— Esam gan dzirdējuši …
— Ilgi es nīkuļoju romiešu nebrīvē, tik tikko izrāvos no tās. Tagad meklēju sev ceļu uz Kijevas Krievzemi. Tālab esiet tik laipni un žēlsirdīgi, neatsakiet man, atlaidiet brīvībā.
— Tad tā arī būtu sācis, bez visādiem ievadiem! — Ļubens neapmierināts sacīja. — Bet kā tu aizkulsies līdz turienei?
— lešu gar upi, tā mani aizvedīs mājās.
— He, — Ļubens zobgalīgi attrauca. — Aizvest jau aizvedīs, tikai nevis tur, kur gribi … Vai tu nezini, ka tur ir pilns ar pe- čeņegiem? Nonāksi viņu nagos.
— Es iešu pa naktīm, bet dienā slēpšos.
— Nē, tas nekur neder! Vienalga kaut kur sagūstīs.
— Ko tad man darīt? — Vāvere nelaimīgi iesaucās.
— Paliec vēl pie mums, kas zin, kāds no jūsējiem brauks garām un paņems tevi sev līdzi.
— Es nevaru gaidīt. Man jānogādā Kijevai brīdinājuma vēsts. Ķeizars skubina pečeņegus negaidīti uzbrukt Krievijai.
— Ja tā, tad tev taisnība, tu nedrīksti kavēties, — Ļubens bija vienis prātis. — Kur rast izeju?
Visi kopā ilgi domāja un prātoja, kādā veidā palīdzēt Vāverem grūtā brīdī, un izdomāja.
— Vai zini, ko, — Ļubens sacīja, — ņem mūsu vienkoci, no kura mēs metam upē vadu, un brauc uz savu Kijevu. Mēs kaut
kā iztiksim bez tā, ja būs vajadzīgs, aizņemsimies no kaimiņiem, bet tev tas varbūt izglābs dzīvību. Pečeņegi ūdenī nelīdīs!
— Mani draugi! — Vāvere priecīgi izsaucās.
Zvejnieki savīkšīja Vāveri tālajam ceļam. Sadeva tik daudz pārtikas, ka viņš teju, teju pielūdzās biedrus pusi ņemt atpakaļ, lai priekšlaicīgi nenogremdētu vienkoci.
— Laimīgu ceļu! — Ļubens apkampa Vāveri, kad visi jau bija atvadījušies. — Taču, ja tev mājās apniks, tad zini, kur mūs meklēt. Piesardzību neaizmirsti, pārāk netuvojies krastam, lai kāds pečeņegs tevi neapveltī ar bultu.
Kā Vāvere paņēma airus, tā ūdens vien sāka mutuļot aiz borta!
Cauru nakti viņš neizlaida airus no rokām, krekls mirka vienos sviedros. Tikai uz brīdi apstājās, apslacīja sakarsušo augumu ar vēso ūdeni, paklausījās un airēja atkal tālāk.
Apvāršņa malā rožaina saulīte uzsmaidīja savam jaunākajam brālim, apaļvaidzim mēnesim, uzvēdīja viegls vējiņš. Upes ūdens spīgoja un laistījās, it kā apbārstīts ar bezgala daudzām zelta naudas ripiņām.
Vāvere jau bija galīgi zaudējis spēku, smags gurdenums pārņēma viņu. Puisis apskatījās visapkārt, kur varētu piestāties, lai atpūstos.
Kreisais krasts stāvs, mālains. Pats vēl kaut kā uzķepurotos augšā, paslēptos zālē, bet nav kur likt laiviņu.
Labais — apaudzis ar kārkliem un zaļoksniem grīšļiem.
Bet tad pagadījās arī kluss līcītis. Uz ūdens tik daudz ziedu, it kā meitenes tur būtu sasviedušas savus vainagus.
Iebraucis tajā, puisis saplūca grīsli, saklāja sev guļvietu vien- kocī un nolikās uz auss. Vajadzētu nosnausties, uzkrāt spēkus, bet viņš nekādi nespēja iemigt. Visu laiku acu priekšā vīdēja tālā Kijeva, dzimtais ciemats, tēvs un māte, un draugi, Jana …
Tad nu gan būs pārsteigums, kad viņš ieradīsies! Ak vai, tikai — neba ar priecīgu vēsti viņš dodas uz mīļo tēvzemi.
Šoreiz viņš tā arī neiemiga. Brīdi atpūties, pamērcēja ūdenī kādu sausiņu, ieturēja nelielu azaidu un atkal laidās ceļā.
Brauca gar krastu, kur cita pie citas bija sazēlušas augstas niedres, neizbrienami meldri ar ziedu vālēm kā saslietām lapsu astēm.
Putnu šais biezokņos mitinājās veseliem iērumiem — vēl nekad Vāvere nebija redzējis tik pulka! Ja tos iztraucēja, tie pacēlās gaisā, kā padebess aizsegdami sauli. Tiem šeit brīva vaļa, droši vien kopš mūžības neviens tos nebija tramdījis. Vāvere paraudzījās uz tiem un arī pats sajutās līdzīgs brīvam putnam, kas pavasarī no tāla ceļojuma atgriežas savā mīļotajā dzimtajā pusē.
Ne vienreiz vien pienāca zeltzvaigžņota nakts, ne vienreiz vien to nomainīja dzidra diena, iekams Vāvere aizsniedza ar mežiem apaugušo salu, kas upi sadalīja divās daļās. Te nu viņš dabūja krietni pasvīst. Straume brāzmaina, varena, airus rauj ārā no rokām, laivu griež riņķī kā skaidu. Kaut arī gar pašu salu tā plūst rāmāka, toties tur no vienas vietas ir zāļu puduri un siekstas. Ar lielām grūtībām puisis novakarē aizairējās līdz salas galam.
Izvilka vienkoci no ūdens, mazliet uzelpoja, tad pārlaida skatienu salai.
Vai tā nebija tā pati, pie kuras krievu kuģotāji mēdza apstāties pēc krācēm, lai atpūstos, salabotu savus bureniekus un ziedotu dieviem zem svētā ozola?
Tur jau tas kuploja. Rau, cik daudz melnu izdeguma vietu starp zāli, kur kādreiz dedzināti ugunskuri! Visapkārt mētājas darvainas pakulas, šķipeles un salauzti airi. Bet te, rau, stāv elku dieva tēls, sniegdamies ar savu kuplo matu cekulu augstu gaisā.
Nekustīgi stāvēdams, Vāvere uzmanīgi paklausījās un tūda| arī sadzirdēja klusu, nemitīgu dunu, it kā vienā laidā grandētu tālīns pērkons.
Nē, nē, jaunais brašulis zināja: tie nav nekādi tālīnā pērkona grandi! Te atbalsojās tuvo Dņepras krāču duna!
Ek, nu gan viņš atpūtīsies šeit gods godam: meža biezoknis — zaļa pils, nakts tik silta kā pie māmuļas krūtīm, krāču duna — šūpļadziesma, bet, ja ieķērksies kāds putns, — aizbaidīs visus ļaunos garus.
Taču Vāverem neizdevās atpūsties arī šoreiz. Viņš paskatījās uz kreiso krastu un gandrīz pamira.
Pa kraujas augšu kādi treji desmiti pečeņegu jādelēja ar zirgiem. Rokas pacēluši virs acīm, tie vēroja viņu un kaut ko sauca.
«Esmu uzdrāzies nelaimei virsū …»
Pečeņegi padrasēja, pagrozījās barā, tad aizauļoja kaut kur projām, atstādami par sargu vienu no savējiem.
Pienāca krēslas stunda. Nakts tuvojās mākoņaina un tumša. Pie debesīm — ne zvaigznes.