Tālu visapkārt aizdimd vecākās māsas balss. Kaut kur šņāc un šalko mazākās krāces, savas vecākās māsas pārliecinošo vārdu nomierinātas un iepriecinātas.
Rēnā mierā pierimst arī Modinātāja krāce.
Taču tai, nevaldāmajai, apnīk ilgi klusēt. No jauna tā uzsauc vecākajai māsai:
— Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mūsu vecākā māsa! Sen jau neesmu dzirdējusi zirgu zviedzienus, neesmu manījusi ar svilpieniem auļojošās pečeņegu ciltis. Vai varbūt mēris tās ir iznīdējis? Vai arī tās visas kritušas kaujas laukā?
— Gul-gul-gul-gul-gul-gū, — dārdēdama grand Rijīgās krāces balss. — Mēris nepiemeklē laupītāju, klaidoņu barus. Tie padzeras no purvainas peļķes un aiz veselības vai plīst. Tie neuzsāk godīgu cīņu. Putekļi vien pajūk aiz viņu tramīgajiem zirgiem, līdzko viņi pamana savu pretinieku.
— Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mūsu vecākā māsa! — nerimstas brāzmainā Modinātāja krāce. — Vai kaut notālēm nav redzami drosmīgie krievi, vai neparādās apvāršņa malā viņu viegl- spārnainie burinieki? Jo man jau pagalam apnikusi šī kauna pilnā cīņa ar nevajadzīgajiem ūdeņiem. Tā gribētos tiku tikām pārmēroties spēkiem ar drošsirdīgajiem krieviem!
— Gul-gul-gul-gul-gū … — gulgodama dimdina Rijīgā krāce. — Jel nealksti priekšlaicīgas cīņas ar bezbailīgajiem krievu brašuļiem! Jebšu tev nav zināmi viņu apslēptie spēki? Gan tu vēl diezgan atskatīsies un izkarosies, gan vēl diezgan izpriecāsies un izbēdāsies. Vienīgi pareģi noskārst un zina, kurš kaujā noliks galvu uz mūžu …
Čalo un grand mūžam nerimstošās krāces, ar savu vareno un valdonīgo sasaukšanos izklaidēdamas drūmo nakti bezgalīgajos stepes klajumos.
Auļo Vāvere pa krastmalu, pieplacis pie zirga krēpēm, ar skaudru skatienu lūkodamies tumsā. Zirgs ir labs, straujš kā bezdelīga: ja ceļā gadās graviņa — pārdrāžas pāri ar joni, paspīd upe — metas peldus un iznes malā.
Aust rīts, mākoņi sāk sārtoties. Drīz uzlēks saule.
Priekšā zilgmojas mežs. Vai tikai tā nav tā pati birztala, kur pečeņegi viņu, Vāveri, sagūstīja un aizdzina verdzībā? Jā gan, jā gan — nopriecājās sirds.
Bēglis apturēja zirgu un ieskrēja biezoknī kā izbiedēta stirna. Pašķīra krūmus un skatās — vai neviens nedzenas pakaļ? Nē, neviena neredz. Tad viņš piezagās pie upes — un acīs saskrēja asaras. Viņš pazina šo krastu, kaut arī bija pagājis jau tik daudz laika … Rau, tepat ir baļķiem noklātais ceļš .. . Ehē, palikuši vienīgi apdeguļi. Atkal to nodedzinājuši niknie Krievzemes ienaidnieki — pečeņegi.
Pasmēla saujā vēso ūdeni, kas tek no dzimtās puses, padzērās līdz sātam, un šī velga it kā piešķīra viņam jaunus spēkus.
Vāvere padzirdīja arī pečeņega zirgu un palaida to ganīties. Pēc tam pats ielūkojās ādas tarbās, kuras bija piesietas pie segliem.
Acīm redzams — pečeņegu bija posusi ceļā krietna sieva: visu ko ielikusi atliku likām — gan sieru, žāvētu zirga gaļu, gan kaut kādas grauzdētas sēklas.
Nenosodi mani, piedod, svešā sieva, ka pie tevis neatgriezīsies vīrs, pie bērniem — tēvs! … Diezgan viņš, tavs saimnieks, izpriecājās par netaisni iegūtu mantu, sirdī nejuzdams žēlastību pret cita nelaimi. Ko gan Vāvere varēja darīt — ja viņš nenosistu odzi, tā iekostu viņam .. .
Saule jau bija uzaususi, cēlās arvien augstāk un augstāk, ar saviem tramīgajiem staru zaķīšiem spīgodama zaļajās lapās un aicinādama doties gaišajās ārēs.
«Kāda jēga,» bēglis nodomāja, «visu garo dienu kvernēt šajā biezoknī? Labāk paslepšus iešu izlūkot sev naktij ceļu.»
Aizmanījies gar birztalas stūri, viņš četrrāpus uzlīda pakalnā.
Klajš lauks zilgmojās dzidrā dūmakā. Vienīgi putni lidinājās viņam pār galvu. Tepat blakus spīgoja Dņepra-Slavutiča, sudrabodama ceļu līdz dzimtenei.
Un brašo puisi sagrāba pārgalvīga vēlme:
«Ko man, brīvam cilvēkam, baidīties no šī klaiduma? Ja arī ieraudzīs pečeņegi, iztālēm noturēs par savējo. Man taču ir viņu apģērbs.»
Līko zobenu uzasinājis pret akmeni, bēglis sakārtoja zirgam seglu jostu un aizdrāzās kā uz spārniem. Puķes un zāle viņam vainagus vija ap seglu kāpšļiem, karstā stepes elpa cirtās sejā un krūtīs …
Visu dienu Vāvere auļoja bez apstājas. Pat nemanīja, ka pienācis vakars. Sapinis zirgu, viņš palaida to, lai izraugās sev barību pēc patikas, bet pats atlaidās zālītē guļus.
Vai tuvinieki mājās maz noskārst, ka viņš traucas, laižas kā putns pie viņiem? Vai varbūt vairs pat necer redzēt viņu, uzskata par mirušu? Kur viņi tagad atrodas, kā dzīvo?…
Senāk ap šo laiku, nobārstījusi ar dzeldīgām nātrēm vai dadžiem taciņas līdz akai un lopu laidaram, apbakstījusi ar ērkšķiem visas ieejas un izejas no pagalma, lai naktī tur neložņātu ļaunie gari, māte gāja uz istabu gatavot vakariņas. Kamēr maltīte vārījās un cepās, tēvs vai nu greba koka karotes, vai arī lāpīja zvejas tīklus, bet Vāvere pina zivju murdus.
Nav vairs viņiem nedz zvejas tīklu, nedz murdu … Nu nekas, tagad būs zirgs. Pārvedīs Vāvere šo pašu pečeņega auļotāju un pieradinās pie darba. Varēs pamazām atkal atjaunot saimniecību, vienīgi bažas par tiem nodokļiem … Vai tēvam ir laimējies tos nokārtot? Ak nē, varbūt pa šo laiku gan viņš, gan māte jau kļuvuši par vergiem …
Vāvere zirgā aizjoņos līdz Kijevai, zemu klanīsies Kudeļas priekšā, pielūgsies viņu, lai paglābj no posta, lai aizdod izpirkuma tiesu, un tad jau kaut kā nokārtos. Vai tiešām tirgotājs atsacīsies palīdzēt?