jūrā maizes donu, un tūdaļ zivs to aprija.
— Tiesa gan, šī lielā zivs ir diezgan bīstama, — zveji paskaidroja viņam, — ja kāds nokļūtu aci pret aci ar to ūdenī, tad tā varētu arī saplosīt. Taču, lai tā uzbruktu laivai — tādu negadījumu neviens nekad nav pieredzējis.
Zvejnieki ilgi zoboja jauno puisi par viņa veltīgajām izbailēm, bet visvairāk gan Ļubens. Kad visi jau bija gandrīz piemirsuši šo notikumu ar plēsonīgo zivi, viņš, viltīgi pamirkšķinājis ar aci pārējiem biedriem, paklusām piezagās pie domās nogrimušā Vāveres un, pēkšņi sagrābis ar izplestiem nagainiem pirkstiem viņu aiz rokas, briesmīgā balsī, it kā viņu patiešām plosītu šis nezvērs, iebļāvās:
— Zi-zi-zivs! …
Vāvere aiz pārsteiguma satrūkās, aši izrāva roku. Tas izsauca rēcošus smieklus. Ļubenam vai elpa aizrāvās, viņš rēca, vēderu turēdams. Varēja domāt, ka viņš trīc un dreb nevis aiz smiekliem, bet gan no negantiem krampjiem.
Toties pievakarē, kad jūra sāka trakot, visiem nācās pārdzīvot bailes. Varenie viļņi tā šūpoja laivu, ka šķita, teju, teju apgāzīs to un noslīcinās zvejniekus. Sāļais ūdens vēlās pāri bortiem, pieliedams tilpni un bez žēlastības kapādams cilvēku vaigus. Spēcīgs rietumu vējš gandrīz norāva buras, un tās vajadzēja nolaist. Vien- kocīti zvejnieki jau iepriekš bija ievilkuši laivā. Maz līdzēja arī garie meldru kūļi, kas bija piesieti pie bortiem.
Sajuka visa brauciena kārtība. Kuģi vairs nesekoja cits citam kā sākumā, bet bija izsvaidīti tālu pa jūru.
Visvairāk zvejnieki baidījās no stāvā, klinšainā krasta, pret kuru laiva sašķīstu gabalu gabalos, ja uztriektos tam virsū.
Cauru nakti viņi cīnījās ar satrakoto jūru. Tikai rīta pusē noplaka niknie viļņi, pierima vējš.
Kuģi no jauna izkārtojās ierindā un devās tālāk.
Četras dienas viņi brauca pa jūru, un visu laiku Vāvere nepacietīgi prašņāja, vai drīz būs Dņepra. Kad beidzot puiši viņam norādīja uz platu upes grīvu, ko no abām pusēm ieskāva bezgalīgi smilšu līdzenumi, puisim pat sirds sažņaudzās krūtīs. Kas šī par Dņepru?… Tai, kuru viņš toreiz redzēja, bija kalnaini krasti,
ļīču pļavas un zaļas salas. Laikam gan liktenis nerrojas par viņu, veltīgas bijušas cerības sasniegt Kijevu un brīdināt kņazu par draudošajām briesmām …
Taču pamazām krasti ietērpās zaļumā, tālumā pavīdēja salas, parādījās putnu bari, uzvēdīja spirgts lauku vējš.
«Nē, biedri nav piemānījuši mani, šī tomēr ir īstā Dņepra,» Vāvere ielīksmojās priekā.
Un pēc vienmuļajiem, apnicīgajiem jūras šļakstiem bija patīkami braukt pa šo rāmo, dzidro plašumu, tuvojoties ilgotajām mājām.
Pie vienas no daudzajām sanestu smilšu salām, ap kurām Dņepra, izvērsdamās plašumā kā ezers, atpūtās, uzkrādama spēkus turpmākajai gaitai, zvejnieki apstājās. Tūdaļ no klūgām nopina zaru teltis, bet nākamajā dienā jau uzsāka zveju.
Darbs nebija nekāds grūtais —, pāris reižu iemetuši upē vadu, viņi izvilka tik daudz zivju, ka pietika veselai dienai, ko kaltēt vējā un sālīt. Tikai bija viena nelaime — odi un knišļi ēda nost. Tie bija salidojuši šeit vai no visas pasaules: ēda acis no pieres laukā, salīda nāsīs, ausīs, zem apģērba. Nebaidījās nedz no sietiņiem, kas bija aptriepti ar darvu, nedz no dūmiem. Vienīgi ūdenī varēja rast glābiņu. Bet cik tad ilgi tu, cilvēk, izturēsi tajā! Zvejnieki dusmojās, sāka ķildoties par niekiem, lādēt savus saimniekus, kas nolēmuši viņus tādām mocībām.
Četrpadsmitā nodaļa pĒc dzimtenes pat kauli smeldz
Vāverem patikās krietnie darba vīri, taču viņš nedrīkstēja zaudēt laiku ar viņiem. Vajadzēja steigties uz Krieviju, padot brīdinājuma vēsti saviem tautasbrāļiem.
Puisis sprieda tā: ir vasaras laiks, viņš no ceļa nenomaldīsies — ies gar Dņepru-Slavutiču, tā viņu aizvadīs līdz pašai Kijevai un dos arī dienišķo iztiku. Jāpaņem līdzi tikai kāds tīkls, drusku sāls, ar ko apsālīt svaigās zivis, bez tam sausiņi uzkodām — tik vien to raižu.
Trīs dienas viņš baroja knišļus, vilkdams tīklus no upes, bet ceturtajā griezās pie zvejniekiem vakariņu laikā:
— Mani draugi, jūs klusībā uzlūkojat mani, bet paši varbūt domājat: «Kas tas par svešinieku mums piesities?»
— Kāpēc lai mēs tā domātu? — Ļubens brīnīdamies paskatījās uz Vāveri. — Tīklus tu velc tāpat kā mēs, ēd ar mums no viena katla un arī kausu, kā redzējām, nelaid mutei garām, tātad esi mūsējais. Ko vēl vairāk vēlēties?
— Tas tiesa. Taču, ja kurpe spiež, tad grūti klusēt.
— Varbūt esi pārlieku piekusis? Tad pagūli, atpūties. Bet, ja savārdzis, mēs tev uzvārīsim dziedinošu zāļu tēju, kļūsi vesels.
— Mana nelaime nav tik viegli novēršama, — Vāvere nodūra galvu. — Vai esat dzirdējuši sakāmvārdu: «Pēc dzimtenes pat kauli smeldz»?