Varētu palūgt arī Janas tēvam. Bet vai viņam ir ko dot, jo paši acīmredzot nedzīvo diez cik grezni. Bez tam, kas zin, arī Jana būs jau aizmirsusi, — pagājis taču tik ilgs laiks. Ja ir aizmirsusi, tad labāk viņai ne acīs nerādīties … Vispirms Kijevā būs jāuzmeklē Putjata, tas droši vien palicis dzīvs, un jāiztaujā par visu.
Treji lāgi Varenais Saules dievs aizgāja atdusēties savā pilī, treji lāgi Vāvere apstājās, lai pārnakšņotu, treji lāgi viņš agri jo agri trūkās augšā, lai ar joni steigtos tālāk. Viņš auļoja gar krastu, tikai gar krastu un raudzījās tālē, pavērsis savas krūtis ar vaļā atrauto kreklu pret svaigo vēju, pilnu ar lauku ziedu smaržām. Bet tāle bija dzidra un bez nevienas dzīvas dvēseles. Kaut šāds ceļš viņam būtu līdz pašām mājām!
Taču nē, kas nu to deva … Ceturtajā dienā Vāvere pamanīja, ka biezā stepes zāle ir nomīdīta, brūnā zeme zirgu pakavu izvandīta. Un, lūk, arī kraukļu bari lidinās un krauc virs plašas ielejas, it kā gatavodamies laisties prom pirms ziemas. Tikai kraukļiem nav parasts bažīties par ziemu! Vai gadījumā tur nav notikusi kāda kauja?
Piejājis tuvāk, Vāvere izbijās: attālā ieplaka bija pilna ar neskaitāmiem pečeņegu pūļiem. Tomēr kagans padevies grieķu ķeizara pierunām — tagad pulcina savu karaspēku, lai gluži kā siseņu bars pēkšņi uzbruktu Krievzemei.
Vai mīļotā tauta zina par šādu nelaimi? Vai gatavojas pienācīgi saņemt šos nelūgtos viesus?
Pagrieza Vāvere savu zirgu, lai ar līkumu pajātu garām ieplakai, iecirta tam piešus sānos. Vienā stiepienā zirgs atrāvās no vietas, šķita, pat zemei nepieskārās ar pakaviem, traucās kā putns — ašāk par vēju … Taču tas nespēja apsteigt tumšo nakti: paklupa pret kādu cini un pārguris novēlās kā akmens garajā zālē. Nogāzās arī Vāvere bez spēka, kritienā apkampdams zemi…
Viņu atmodināja dzestrais pirmsausmas vējš. Bēglis paskatījās: zirgs stāv blakus, tīkodams doties ceļā, un tepat, tapat pa labi plūst plašā Dņepra, tajā ietek neliela upīte, bet stūrī starp Dņepru un šo upīti paceļas augsts kurgāns, aiz kura melnojas silu svēdra.
Vai tie nav tie paši sili, kur ir dzimtās zemes robeža? Vai tas nav tas pats kurgāns, kur krievu apsardzes vīri dienu un nakti, ne acu neaizvērdami, uzmana apkaimi?
Jā gan, tas pats! … Rau, kur arī sargs kapkalna augšā tik tikko saredzams. Tā jau ir dzimtā zeme, savi pašu cilvēki …
Vāveri pārņēma tāds prieks, ka asaras saskrēja acīs.
Uzlēcis zirgā, izjoņoja no biezās, augstās zāles. Un pēkšņi viņam iekārojās dziedāt. Kopš bija kritis gūstā, viņš ne reizes nebija dziedājis jautru, skanīgu dziesmu. Vienmēr tikai bēdīgas, skumjas un arī tad klusām, lai neviens nedzird.
Gar za|u birztaliņu Dzen meiča pīlēniņu. To ganot pazaudēja, To saucot, apkārt skrēja … Ai, dai-da, ai, Lada, — To saucot, apkārt skrējal
Tā gāja ceļu garu, Kur mīļais lauku ara. Pār arkla balstiem gumis, Pēc meitenes viņš skuma … Ai, dai-da, ai, Lada, — Pēc meitenes viņš skuma!
Taču par agru šī dziesma bēglim izlauzās no krūtīm. Tā uzmodināja pečeņegu sardzi, kas bija paslēpusies zālē pie Krievzemes robežas. Ieraudzījuši vientuļo jātnieku, pečeņegi pa galvu pa kaklu steidzās pie viņa.
Sešpadsmitā nodaļa augstais kurgĀns
Tik tikko svīda gaismiņa, kad uz kapukalna mainījās sardze. Tagad tā virsotnē stāvēja novērotājs rudiem matiem; nožāvājies pēc snaudas, viņš pilnu krūti ieelpoja dzestro rīta gaisu un arvien papētīja vēl mijkrēšļa dūmakā tīto stepi.
Kas tad tas, vai nomiedzī viņam kaut kas acīs iebiris? Tā vien rādās, ka lejā virs zāles lido četri putni. Taču visu laiku zemu, zemu, nemaz nepaceldamies augstāk, gluži kā piekalti pie zemes.
Sargs ar delnu paberzēja acis, pameta skatienu uz pārupes Perejaslavas klajumiem, kas vēl grima rīta miglā, tad uz tālo
Kijevas zemi, kur sili zilgmojās no vienas malas līdz otrai, gluži kā mākoņi gar apvārsni, — viss bija, kā parasti, nekādu putnu. Bet, līdzko palūkojās uz stepi, ieraudzīja to pašu.
— Panāc nu šurpu! — viņš uzsauca otram sargam, kurš rosījās pie uguns. — Paskaties tu ar jaunākām acīm uz klajo lauku.
Tas tūdaļ pieskrēja klāt un uzmanīgi vēroja tāli, pielicis delnu pie pieres.
— Vai tu redzi kaut ko?
— Tā kā redzu gan. Putni ne putni, bet nav arī tādu zvēru, kas no zāles tik augstu rēgotos ārā …
Abi saskatījās, brīsniņu klusēja.
Tikmēr klajums kļuva gaišāks. Drīz arī Varenais Saules dievs atsmaidīs pie debesīm.
— Nē, — beidzot rudais satraukti iesaucās, — tie nav nedz putni, nedz zvēri. Pečeņegi zirgos auļo pie mums.
— Tik tiešām viņi, es nule redzu, — piebilda otrais sargs.
— Un vēl man rādās, ka viens no viņiem visu laiku pūlas izrauties uz priekšu, atvairās no sekotājiem … Vai tikai kāds pārbēdzējs nesteidzas atmukt pie mums, bet tie pārējie viņu grib sagūstīt?
— Skat, skat, cik nikni viņi sāk cīņu! Un cik veikli priekšējais cērt ar zobenu! …
Taču rudo novērotāju neuzjautrināja šī cīņa. Drūmi saraucis uzacis, viņš uzkliedza, lai padod viņam zirgu.
— Ko tad tu, — otrais sargs viņu pieturēja aiz piedurknes, — varbūt arī pats gribi iejaukties kautiņā? Mums, robežu sargiem, nepienākas aizstāvēt plēsonīgus vilkus.
— Kā redzu, tu vēl esi pārlieku jauns! — rudais, neapmierināts sacīja. — Nezini kara likumus, ja priecājies par nevienlīdzīgu cīņu, it kā tā būtu kāds laika kavēklis.
Saņēmis zirgu, viņš atāķēja no jostas dzelkšņainu vāli un aizdrāzās pretī pečeņegiem. Aši, tikpat kā ar laiviņu, pārpeldēja upītei pāri un izsteidzās krastā.
Priekšējais jātnieks tūdaļ, pieplacis zirga kaklam, joņoja pie viņa, kaut ko pilnā balsī saukdams. Vajātāji apvaldīja zirgus, mazliet pagrozījās, draudēdami ar līkajiem zobeniem, un nozuda garajā zālē.